/p>
Mazā ēka no netīri pelēka akmens – četrstāvu augstumā ap pagalmu – bija praktiski neredzama. Tas ne ar ko neatšķīrās no citiem tāda paša tipa piecdesmitajos un sešdesmitajos gados celtajiem. Nejaušs garāmgājējs nekad vairs neskatītos uz viņu.
Tikai nejauši garāmgājēji te nekad nebija. Viņi vienkārši nevarēja atrasties nelielā slēgtā salā, kas atrodas piecas jūdzes no Norvēģijas rietumu krasta, kas ir daļa no Fruanas salu grupas. Tam nebija sava nosaukuma.
Trīs reizes nedēļā salai tuvojās laivas ar Veselības ministrijas emblēmu. Ja uz salas mēģināja nosēsties kāda zvejas laiva, kas bija nomaldījusies pastāvīgās miglas dēļ vai nedarbojās, to ar pieklājīgiem smaidiem un aukstiem skatieniem sagaidīja haki krāsā tērpti vīrieši. Tāpēc neviens no malas nevarēja redzēt četrus sargu torņus un trīs metrus garo elektrificēto žogu, kas apņēma dīvaino iestādi.
Lai gan kas gan varētu būt dīvains tajā, ka visādā ziņā neievērojamā psihiatriskajā slimnīcā atradās cilvēki ar izjauktu apziņu un nesabalansētu psihi? Nekas! Ja tikai katra tās iemītnieka «iepriekšējā dzīve» nesaturētu draudīgas pēdas no asiņainākajām zvērībām – slepkavībām, vardarbībai, laupīšanām, laupīšanām.
Tā bija īpaša psihiatriskā slimnīca īpaši bīstamiem noziedzniekiem, kurus, gluži dabiski, bija nepieciešams turēt īpaši apsargātā vietā. Šeit visi iespējamie riski ir samazināti līdz minimumam. Medicīnas un apkalpojošais personāls tika rūpīgi pārbaudīts, un pastāvīga video un audio novērošana nodrošināja uzticamu garantiju pret iespējamu bēgšanu un nemieriem.
Tomēr vairāku gadu desmitu klīnikas pastāvēšanas laikā nevienam nav izdevies šādi aizbēgt. Lai gan vēl tika fiksēti divi trīs neveikli mēģinājumi. Bet nemieri nekad nenotika. Un, protams, galvenais nopelns šajā ziņā bija izmantotajām ārstēšanas formām un metodēm. Protams, bija elektrošoks un ekstrēmas termiskās procedūras, taču tās tika izmantotas tikai izņēmuma gadījumos, nekādā gadījumā ne biežāk kā jebkurā parastā psihiatriskajā slimnīcā. Galvenais ārstēšanas virziens bija medikamenti, un iestādes galvenās rūpes nebija par pacientu sirdsmieru, bet gan viņu nomierināšanu. Tāpēc šeit tika plaši lietotas narkotikas, kuru ietekme uz cilvēka prātu vēl nebija pilnībā izprasta, un sekas ne vienmēr bija paredzamas. Un par devām…
Ar pirmo medikamentu devu iestājās apātija, lēnums un inerce. Skatiens kļuva duļķains un izklaidīgs, gaita kļuva lēna un neveikla, kustības atslāba un slikti koordinētas. Šīs parādības pilnībā sakrita ar to cilvēku novērojumiem, kuri ilgstoši lieto antipsihotiskos medikamentus, un klīnikā tie tika uztverti kā kaut kas pilnīgi dabisks.
Neviens pacients vēl nav pametis klīniku izārstēts.
2C telpas bīdāmās durvis lēnām atvērās, un pacients stāvēja pie ieejas un gaidīja, kad tuvosies kārtībnieki. Vēl viena rutīnas procedūra: kārtībnieks viņu nogādās medikamentu savākšanas punktā. Lai pārvietotos tik īsos attālumos, viņi pat neuzvilka speciālu jostu, kas attālināti darbojās kā jaudīgs elektrības izlādētājs. Trankvilizatoru un antidepresantu lietošanas mēneši pilnībā nomāca pacienta gribu. Viņam no mutes kaktiņa uz zodu tecēja siekalu strūkla, galva bija nolaista un viegli trīcēja. Vienīgais dīvainais bija īss, sīksts skatiens no viņa uzacu apakšas, kas uzreiz izdzisa. Bet kurš gan to varēja pamanīt?
Feldšeres atvērtajā kabinetā pacients no plecīga, pusmūža vīrieša baltā medicīniskā mētelī no rokām saņēma trīs tabletes. Viņš norija zāles un tad atvēra muti, lai parādītu, ka nav tās paslēpis zem mēles vai aiz vaiga. Tobrīd feldšeris, stāvot ar muguru pret novērošanas kameru un aizsedzot pacienta ķermeni apsargam, kurš atradās nelielā gaitenī uz krēsla iepretim lazaretes atvērtajām durvīm, iebāza zem čipkarti. viņa krekls un tik tikko čukstēja:
– Pēc pusstundas. Par signālu.
