.

atgriezīsies Svētā Pāvila namā.

      – Kad? – es gandrīz spiedzot jautāju, purinādama vīru aiz pleca. – Kad, Žan Mišel?

      – Kuš! – Es tumsā neko neredzēju, bet jutu, kā viņš pieliek pirkstu pie lūpām. – Jēzus! Nomierinies, sieviete, un es tev visu pateikšu. Ja nemaldos, diezgan drīz. Viens no galma pārrauga rakstvežiem šodien viesojās staļļos un gatavojās viņas braucienam no Puasī abatijas.

      Man prātā sagriezās domu virpulis, bet es centos savaldīties, lai apdomātu jauno pavērsienu. – Interesanti, kāpēc viņa atgriežas tagad. Jābūt kādam iemeslam. Ak Dievs, Žan Mišel, vai tu arī piedalīsies? – Reizēm viņam vajadzēja pievienoties jātniekiem, kas veda karaliskās nestuves.

      – Nē, nē. Viņa ir karaļa meita. Viņu pavadīs pilna svīta, divdesmit bruņinieki un divsimt sargi. Man šis uzdevums ir pārāk dižens. – Žans Mišels pievilka mani sev klāt. – Vajadzētu atrast vēl šo to, kas tevi aizrautu, – viņš klusi noteica un viegli pakodīja manu ausi. Pāri plūstošo izjūtu pārņemta, es viņam atsaucos. Kad bijām uzkurinājuši kaisles dzirksti līdz liesmai un kaismīgi to apslāpējuši, es vēl ilgi gulēju, acis atvērusi, un domas griezās man galvā kā dzirnas vētras laikā.

      Pirms vairākām nedēļām Francijas galmā ieradās angļu sūtņi. Kardināls un pat divi bīskapi iejāja pilsētā, greznas svītas pavadīti. Karogiem plīvojot, viņi svinīgi jāja pa ielām, un viņiem sekoja daudzi bruņinieki un vasaļi, kas alka izbaudīt Parīzes ainavas un bordeļus. Mēs bijām pārsteigti, redzot viņus ierodamies mierpilnā gaisotnē, jo līdz šim dzirdējām stāstus par angļu karaļa gatavošanos atgūt īpašumus šajā jūras šauruma pusē; viņš uzskatīja, ka tie pieder Anglijai. Viņa sarakstā ietilpa Normandija, Puatū, Anžū, Gijēna un Gaskoņa. Es nesapratu, kāpēc viņš gluži vienkārši nepieprasa visu Franciju, kā rīkojās viņa vecvectēvs. Mana māte bija kaismīga karaliskās ģimenes aizstāve un stāstīja, kā pirms septiņdesmit gadiem Anglijas karalis Edvards Trešais mēģinājis pasludināt sevi par Francijas valdnieku, jo bijis tuvākais savas mātes brāļa Francijas karaļa Šarla Ceturtā vīriešu dzimuma radinieks. Bet trīsdesmit gadus iepriekš, aizstāvot savas vīrišķās intereses, Baznīcas un valsts augstmaņi liedza Francijas sievietēm mantot zemi. Viņas drīkstēja saņemt pannas un katlus, zirgus, mājas un zeltu, bet ne zemi. Viņas pat nedrīkstēja nodot zemi saviem vīriešu dzimuma mantiniekiem! Tās nodēvēja par saliešu tiesībām, bet mana māte nespēja paskaidrot, kāpēc. Varbūt viņa nezināja. Lai nu kā, šis likums atcēla karaļa Edvarda tiesības un iesēdināja Francijas tronī Katrīnas vecvectēvu. Kopš tā laika nerimās strīdi starp Franciju un Angliju.

      Tomēr šobrīd nebija runa par to, kurš sēž tronī. Ietekmīgos Anglijas pārstāvjus acīmredzami interesēja tikai iespēja atrisināt domstarpības par zemi un nostiprināt vienošanos, saderinot Anglijas karali Henriju Piekto ar Francijas princesi. Nav jābūt īpaši gudram, lai nojaustu, ka valdnieka jaunākās un vienīgās neprecētās meitas atgriešanās galmā ir saistīta ar šo apstākli. Tobrīd es nolēmu, ka manai mazajai Katrīnai būs vajadzīga palīdzība, ja viņa atgriezīsies Svētā Pāvila namā kā Anglijas karaļa iespējamā līgava, un labākais atbalsts šādā gadījumā būtu viņas uzticamā aukle.

      Jau sen bija aizritējuši laiki, kad, karaļa Šarla slimībai saasinoties, viss sastinga. Reiz valdnieks bija varens vīrs, kas šad tad ļāvās neprāta maldiem, bet tagad kļuvis līdzīgs bērnam. Tikai retumis viņu pārņēma vardarbīgu dusmu lēkmes. Pārsvarā viņš bija kā lelle, padevīgs tam, kurš ar viņa roku parakstīja ediktus. Tādēļ pilī drūzmējās alkatīgi galminieki, un visi centās iegūt kādu amatu ar piekļuvi zelta podam jeb karaliskajai mantnīcai. Tas savukārt nozīmēja, ka dzīvesvietas bija dārgas. Iespēju apmesties kalpotāju istabās vajadzēja nopelnīt, tāpēc visa mūsu ģimene, pat Liks, strādāja karaliskajā saimē.

