ion>
Maniem dēliem un meitām, kuras viņi man devuši.
Un visiem nākamajiem.
ZAĻA KĀ PŪĶIS, MIRDZOŠA, TUMŠA KĀRDINĀJUMU APSĒSTA JŪRA.
TUMSA
Milzum daudz ļaužu dzīvo klusā izmisumā. Tāda samierināšanās ir apzināta nolemtība.
Pirmā nodaļa
Zaļganās gaismas periodiskajā plūdumā pāri Viskija līcim cauri drēgnajam lietus aizsegam dienvidu pusē uz klints izvirzījuma rēgojās ,,Kraujas nama” masīvais siluets. Pauzdams izaicinājumu, tas vērsās pretī aukstajam, nepakļāvīgajam Atlantijas okeānam, it kā teiktu, ka pastāvēs tikpat ilgi, cik plašais ūdens klajs.
Jau vairāk nekā trīs gadu simteņus trīs varenie un izturīgie ēkas stāvi tumšām logu acīm – dažādos iemiesojumos – pāri nelīdzenajam, izrobotajam krastam vēroja viļņu bangošanos un šļakstus.
Nelielā akmens kotedža, kurā tagad glabājās dārza darbarīki un piederumi, apliecināja, cik pieticīgos apstākļos ļaudis sākotnēji bija cīnījušies ar nikno un mainīgo Atlantijas okeānu, lai izdzīvotu Jaunās pasaules klinšainajā zemē. Savukārt zeltainie smilšu vaļņi un izliektās kores, plašas, vēju appūstas akmens terases apdziedāja to laiku uzplaukumu.
Iespaidīgais nams bija pārcietis vētras un negaisus, nolaidību un nevērību, apšaubāmu gaumi, izaugsmi un pagrimumu, skandālus un paštaisnuma apliecinājumus. Paaudžu paaudzēs tur bija dzīvojuši un miruši Lendoni, svinējuši svētkus un vērojuši, vijuši intrigas, zēluši un plaukuši, vārguši un nīkuļojuši.
Gaismā, kas plūda pāri okeānam no Masačūsetsas akmeņainās, krāšņās ziemeļu piekrastes, nams spoži mirdzēja, bet tumsā tas norobežojās un noslēdzās.
Tas stāvēja tur jau ilgi, ļoti ilgi, bet tagad tas bija vienkārši “Kraujas nams”, kas valdīja pār jūru, smiltīm un Viskija līča ciematu.
Īlajam Lendonam “Kraujas nams” bija vienīgā vieta pasaulē, kurp doties. Ne tik daudz kā uz patvērumu, cik glābiņu no visa, kas bija noticis viņa dzīvē pēdējos vienpadsmit briesmīgajos mēnešos.
Īlajs tik tikko vairs pazina pats sevi.
Divarpus stundu ilgais brauciens no Bostonas pa slidenajiem ceļiem bija viņu nomocījis. Tomēr viņš atzina, ka bieži vien nogurums ļāva viņam atslābt gluži kā mīļākā. Apstājies tumsā pie mājas, lietum plīkšķot pret automašīnas priekšējo stiklu un jumtu, domās Īlajs apsvēra, vai sakopot enerģiju, lai izkāptu ārā, vai palikt turpat un varbūt iemigt.
Muļķīgi, viņš nolēma. Skaidrs, ka viņš negulēs mašīnā, ja dažu soļu attālumā gaida ļoti labas gultas.
Taču viņš nespēja rast spēku, lai izņemtu no bagāžnieka čemodānus, tāpēc pakampa no blakus sēdekļa tikai divas nelielās somas – tās, kur atradās klēpjdators un vairākas pirmās nepieciešamības mantas. Izkāpjot no automašīnas, viņš sajuta sejā iesitamies lietus lāses, un aukstais, zēvelējošais Atlantijas okeāna vējš izrāva viņu no letarģijas ārējā slāņa. Viļņi šļācās pret akmeņiem un apskaloja smiltis, apvienojoties nemitīgi šņācošā rēkoņā.
Izvilcis no jakas kabatas mājas atslēgas, Īlajs uzkāpa akmens portika aizsegā pie masīvajām parādes durvīm. Tās bija darinātas no tīkkoka, kas pirms vairāk nekā gadsimta atvests no Birmas.
Pagājuši divi gadi, Īlajs domāja, gandrīz trīs, kopš viņš te pēdējo reizi bijis. Aizņemts pats ar savu dzīvi, darbu, neveiksmēm laulībā, viņš neatbrauca nedz nedēļas nogalēs, nedz īsajās brīvdienās, pat ne svētkos, lai apciemotu vecmāmiņu.
Protams, kad mūžam skarbā Hestere Hokina-Lendone ieradās Bostonā, Īlajs pavadīja laiku kopā ar viņu. Tāpat Īlajs viņai regulāri zvanīja un sūtīja elektroniskās vēstules, sazinājās ar viņu Facebook un Skype. Kaut arī Hestere jau tuvojās astoņdesmit gadu slieksnim, rīts vai vakars, viņa aizrautīgi, ar interesi izmantoja jaunākās tehnoloģijas.
