sejas. Ja iedosiet man vairāku cilvēku galvu mērījumus, es uzreiz varēšu pateikt, kurš vīrietis būs vispievilcīgākais un kura sieviete – visvaldzinošākā. Reiz es to pateicu Anrī, bet viņš nenoticēja. Tad es lūdzu, lai viņš ar manu bīdmēru nomēra divus draugus, vienu īpaši glītu, bet otru tādu, kam Māte daba pagājusi garām. Es aizliedzu man teikt, kurš ir kurš, bet galu galā izvēlējos pareizi, un Anrī bija spiests atzīt, ka mērījumi nekad nemelo. Mana seja nav simetriska.
Dučiem sieviešu pastaigājas dārzā, un Elizabetes kundze saka:
– Tās ir karalienes galma dāmas.
– Diemžēl, – piebilst marķīze, – mums šodien nav laika uzturēties ārā.
Es pievēršos Elizabetes kundzei, lai noskaidrotu, vai viņa izlems citādi, taču šoreiz viņa pamāj ar galvu.
– Jā, mēs negribam nokavēt vesperi.
Sievietes smejas, paslēpušas muti aiz lielajiem, dārgakmeņiem rotātajiem vēdekļiem. “Kāda jēga uzturēties Versaļā, ja vienīgais, ko es redzēšu, būs oranžērija aiz Monreijas pils logiem?” Elizabetes kundze man uzsmaida, un es tūdaļ sajūtos vainīga par šādām domām.
– Vai jums patika šī pastaiga? – viņa jautā.
– Tādas pils nav nekur citur.
– Izņemot debesu valstību. – Elizabetes kundze pieskaras krustiņam, kas karājas viņai kaklā. – Vai esat kādreiz iztēlojusies, kā tur izskatās?
– Baidos, ka manas domas vairāk ir pievērstas šai saulei, – es atzīstos.
– Bet es vienmēr to iztēlojos. Eņģeļus, mūziku, zeltītās zāles un kristāla kāpnes…
Kad mēs ejam prom, durvis atver kalpotājs zili baltā zīdā. Es prātoju, kāpēc princese ilgojas pēc debesīm, ja viņas rīcībā ir visa šī bagātība. “Bet varbūt tur ir lietas, ko mirstīgie nespēj iztēloties. Varbūt debesīs telpas nesmird pēc urīna.”
Es atkal piespiežu degunam savu četrstūraino kabatlakatu, un tāpat rīkojas arī Elizabetes kundze un marķīze. Lai cik skaista arī būtu pils, smaka mums seko visās zālēs. Un tā tiešām ir briesmīga. Ja es būtu labāk pazīstama ar Elizabetes kundzi, tad pajautātu, kāpēc karalis neuzstāj, ka viņa privātā rezidence tiešām ir privāta.
Mēs izejam no pils un dodamies atpakaļ uz Monreiju, kur nonākam tieši uz vesperes laiku. Elizabetes kundze ir karaļa māsa, tādēļ viņai ir piešķirta privilēģija lūgties pašai savā kapelā. Kad zvani nozvana ceturto stundu, pie tās sapulcējas visi, kas strādā nelielajā pilī. Mēs esam vismaz divpadsmit, taču man vienīgajai ir atļauts sēdēt vienā solā ar Elizabetes kundzi. Tā ir goda vieta jaunākajai viešņai, un es nemaz neceru, ka tepat sēdēšu arī nākamajā dienā. Bet šodien es lūdzos blakus princesei un otrai dižākajai sievietei aiz karalienes.
Kamēr priesteris nodzied Deus in adjutorium meum intende, “Steidzies, ak Dievs, mani paglābt, steidzies man palīgā!”, es domāju par Dievmātes katedrāli. Tā atrodas dažu kvartālu attālumā no mūsu salona Tempļa bulvārī un noteikti ir lielākais Dieva nams Francijā. Ikviens turīgais svētdienās turp dodas uz misi, un tur es pēc patikas varu pētīt muižniecības pārstāvjus. Dažas hercogienes es esmu atveidojusi tieši pēc novērojumiem Parīzes Dievmātes katedrālē, un apmeklētāji pārsteigumā cildināja manu prasmi radīt tik precīzus vaska modeļus, lai gan šīs sievietes nekad nav man pozējušas.
Diemžēl te nav neviena ievērības cienīga personāža. Kapela ir neliela, solos spiežas fermu strādnieki un pils kalpotāji. Salonam no tādiem tipāžiem nav nekāda labuma. Es sāku pētīt princeses seju, kamēr citi ir iegrimuši lūgšanās, un izbrīnīta secinu, ka arī viņa lūkojas uz mani.
