ection>
Gvinetai
Pateicības
Par nenovērtējamu padomu un palīdzību pētījumu veikšanā es esmu pateicīgs šādiem cilvēkiem:
Saimonam Beinbridžam, Eleanorai Draidenai, profesoram Kenam Hauardam no Karaliskās Mākslas akadēmijas, Kormakam Kinselam, Nacionālajam Dzelzceļa muzejam, Braienam Organam, Elisonei Prinsai, Marī Robertsai, doktoram Nikam Robinsam, Šu Ueijamam, Sūzanai Votai un Pīteram Votsam.
Prologs
Kad aizmugurē braucošais kravas transportlīdzeklis ietriecās MG aizmugures aizsargstienī un pastūma auto uz priekšu, Sebastjans ciešāk ieķērās stūrē. Numura zīme aizlidoja pa gaisu. Sebastjans pūlējās pavirzīties vismaz dažas collas tālāk, taču tas nebija iespējams, neietriecoties priekšā braucošajā automašīnā. Tad viņi tiktu saspiesti kā akordeona plēšas.
Pagāja dažas sekundes, un viņi tika atkal pagrūsti uz priekšu, jo aizmugurē braucošais kravas auto kārtējo reizi ietriecās MG aizsargstienī, tikai tagad jau ar lielāku spēku. No priekšā braucošās automašīnas viņus šķīra vairs tikai viena pēda. Pēc trešā trieciena Sebastjana prātā uzplaiksnīja Bruno vārdi: “Vai esi pārliecināts, ka izlēmi pareizi?” Viņš paskatījās uz draugu, kurš tagad jau ar abām rokām bija ieķēries priekšējā panelī.
– Viņi cenšas mūs nogalināt! – Bruno kliedza. – Sebastjan, Dieva dēļ, dari taču kaut ko!
Sebastjans bezpalīdzīgi skatījās uz automašīnām, kas vienmērīgā plūdumā traucās pretī.
Kad priekšā braucošais kravas auto samazināja ātrumu, viņš saprata, ka ir jāpieņem kāds lēmums, turklāt nekavējoties. Viņš palūkojās uz pretējo ceļa pusi un izmisīgi mēģināja atrast kādu spraugu satiksmes plūsmā. Kravas auto no aizmugures uzbruka jau ceturto reizi. Tanī brīdī jau bija skaidrs, ka izvēles nav.
Stingri pagriezis stūri pa labi, Sebastjans strauji šķērsoja ar zāli apaugušo atdalošo sleju, nospieda akseleratora pedāli un lūdzās, kaut bez ietriekšanās pretimbraucošajā automobilī spētu sasniegt atklātos laukus ceļa malā.
Furgons un automobilis nobremzēja un saslīdēja, lai izvairītos no sadursmes ar nelielo MG auto. Uz brīdi Sebastjans sajutās pārliecināts, ka viss izdosies, bet pēkšņi priekšā ieraudzīja koku. Viņš atlaida akseleratora pedāli un pagrieza stūri pa kreisi, taču jau bija par vēlu. Pēdējais, ko viņš dzirdēja, bija Bruno kliedziens.
Harijs un Emma
1957-1958
Pirmā nodaļa
Hariju Kliftonu pamodināja tālruņa zvans.
Tobrīd viņš sapņoja, taču neatcerējās nevienu ainu. “Varbūt metāliskais troksnis piederas sapnim?” Pagalam negribīgi viņš pagriezās un samirkšķināja acis, lai labāk saskatītu fosforescējoši zaļos modinātājpulksteņa rādītājus. Seši un četrdesmit trīs minūtes. Viņš pasmaidīja. Tikai viens cilvēks uzdrošinātos viņam zvanīt tik agrā rīta stundā. Pacēlis klausuli, viņš uzspēlēti miegainā balsī sacīja:
– Labrīt, mīļā! – Atbilde nesekoja uzreiz, un piepeši Harijs iedomājās, ka viesnīcas operators kļūdījies ar savienojumu. Viņš jau grasījās nolikt klausuli, kad izdzirdēja šņukstus. – Vai tā esi tu, Emma?
– Jā.
– Kas noticis? – Harijs iejūtīgi pavaicāja.
– Sebastjans ir miris.
Dedzīgi alkdams, kaut tas tomēr būtu sapnis, Harijs kādu mirkli klusēja.
– Kā tas iespējams? – viņš beidzot izdvesa. – Es tikai vakar ar viņu runāju.
– Šorīt nogalināts, – Emma skaidroja. Runāšana viņai noteikti sagādāja grūtības. Harijs izslējās gultā taisns kā bulta un piepeši sajutās pilnīgi pamodies. – Autokatastrofā, – Emma elsodama piebilda. Harijs mēģināja saglabāt mieru, jo alka dzirdēt, kas tieši noticis. – Viņi brauca uz Kembridžu.
– Viņi?
– Sebastjans un Bruno.
– Vai Bruno ir dzīvs?
– Jā, atrodas Hārlovas slimnīcā. Ārsti nezina, vai viņš pārdzīvos šo nakti.
Harijs atmeta segas un piecēlās. Viņam sala un uzmācās nelabums.
