e>
Viņas skaistums izraisīja karu.
Viņas drosme savaldzināja karali.
Pateicības
Daži, kam jūtos pateicību parādā, ir miruši. No tā nav iespējams izvairīties, vedot lasītāju uz sešsimt gadus senu pagātni. Ja tas būtu iespējams, es labprāt pateiktos Valuā Katrīnai par viņas neparasto dzīvi, kā arī pateiktos brīnišķīgajiem hronistiem Angerānam de Monstrelē, Živenālam de Irsēnam un Žanam Fruasā, kas vēstīja par Franciju piecpadsmitajā gadsimtā. Man neizsakāmi gribētos viņus satikt! Un ir arī daudzi vēlāko gadsimtu vēsturnieki, kuru darbus esmu nekaunīgi izmantojusi – pārāk daudzi, lai visus nosauktu vārdā, bet esmu tiem pateicību parādā. Protams, jebkādas pieļautās kļūdas ir mana vaina.
Medicīniskas dabas padomus par Šarla Sestā neprāta iespējamiem cēloņiem un simptomiem sniedza Bills un Džeinija Ridli, attiecīgi psihiatrs un psihoterapeite, un es guvu vērtīgu informāciju no dažādiem pacietīgiem kuratoriem un bibliotekāriem, kad apceļoju Parīzi, Pikardiju, Normandiju, Šampaņu un Ildefransu un biju spiesta nemitīgi patērēt lielisku franču ēdienu un vīnu. Pateicos tiem visiem, izņemot kāda alžīriešu restorāna īpašniekiem Puasī, kur man pasniedza tādu Couscous Royal, no kura mana vidukļa līnija vēl joprojām nav atguvusies!
Turklāt, mīļo lasītāj, “Azenkūras līgava” nenokļūtu Tavās rokās, ja to neapstrādātu daži ļoti iedrošinoši (un arī vērīgi!) cilvēki. Darba secībā: Skotijas izcilākā literārā aģente Dženija Brauna, draudzene un lieliska rakstniece Barbara Erskina, kā arī Harper Fiction izdevniecības zieds – Keita Eltona un Sāra Riterdona, izcilā redaktore Keita Bredlija un pārsteidzošā korektore Džoja Čemberlena. Esmu ārkārtīgi pateicīga viņām visām, kā arī dizaineriem, publicistiem, reklamētājiem, izplatītājiem un drukātājiem. Es turu īkšķus un bailēs drebu. Tomēr, ja Tev, mīļo lasītāj, šī grāmata sagādās prieku, mūsu visu darbs nebūs veltīgs. Pateicos Tev, ka paņēmi vai lejupielādēji šo grāmatu.
Īanam un Bārlijam, kas – paldies Dievam! – ir manā dzīvē.
Zvaigznēs ierakstīts, ka es un mani pēcteči valdīs Francijā, bet Tavējie valdīs Anglijā. Mūsu tautas nekad nedzīvos mierā. To panācāt jūs ar Henriju.
Teicējas piezīme
Cienījamais lasītāj!
Pirms kopā metamies šajā stāstā, es vēlos paskaidrot, ka neesmu vēsturniece vai hroniste, vai kādā citā ziņā mācīts cilvēks. Es pat nelasīju latīņu valodā, pirms mans godātais un padevīgais vīrs sāka mani mācīt tumšās ziemas naktīs pie pavarda mūsu Londonas namā, kad apzinīgāka sieva nodarbotos ar izšūšanu. Par laimi, man vairs nav jābūt apzinīgai. Esmu piecdesmit divus gadus veca un savā mūžā pietiekami šuvusi, berzusi un klausījusi pavēlēm. Biju kalpone un galminiece un tagad vairs neesmu nekas, tāpēc kļuvu par rakstvedi tikai viena iemesla dēļ: lai pavēstītu stāstu par kādu drosmīgu un skaistu princesi, kas vēlējās neiespējamo – būt laimīga. Stāsts ir tikai sācies, tāpēc es neteikšu, vai viņai tas izdevās, bet varu apliecināt, ka vairāki satricinoši notikumi, nicināmas intrigas un baismīgs ļaunums centās to nepieļaut.
Ir divi cēloņi, kas iedrošināja mani pierakstīt pagātni. Pirmais bija latīņu valodas stundas, jo tās ļāva man izlasīt otro – vairākas vēstules. Es tās atradu, izmantojot savas mīļotās pavēlnieces jeb iepriekš minētās princeses uzticēto atslēgu, lai atvērtu slepenu nodalījumu dāvanā, ko viņa man novēlēja pirms savas pāragrās nāves. Šīs vēstules bija rakstītas viņas dzīves vētrainajos mirkļos, un viņai nekad neizdevās tās nosūtīt paredzētajiem saņēmējiem. Bet tās aizpildīja robus manās zināšanās un atklāja viņas raksturu, kā arī iemeslus, kāpēc viņa izvēlējās savu ceļu.
Diemžēl viņai bieži vien trūka iespējas kalt savu likteni, lai kā viņa centās. Tomēr vienu vai divas reizes viņai – un neticamas sagadīšanās dēļ arī man – izdevās virzīt notikumu gaitu mums abām vēlamajā gultnē, kaut gan vēstures hronikās tas nekad netika ierakstīts.