– Jūs parasti neapmeklējat vesperi? – viņa čukst.
– Nē. – Es pietvīkstu. – Tikai svētdienas dievkalpojumu.
Viņa viegli pamāj ar galvu.
– Dievs vienmēr priecājas par savu draudzi. Pat tad, ja tā atnāk vienu reizi nedēļā. Ja es nespēju nomierināt prātu, – viņa piebilst, – tad domāju par Francijas tautu, kam jācieš bez segām nežēlīgā aukstumā un kas bērnus sūta gulēt neēdušus. Ja arī jums prātā jaucas domas, lūdzieties par mūsu tautu.
Es pieliecu galvu. Princeses lūgums ir neticami pazemīgs. Nevienam Francijā nav tik laipnas sirds, un viņas brālis noteikti ir tāds pats. Orleānas hercogs droši vien ir briesmonis, ja izplata par šiem cilvēkiem tādas neglītas baumas.
Devītā nodaļa
Ir cilvēka dabā atdarināt, un jūtīgs cilvēks tiecas pēc iespējas tuvāk līdzināties tai personai, kuru viņš mīl. Tikai tāpēc, ka esmu atdarinājis citu cilvēku netikumus, es esmu iedzīvojies savās nelaimēs.
Visapkārt redzams kausēts vasks, bīdmēri, ģipša veidnes un eļļas krāsas nelielās stikla burkās. Kāds ir visu sakārtojis, lai princesei tas nebūtu jādara pašai. Šī ir mūsu pirmā diena pils darbnīcā. Es vēroju, kā Elizabetes kundze sasien pušķī marķīzes de Bombelas priekšauta lences, un sajūtos gluži kā mājās. Elizabetes kundze pagriežas pret mani, un es ieraugu, ka no viņas cepurītes apakšas ārā spraucas gaišas matu cirtas. Tās atsauc man atmiņā Šarla Pero pasaku par Sarkangalvīti.
– Sāksim ar kaut ko vienkāršu, – es saku. Jo ilgāk es palikšu Monreijā, jo vairāk ideju varēšu aizvest uz salonu. Tātad iesākumā tie būs augļi. Kad viņa būs apguvusi tos, ķersimies pie lielākiem objektiem un pēc dažiem mēnešiem pievērsīsimies sejām. Es iztēlojos, ka viņa vēlēsies atveidot savu brāli un varbūt arī brāļameitu Mariju Terēzi. Ja man ļoti paveiksies, mums pozēs paši oriģināli. – Augļus ir ļoti viegli uztaisīt.
– Jā, – Elizabetes kundze piekrīt. – Mēs esam taisījuši augļus. Un ziedus vāzēs.
Es nespēju noslēpt izbrīnu.
– Kundzei ir zināmi vaska figūru veidošanas pamati?
– Jā, protams, – marķīze atbild. – Ziedi viņai ļoti padodas. Taču viņa vēlētos taisīt sejas un ķermeņus.
– Tātad jūs zināt, kas ir bīdmēri un ģipša formas?
– Protams, – Elizabetes kundze atbild un tad piebilst: – Mēs neaicinātu tik talantīgu cilvēku, lai šķiestu laiku ar augļiem.
Un tas varēja nozīmēt, ka mūsu salonam jauna figūra varētu tapt jau mēneša laikā!
– Tad ķersimies pie seju veidošanas mālā, – es piedāvāju. – Ar kura cilvēka seju kundze vēlētos sākt? – Klusībā es lūdzos, kaut tas būtu karalis. Viņa sejā gandrīz nav stūru, ir tikai apaļumi un plati laukumi, kurus ir tikpat viegli atveidot kā ābolu.
Princese pagriežas pret marķīzi.
– Kā jums šķiet, Anželika?
– Varbūt tas varētu būt mūsu Kungs Jēzus Kristus?
Tanī brīdī es jūtos pārliecināta, ka mana sirds pamirst.
– Es biju iedomājusies par Svēto Cecīliju, – princese atzīstas. – Bet tiešām, daudz labāk būtu sākt ar mūsu Kungu. Cecīlija būs nākamā.
Man jātēlo iepriecinājums, kad kalpotājs atnes Kristus portretu, taču patiesībā tā ir katastrofa. “Cilvēki mums maksā par to, lai redzētu princeses un karaļus, nevis svētos! Tos taču var apskatīt jebkurā Francijas baznīcā,” es nodomāju. Kamēr mēs gaidām, princese prāto,