ection>
Šī būs pirmā reize manas karjeras laikā, kad tētis neizlasīs manu grāmatu.
Es Tevi mīlu un ļoti ilgojos pēc Tevis, tēt.
Herolda Laverna Greiema piemiņai
Pirms un pēc tēta zaudēšanas mana PPK (personiskā palīgu komanda) bija apņēmusies aizpildīt tukšo vietu manā sirdī katru mīļu dienu, kamēr es rakstīju šo grāmatu. Viņu apņēmība, sniegtais mierinājums, drošības sajūta un nerimtīgais čaklums palīdzēja lappušu skaitam vairoties ar katru dienu, līdz manuskripts bija pabeigts.
Tāpēc no visas sirds un ar milzīgu saviļņojumu es pateicos:
Ketrinai Breikai
Derijai Strakai
Normai Džīnai Jursijai
Kad mana brīnišķīgā un talantīgā redaktore izteica nelielus ieteikumus attiecībā uz manuskriptu, PPK atkal ķērās pie darba līdz ar sabiedriskajiem palīgiem (kurus mēs ar vīru satiekam katru otrdienas vakaru, izbaudot patīkamus brīžus draudzīgā sabiedrībā).
Paldies
Jorkam un Robinai Vipliem
Markam un Līzai Čedveliem
Deividam un Kārenai Denjelsoniem
Džodijai Faltinskai
Eiprilai Garsijai un
Raienam Voltersam par atbalstu, par uzmundrinājumiem un pleca sajūtu, ko jūs man devāt šajā neiedomājami grūtajā laikā. Es to nekad un nemūžam neaizmirsīšu.
Lai Dievs jūs visus svēta simtkārt par to svētību, kuru esat snieguši man!
PATEICĪBAS
To, ka gribu uzrakstīt par “Tifanija” meitenēm, es zināju kopš brīža, kad mamma pirms četriem gadiem pastāstīja man par viņu eksistenci. Kad uzzināju, ka viņām ir veltīta ceļojoša muzeja ekspozīcija, es aizsūtīju savu māsu un asistenti Geilu Eversu uz Floridu to apskatīt, tāpēc ka man pašai vajadzēja nodot citu grāmatu.
Dažus mēnešus pēc tam viņa aizlidoja uz Amerikas Savienoto Valstu ziemeļaustrumiem pārskatīt tūkstošiem lappušu garās ar roku rakstītās vēstules – to autore Klāra Driskola deviņpadsmitā gadsimta deviņdesmitajos gados bija "Tifanija” sieviešu nodaļas vadītāja. Geilai tas prasīja veselu nedēļu, strādājot no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tad viņa pavadīja neskaitāmus mēnešus, gatavojot tās man. Šīs vēstules bija mana pētījuma stūrakmens, bez kā es nevarētu uzrakstīt šo grāmatu. Tas bija milzīgs darbs, un es jūtos ļoti pateicīga viņai par padarīto. Tagad viņa ir devusies pelnītā atpūtā un priecājas par nupat piedzimušo mazbērnu, kurš viņai ir jau ceturtais. Liels paldies Tev, māšuk. Tu esi vislabākā! Mana kritiķe, apdāvinātā rakstniece Mega Moslija šoreiz pārspēja pati sevi. Viņa ir bijusi mana kritiķe desmit gadus un ir vienīgais cilvēks uz planētas, kurš redz manus darbus “jēlus”. Es viņai sūtu padarīto katru nedēļu, un viņa sūta man savējo. Mēs kritizējam viena otras materiālu, sūtām to atpakaļ un tad atkārtojam to pašu nākamajā nedēļā. Tomēr dažreiz dzīve ievieš savas korekcijas. Šis gads bija viens no tādiem, un man nācās uzrakstīt lauvastiesu no šīs grāmatas, katru dienu jūtot, kā termiņš tuvojas.
Rezultātā es sūtīju Megai savas grāmatas nodaļas katru dienu, nevis katru nedēļu. Viņa tās gandrīz katru reizi pārskatīja divdesmit četru stundu laikā un izdarīja to vēlreiz, kad tika saņemts pārstrādātais variants. Man trūkst vārdu, lai izteiktu to, ko viņas upuris man nozīmēja gan profesionālā, gan emocionālā ziņā. Paldies Tev, mīļā draudzene! Ja Tev kādreiz kaut kas būs vajadzīgs, es esmu gatava steigties talkā.
Mana redaktore Beta Edamsa ierosināja labojumus, svītrojumus un manuskripta papildinājumus, kas to pacēla gluži jaunā līmenī. Viņa bija arī ārkārtīgi pacietīga un saprotoša vienā no mana mūža vissmagākajiem posmiem. Paldies Tev, Beta. Paldies, paldies, paldies!
Mana jaunā aģente Leisija Linča no Dupree/Miller aģentūras ir ķērusies klāt darbam ar neizsīkstošu enerģiju un kareivīgu nostāju. Paldies par visu, ko esi izdarījusi, Leisij! Tu esi atstājusi brīnišķīgu iespaidu.