Pacients šo laiku pavadīja, guļot uz cietas estakādes gultā feldšeru kabinetā, pilnīgi nekustīgs, ar stiklveida skatienu lūkojoties griestos. Viņš bija gatavs…
…Apmēram pirms diviem mēnešiem Tronheimā feldšera mājā parādījās divi svešinieki. Feldšeris dzīvoja viens: viņa sieva nomira pirms desmit gadiem, un viņa divdesmit gadus vecā meita studēja Francijas universitātē modernajā ainavu dizainera profesijā. Stulba meitene! Vai varbūt tas bija Parīzes gaiss un reibinošā brīvības sajūta, kas pagrieza mazo balto galvu nepieredzējušajam norvēģu provinciālam?! Mana meita neprātīgi iemīlēja skaistu melnmatainu arābu no paralēlās fakultātes. Viņi pat sanāca kopā, lai uz vairākām dienām apciemotu savu tēvu Tronheimā, ar savu dedzīgo mīlestību izkausēja padzīvojušā atraitņa sirdi un saņēma tēvišķu svētību. Turklāt meita jau bija sešus mēnešus stāvoklī un drīz dzemdēja burvīgus dvīņu zēnus. Jaunizveidotais vectēvs atradās septītajās debesīs un bez vilcināšanās piekrita, ka jaunai māmiņai un jaundzimušajiem labāk dzīvot tēva dzimtenē, Vidusjūras siltajā klimatā, nevis miglainajos un vēsajos Norvēģijas ziemeļos.
Un tagad no turienes, no Lībijas Tripoles, viņa mājā parādījās šie briesmīgie svešinieki. Viņi demonstrēja desmitiem laimīgas ģimenes fotogrāfiju un mierīgi ziņoja, ka viņa mazbērnu un meitas bez mākoņiem nākotne un pat viņu pašu dzīvība ir pilnībā atkarīga no viņu pavēles beznosacījuma izpildes. Savu vienīgo tuvinieku labā feldšeris bija gatavs uz visu.
Tā viņš kļuva par uzticamu saziņas «pavedienu» pacientam no nodaļas Nr.2C ar ārpasauli. Turklāt feldšere saņēma vairākus tablešu iepakojumus, kas bija jāiedod pacientam klīnikā izrakstīto vietā. Tabletes darīja brīnumus: ieslodzītā prāts noskaidrojās, viņa garastāvoklis uzlabojās, viņš jutās vieglāks un atdzīvojās. Tagad viņam nācās izlikties: atdarināt smagu svilstošu gaitu, slaistīties, izlikties par personu, kas atrodas antipsihotiskā medikamenta etapazīna ietekmē. Un 5A palātas iemītniekam – sirmgalvim ar smagu sirdskaiti un atkārtotām lēkmēm feldšerei nācās iedot vēl vienu tableti stingri noteiktajā laikā. Šodien ir pienācis laiks…
Pacients Nr. 2C pastāvīgi iztēlojās katru nākamo soli, pateicoties norādījumiem, kas tika saņemti ar sanitāra starpniecību, un nekādi nereaģēja uz zaigojošo signālu, kas tika dzirdēts no skaļruņiem un balss paziņojumu: «Kods 3—4, Centrālais portāls, 5. kab.». Paziņojums tika izteikts vēl vairākas reizes. Pacients juta, ka uz viņa pleca dusmīgi kārtīgi atpūšas. Viņš atvēra acis un lēnām piecēlās. Saskaņā ar iestādes norādījumiem pēc šādas pavēles brīvajiem stacionāriem nekavējoties bija jāpiesakās norādītajā vietā, un visi pacienti jānogādā savās istabās un jāpaliek tur pavadošo stacionāru tiešā aizsardzībā.
Lēnais ceļojums beidzās pie kameras durvīm. Nr.2C pašlaik bija vienīgais apdzīvotais mazajā West Wing palātā.
– Nāc iekšā!
Pacients uz nestabilām kājām šūpojās uz gaiteni, un kārtībnieks automātiski izstiepa roku, lai viņu atbalstītu, un pēc tam ar vieglu spērienu nosūtīja uz kameru, kā viņš bija darījis ne reizi vien. Taču šoreiz pacients negaidīti asi un spēcīgi pavilka izstiepto roku. Apjukums un panika atspoguļojās kārtībnieka sejā: ieslodzītais, piepumpēts ar narkotikām un tik tikko vilka kājas, pēkšņi izrādīja vardarbīgu darbību – kas noticis? Taču jau nākamajā mirklī pacienta celis viņam spēcīgi iesita vēdera lejasdaļā, un spēcīgs sitiens no divām savilktām rokām krita pa atsegto pakausi. Bezsamaņā esošais kārtībnieks smagi sabruka uz plastmasas klātās grīdas.
Ieslodzītais ātri pārģērbās pelēkajā kreklā un biksēs, piestiprināja žetonu, aizsedzot fotogrāfiju ar krekla kabatas atloku. Viņš ievilka kārtībnieka ķermeni palātā un ar plaukstas malu veica labi kalibrētu sitienu pa miega artēriju. Tagad viņš vairs necels trauksmi. Nekad. Pacients klausījās: nekas netraucēja nodaļas iekšējo klusumu, bet ārpusē bija tik tikko dzirdams tuvojoša helikoptera rotoru troksnis. Tātad bija atlikušas nepilnas trīs minūtes. Ieslodzītais metās uz izeju no nodaļas un pēc tam pagriezās pa kreisi, uz aizmuguri, darba, kāpņu telpu. Ceļu uz to viņš pavēra ar čipkarti, ko saņēma no feldšera.
Kādam vecāka gadagājuma pacientam palātā Nr.5A tiešām bija lēkme. Klīnikas ārsti, kas viņu apskatīja uz vietas, konstatēja vispārēju viņa stāvokļa pasliktināšanos un sirds aritmijas pazīmju attīstību. Šādos gadījumos pacientu bija paredzēts nogādāt intensīvās terapijas nodaļā, tas ir, evakuēt no salas. Viņi nekavējoties sazinājās ar Centrālo