      Zēns jutās laimīgāks nekā mēs pārējie. Kaut gan Likam bija tikai astoņi gadi, viņš lieliski pildīja uzrauga lomu pils suņu novietnē. Viņam bija kaulaini ceļgali un šķelmīga sejas izteiksme, kā arī no tēva mantotā saprašanās ar dzīvniekiem. No manis viņš bija saņēmis stūrgalvību. Es pūlējos iemācīt dēlam lasīšanas un rakstīšanas pamatus, bet Liks vēlējās kļūt par mednieku un nesaskatīja jēgu šādām prasmēm. Alise ātri apguva lasīšanu, bet viņai bija maz laika nostiprināt šo māku, jo viņa strādāja karalienes garderobē, no rītausmas līdz krēslai apvīlējot veļu. Nezinu, kā viņa pacieta šo vienmuļību, bet mana meita kļuva par rāmu, pacietīgu jaunavu, un es mierināju sevi ar domu, ka šūšana ir labāka par tvaicēšanu, ar ko nācās nodarboties man. Tā kā sievietēm bija liegts strādāt maiznīcā vai virtuvē, kur es varētu izmantot savas prasmes vislabāk, biju spiesta kļūt par alus darītāju – zemāko no zemākajiem. Biju pieradusi smagi strādāt, un raudzēt miežus nebija grūtāk kā cept maizi, tomēr man nepatika darboties citu labā.

      Dzīvojot pilī, man visvairāk sāpju sagādāja nemitīgās atmiņas par Katrīnu. Es redzēju viņas seju bērnistabas torņa logā, dzirdēju viņas smieklus vecajā rožu dārzā un soļus uz kapelas krusta ejas bruģu plāksnēm. Tikai viņas gaidāmā atgriešanās varētu izraut mani no dziļajām, neatlaidīgajām skumjām, ko es līdz šim nebiju atzinusi pat sev.

      Nākamajā dienā pēc Žana Mišela sarūpētā pārsteiguma es devos uz pārvaldnieka istabu Karaļa namā. Par laimi, spēja pārliecināt nebija mani pametusi. Jau pēc dažām minūtēm ierēdnis, kam uzdots sarūpēt Katrīnas jaunajai saimei kalpotājus, nolēma, ka esmu lieliski piemērota viņas ģērbējas lomai, un nokārtoja manu pārcelšanu no pils alus darītavas. Es devos uz pazīstamām telpām, jo Katrīnai bija piešķirtas tās pašas istabas, kurās viņa pavadījusi mūža pirmos gadus. Mēs abas mājosim bērnistabas tornī. Kājām tik tikko skarot zemi, es traucos uz savu jauno darbavietu, līksmodama par to, ka jau pavisam drīz atkal būšu savam krūtsbērnam tikpat tuvu kā jebkura māte.

      Torņa otrā stāva kambaris, kur reiz gulēja la Bonnas kundze, bija pārvērsts par salonu. Katrīna un viņas biedrenes tur varēs lasīt, izšūt, izklaidēt sevi un viesus. Bijušās audzinātājas gulta ar tumši sarkanajiem aizkariem jau sen bija aiznesta, bet pie kambara sienām piekarināti koši zīdi un gobelēni visās dārgakmeņu krāsās. Istabā bija soliņi ar spilveniem, nopulētas lādes un galdi, kā arī izgrebta akmens dzega virs dziļa pavarda, kur liesmojošā uguns padarīs gaisu daudz siltāku nekā senajos laikos. Pēc dažām dienām, kad centos iekurt šo pavardu, durvis piepeši atvērās un istabā ienāca jauna dāma. Viņa apstājās un piekala skatienu man.

      Katrīna! Es noslīgu uz ceļiem, priecādamās par šādu iespēju, jo manas kājas piepeši saļodzījās. Zaudējusi valodu, es lūkojos uz skaisto meiteni rudzupuķu zilā tērpā. Daiļo madonnas seju ieskāva mazos, glītos radziņos savītie gaišie mati, paslēpti zem tīkla, un balts, matēts plīvurs.

      – Neskaties uz mani, sieviete! – viņa uzsauca. – Necietīšu, ka uz mani blenž kalpone.

      Es sarāvos un nodūru galvu. Jau tūkstoš reižu biju iztēlojusies tikšanos ar Katrīnu, bet īstenība mani satrauca. Viss izskatījās atbilstoši – mūsdienīgais samta tērps, apdarināts ar kažokādu, nelielais sejas ovāls, karaliski zilās acis un krēmkrāsas āda, – bet patīkamais raksturs, kas saglabājies man atmiņā, šķita nozudis. Bērna dzīvīgais, mīlas pilnais gars bija iznīcis un pārvērties par skarbu lepnību. Sirdij sažņaudzoties, es secināju, ka mana burvīgā, piemīlīgā meitene kļuvusi par vīzdegunīgu jaunkundzi.

      – Kas tu esi? – viņa noprasīja. – Kā tevi sauc?

      – Mjeta, – es atbildēju, pūlēdamās apvaldīt skumjas.

      – Mjeta? Mjeta! Tas nav nekāds vārds. Kā tevi sauc patiesībā?

      Biju gatava piedot, ka viņa mani nepazina uzreiz,