Nespēju ne sagaidīt, mani lasītāji, kad jūs ieraudzīsiet fotogrāfijas un ilustrācijas, kuras esam iekļāvuši šajā grāmatā. Tā kā mūsu varone Flosija Džeina tiecas kļūt par mākslinieci, es iedomājos, ka būtu jauki papildināt tekstu ar dažiem viņas mākslas darbiem. Tāpēc es sazinājos ar talantīgo Moniku Bruindžesu, kura radīja brīnišķīgus animācijas darbus. Nelaime ir tāda, ka Flosija vēl nav pilnveidojusi savu prasmi, tāpēc es īsti nezināju, kā Monika reaģēs, taču viņa bija ļoti atsaucīga un centās panākt, lai viņas darbs neizskatītos “tik profesionāls”. (Es tik un tā domāju, ka rezultāti ir apbrīnojami. Talantu maisā nenoslēpsi pat tad, ja viņa to mēģinājusi izdarīt.) Jebkurā gadījumā es ārkārtīgi augstu novērtēju viņas piekrišanu kļūt par “Flosiju”, turklāt tik īsā laikā. Kad man neizdevās dabūt atļauju esošās “Tifanija” kapelas attēlu publicēšanai, Monika piekrita tos reproducēt. Tas ir vienreizēji, un es esmu sajūsmā par iespēju iekļaut tos grāmatā. Paldies, Monika!
Grāmatas tapšanas gaitā bija arī daudz citu cilvēku, kuri piedāvāja brīnišķīgus papildinājumus un informāciju par mūsu tēmu. Tie ir: Lindsija Perota, “Tifanija” stikla Neištatu kolekcijas direktore un kuratore Ņujorkā, Vinčenco Rutiljāno no Ņujorkas Publiskās bibliotēkas Švarcmana ēkas, rakstnieki Kelija Kotsa Gilberta, Kristana Higinsa, Džena Kērnana, Dženija Gārdinere, Mirjama Bērmena un Ričards Alvaress, grāmatas “Īstņujorka” projekta līdzautors Rikardo Gomess, Lorena Sodāno no Strongas Nacionālā spēļu muzeja, Ārlija Sulka no SIA “Liliana Nasava”, Elaiša Džesta un Maikls Gurola. Milzīgs paldies jums visiem!
LASĪTĀJAM
Es gribēju jūs pabrīdināt par to, ka privātums, ko ietver gadsimtu mijas viktoriāņu laika tikumi, krietni vien atšķiras no mūsdienu definīcijas. Tāpēc nesatraucieties, ja pansijas iedzīvotāji brīvi staigā iekšā un ārā pa svešām istabām bez kādas atļaujas un neraizējas par to, vai istabas iemītnieks vispār ir mājās. Tas bija ierasts gan privātās pansijās, kuras izmitināja augstas kārtas pilsētniekus, gan arī tajās, kuru iespējas bija daudz pieticīgākas. Šī tendence ir minēta daudzos manis izpētītos informācijas avotos, tostarp personiskos pārstāstos.
Vēl es gribēju pavēstīt, ka tas, ko uzskatīja par politkorektu karalienes Viktorijas laikmetā, mūsdienās tāds vairs nav. Rakstot šo romānu, es ļoti centos attēlot to, kam sabiedrība tolaik ticēja, un esmu mēģinājusi pēc iespējas labāk sniegt viedokli par notikumiem no tūkstoš astoņsimt deviņdesmit trešā gada skatpunkta. (Tāpēc, lūdzu, nenogaliniet ziņnesi!) Jautājumā par atmaskojumiem, ko mūsu varonis raksta savai avīzei, – lai man nevajadzētu tos izgudrot, es nolēmu daudzos gadījumos pat vārdu pa vārdam citēt fragmentus no rakstiem, kas bija iespiesti šajā laikā. (Bez šaubām, tie visi ir publiski pieejami.) Lielākoties es darīju to tāpēc, ka tie sniedz visai atskurbinošu ieskatu mūsu pagātnē. Visbeidzot jāpiebilst, ka, izņemot mūsu varoni Flosiju Džeinu un viņas likteņa lēmēju Nenu Aptoni, visām pārējām attēlotajām “Tifanija” meitenēm ir reāli prototipi, ieskaitot viņu vadītāju Klāru Driskolu. Man nav ne jausmas, kāds bijis viņu raksturs un izskats, tāpēc to visu es piedomāju klāt – bez šaubām, ieskaitot arī visu, ko viņas teikušas.
Lai gūtu sīkāku informāciju, aicinu jūs izlasīt “Autores piezīmes” pēc grāmatas pēdējās lappuses. Tomēr jūs varētu vispirms izlasīt grāmatu, tāpēc ka “Autores piezīmēs” ir daudz kā tāda, kas varētu sabojāt jums šo prieku.
PROLOGS
No tā rīta notikumiem Rīvs atcerējās it visu. Viņš atcerējās īsbikšu kodīgo vilnu. Savu stīvo apkaklīti un tauriņu, kas apgrūtināja siekalu norīšanu. Vītola zarus, kas sitās gar logu. Viesistabā sēdošās sievietes, kuras bija piesmaržinājušas gaisu ar paštaisītajiem augu parfīmiem.
Taču vislabāk viņš atcerējās savu māti. Viņa bija pavisam nekustīga. Gulēja uz galda – turklāt rīta cēlienā, kad, kā visiem zināms, viņai vajadzēja novākt dārzā pupiņas. Viņas acis bija aizvērtas, lūpu kaktiņi nolīguši lejup, āda ieguvusi