Lai nu kā, es neizjūtu cieņu pret hronistiem. Tiem vienmēr ir kādas slēptas intereses, viņi vēro notikumus tikai no vienas puses, un pat tad nevar ticēt, ka viņi visu pierakstīs pareizi. Daži nav labāki par tintes šķērdētājiem, kas pienaglo savus pamfletus pie Svētā Pāvila krusta. Viens no tiem kļūdaini pierakstīja manu vārdu princeses kalpotāju sarakstā toreiz, kad valdīja labais karalis Harijs. Viņš mani nosauca par Gijmo! Kurš cits, ja ne tuvredzīgs mūks, kas nīst sievietes, varētu kādai piešķirt tādu pašu vārdu kā neglītam, melnam jūras putnam? Bet tas ir pierakstīts ar nedzēšamu tinti un droši vien ieguls vēsturē. Lūdzu, cienījamais lasītāj, neiekrīti lamatās un netici visam, ko lasi hronikās, jo mans vārds nav Gijmo. Manu īsto vārdu Tu uzzināsi stāstā, ko grasos pavēstīt…
1. daļa
Svētā Pāvila nams, Parīze Neprātīgā karaļa galms, 1401. – 1405. g
1. nodaļa
Bērna nākšana pasaulē bija brīnišķīgs notikums.
Brīnišķīgs, zeltīts un gulbju dūnās tīts notikums, par ko runāja visi, jo karalienes Izabo dzīvi un gaumi apsprieda visos Parīzes tirgus laukumos – viņas krāšņos tērpus, mirdzošos dārgakmeņus, pārsteidzošās izklaides un arī to, ka viņa ļoti reti par to visu maksāja. Baumotāji nicināja viņas bēdīgi slaveno alkatību un zināja, ka arī šī desmitā bērna dzimšana, tāpat kā visu pārējo, kļūs par iemeslu greznām un zaigojošām svinībām, ko apgaismos spoži kandelabri un par ko maksās tauta. Parīzē dzīvoja tirgoņi un amatnieki, atkarīgi no karaliskās ģimenes un augstmaņiem, kas tērēja naudu par skaistām drānām un mantām. Ja tie nemaksāja rēķinus, cilvēki mira badā un pieauga neapmierinātība.
Kad dzirdēju gaidīšanas laika aprakstu, man šķita, ka tas izklausās briesmīgi. Dzemdēt apzeltītā gultā ir labi, tomēr neviens negribētu, lai notiekošo vērotu bārdaini, kažokādās tērpušies augstmaņi un čukstus apspriestu katru vaidu un šņukstu. Šķita, ka dzemdībās piedalījusies puse visu galminieku (izņemot pašu karali): galma virsmeistars, mantnīcas kanclers, dažādi baroni un bīskapi. Klāt bija arī visas karalienes dāmas un – kāda neizprotama iemesla dēļ – arī tiesas, slepenās padomes un universitātes vadītāji. Nezinu, ko par to domāja karaliene, bet nabaga bērns droši vien ieradās dzīvē kā rosīgā tirdzniecības laukumā.
Tomēr dzimšana dūnu gultā bija pirmā un pēdējā greznība, ko bērns iepazina, un arī mātes glāstus viņa nesaņēma. To es varu apliecināt. Četrpadsmit gadu laikā, kopš karaliene Izabo bija precējusies ar Francijas valdnieku Šarlu Sesto, viņa jau bija izspiedusi četrus zēnus un piecas meitenes kā zirņus no pāksts, bet neloloja nekādas mātišķas jūtas. Varbūt viņa pat nezināja, cik bērni vēl ir dzīvi.
Kad visi augstmaņi bija apstiprinājuši, ka jaunā atvase patiesi nākusi no karaliskā klēpja un diemžēl atkal ir meitene, nabaga zīdaini aizsūtīja uz bērnistabu, kur viņu cieši ietina apsējos. Pirmajā reizē, kad viņu ieraudzīju, meitene izskatījās pēc saniknotas kūniņas un brēca tā, it kā gatavotos pārplīst.
Sākumā man viņa neiepatikās, un kurš gan varētu mani vainot? Bija grūti skatīties uz tik acīmredzami dzīvu un sparīgu būtni, ja pirms dažām stundām mans bērns nomira, pirms paguvu viņu turēt rokās.
– Nezaudē drosmi, mazā, – mana māte asaru pilnā balsī noteica, ietīdama mana pirmdzimtā dēla sīciņo, nozilējušo līķi savā labākajā lina servjetē. – Pietaupi asaras dzīvajiem, bet mīlestību žēlīgajam Dievam.
Padoms bija labs, bet neizpildāms, jo mana pasaule bija satumsusi un zaudējusi apveidu, un es spēju tikai raudāt. Mans augums kratījās šņukstos un bija grūti elpot. Es raudāju ne jau sava mirušā dēla, bet gan sevis dēļ. Grimu vainas apziņā un pašpārmetumos, juzdamās pārliecināta, ka mana dzīve ir bezjēdzīga, ja nespēšu radīt dzīvu bērnu. Lai Dievs man piedod, jo sāpēs es aizmirsu, ka Viņš dod dzīvību un to atņem. Es tikai zināju, ka rokās skaudri trūka nastas, ko līdz šim nēsāju vēderā, un no manis plūda izmisums, kā lietusgāzes laikā pārplūst Sēna.