– Es nekavējoties ņemšu taksometru, steigšos uz lidostu un ar pirmo reisu atgriezīšos Londonā.
– Bet es došos uz slimnīcu, – Emma paziņoja. Tā kā sieva apklusa, Harijs nodomāja, ka saruna pārtrūkusi. Tad viņa nočukstēja: – Ir vajadzīgs kāds, kurš varētu identificēt līķi.
Emma nolika klausuli, bet tikai pēc mirkļa varēja sakopot spēkus un piecelties. Beidzot viņa grīļodamās šķērsoja istabu, nevilšus uzgrūžoties mēbelēm – gluži kā jūrnieks vētras laikā. Viņa atvēra dzīvojamās istabas durvis. Mārsdens pieliektu galvu stāvēja priekšnamā. Nekad agrāk nebija pieredzēts, ka šis vecais kalpotājs ģimenes locekļu klātbūtnē izrādītu kaut jel kādas emociju izpausmes, tādēļ Emma tik tikko pazina sagumušo stāvu, kas nespēkā bija atbalstījies pret kamīnu. Ierasto savaldības pilno izteiksmi sejā bija nomainījušas bēdas.
– Meibla ir sakravājusi jums somu, kundze, – Mārsdens sacīja. – Ja atļausiet, es aizvedīšu jūs uz slimnīcu. – Viņš attaisīja ārdurvis.
– Paldies, Mārsden, ļoti pateicos, – Emma noteica.
Kalpotājs saķēra kundzes elkoni, lai palīdzētu noiet pa kāpnēm un tikt līdz automobilim. Šī bija pirmā reize, kad viņš pieskāries savai saimniecei. Tiklīdz viņš atvēra durvis, Emma atkrita polsterētajā ādas sēdeklī gluži kā padzīvojusi lēdija. Mārsdens iedarbināja dzinēju, ielika pirmajā ātrumā un sāka garo ceļu no Menorhausas uz Princeses Aleksandras slimnīcu Hārlovā.
Piepeši Emma atskārta, ka nav izstāstījusi drūmos jaunumus ne brālim, ne māsai. “Piezvanīšu Greisai un Džailsam vakarā, kad viņi būs vieni. Par tādu nelaimi es negribu runāt svešinieku klātbūtnē.” Azotē iesāpējās, it kā viņa tikko būtu saņēmusi dūrienu ar dunci. “Kurš izstāstīs Džesikai, ka viņa vairs nekad neredzēs savu brāli? Vai viņa vēl spēs būt tā priecīgā meitene, kas neapvaldāmā pielūgsmē lēkāja apkārt Sebastjanam kā paklausīgs kucēns? Nē, Džesika nedrīkst to dzirdēt no cita cilvēka lūpām, tātad man vajadzēs atgriezties Menorhausā, cik vien ātri būs iespējams.”
Mārsdens apstājās vietējā tehniskās apkopes stacijā, kur parasti ik piektdienu uzpildīja degvielu. Zaļā Austin A30 automobiļa aizmugures sēdeklī ievērojis Kliftones kundzi, stacijas darbinieks salutēdams piešāva roku pie cepures. Emma nepazina viņu, un jaunais cilvēks prātoja, vai izdarījis kaut ko nepareizi. Piepildījis degvielas bāku, viņš pārbaudīja eļļas līmeni, tad aizcirta motora pārsegu un atkal salutēja, taču Mārsdens jau nākamajā mirklī aiztraucās prom, ne vārda neteicis un neatstājis arī ierastos sešus pensus dzeramnaudas.
– Kas viņiem noticis? – nočukstēja darbinieks, nolūkojoties pakaļ aizbraucošajam automobilim.
Tiklīdz viņi atgriezās uz ceļa, Emma mēģināja atcerēties, ko tieši sacījis Pīterhausas koledžas vecākais pasniedzējs, kad paziņojis par nelaimi. “Man ļoti žēl, Kliftones kundze, bet jūsu dēls gājis bojā automobiļa katastrofā.” Neko daudz vairāk Pedžeta kungs nezināja teikt, jo pats tikko saņēmis skumjo informāciju.
Emma domās cīnījās ar neskaitāmiem jautājumiem. “Kāpēc dēls uz Kembridžu brauca ar mašīnu, ja es viņam pirms pāris dienām nopirku vilciena biļeti? Kurš sēdēja pie stūres – Sebastjans vai Bruno? Vai viņi brauca pārāk ātri? Vai pārsprāga riepa? Vai negadījumā iesaistīta vēl kāda mašīna?” Diemžēl atbildes varbūt nezinās neviens.
Dažas minūtes pēc sarunas ar pasniedzēju piezvanīja policija un apvaicājās, lai Kliftona kungs varēs ierasties slimnīcā un identificēt līķi. Emma paskaidroja, ka vīrs ir Ņujorkā, lai reklamētu savu grāmatu. Viņa nebūtu piekritusi atpazīšanas procedūrai, ja būtu zinājusi, ka Harijs nākamajā dienā atgriezīsies Anglijā. “Labi, ka viņš lidos! Nevajadzēs vienam nodoties sērām, piecas dienas ar kuģi šķērsojot Atlantijas okeānu.”
Automobilis