Īlajs veda vecmāmiņu pusdienās, uz kafejnīcām, neaizmirsa dāvināt viņai ziedus, apsveica viņu dzimšanas dienās, aicināja kopīgi svinēt Ziemassvētkus.
Taču tas viss bija tikai aizbildināšanās, viņš prātoja, meklēdams atslēgas. Atrunāšanās, lai nevajadzētu ierasties Viskija līcī, vietā, kas vecmāmiņai bija ļoti mīļa, un tieši te patiesi veltīt viņai laiku, uzmanību.
Atradis īsto atslēgu, Īlajs atvēra durvis, iegāja iekšā un iededza gaismu.
Šo to vecmāmiņa bija pārkārtojusi, kaut arī viņa pārmaiņas, tāpat kā tradīcijas, pieņēma savdabīgi. Pie koši brūnajām sienām karājās jaunas gleznas – marīnas un dārza ainavas maigu toņu triepienos.
Nometis somas turpat pie durvīm, Īlajs mirkli aplūkoja krāšņo halli. Viņa skatiens pievērsās kāpnēm ar margām, ko greznoja smaidīgas figūras – tās reiz bija pasūtījis kāds no Lendoniem untumu iespaidā, – un aizslīdēja augšup, kur kāpnes graciozi izlocījās pa labi un kreisi uz ziemeļu un dienvidu spārniem.
Tur bija pietiekami daudz guļamistabu, tā ka atlika tikai doties turp un vienu no tām izvēlēties.
Taču vispirms Īlajs iegāja tā sauktajā galvenajā salonā ar augstiem arkveida logiem, no kuriem pavērās skats uz priekšējo dārzu, kas saplauks, kad atkāpsies ziema.
Vecmāmiņas nebija mājās nu jau apmēram divus mēnešus, bet nekur nevarēja manīt ne puteklīša. Kamīnā spodru lazurīta akmens režģu iežogojumā gulēja aizdedzināšanai sagatavotas malkas pagales. Svaigi ziedi rotāja Heplvaita galdu – tas vecmāmiņai bija ļoti dārgs. Apkārt istabai bija izvietoti trīs dīvāni ar uzbužinātiem spilveniem, un platu riekstkoka dēļu grīda spīdēja kā spogulis.
Tātad kāds nāca šurp uzkopt māju, Īlajs secināja, paberzējot pieri, jo juta, ka drīz nelielās galvassāpes izvērtīsies īstās mocībās.
Vecmāmiņa viņam to bija stāstījusi, vai ne? Viņa taču bija teikusi, ka meklē kalpotāju mājas aprūpēšanai. Kaimiņu, kādu cilvēku, kas viņai tīrītu telpas. Īlajs nebija to aizmirsis, tikai pazaudējis informāciju miglā, kas pārāk bieži padarīja neskaidru viņa prātu.
Tagad rūpēšanās par “Kraujas namu” bija viņa pienākums. Viņam jāgādā par to, jāapdzīvo tas, kā bija lūgusi vecmāmiņa. Varbūt tas palīdzēs, kā viņa piebilda, iedvest kaut nedaudz mundruma arī Īlajā pašā.
No jauna paņēmis somas, viņš atkal paskatījās uz kāpnēm.
Taču stāvēja un nepakustējās.
Tur vecmāmiņa tika atrasta – kāpņu galā. Viņu ieraudzīja kaimiņiene. Vai tā pati? Tā, kura uzkopa māju? Paldies Dievam, kāds bija atnācis Hesteri Lendoni apraudzīt un atrada guļam bezsamaņā, ar sasitumiem, asinīs, satriektu elkoni, lauztu gurnu, ribām, smadzeņu satricinājumu.
Vecmāmiņa varēja nomirt, Īlajs domāja. Ārsti pauda apbrīnu par viņas stūrgalvīgo turēšanos pie dzīvības. Neviens ģimenes loceklis viņu ikdienā neapciemoja, nezvanīja viņai, un neviens, arī Īlajs pats, neuztrauktos, ja viņa neatsauktos dienu vai divas.
Tā bija neatkarīgā, neuzvaramā Hestere Lendone.
Viņa, kura pēc briesmīgā kritiena varēja nomirt, ja nebūtu ieradusies kaimiņiene… un ja viņai nepiemistu sīkstais gribasspēks.
Tagad viņa valdīja Īlaja vecāku mājā, atlabstot pēc savainojumiem. Viņai tur jāpaliek, līdz atspirgs tiktāl, lai varētu atgriezties “Kraujas namā”, vai arī, ja vecāki panāks savu, turpmāk būs jādzīvo pie viņiem.
Īlajs iedomājās, kā viņa atkal pārnāks savā mājā, kuru mīlēja, sēdēs terasē ar vakara martini glāzi rokā, lūkojoties uz okeānu. Vai arī strādās dārzā, varbūt izliks molbertu gleznošanai.
Viņš gribēja domāt par vecmāmiņu kā vitālu, stipru cilvēku, nevis nabadzīti, kas bezpalīdzīga guļ uz grīdas. Tāpēc viņš darīs visu, kas viņa spēkos, lai uzturētu dzīvību mājā un možu garu sevī, līdz vecmāmiņa atkal būs atpakaļ “Kraujas namā”.
Pacēlis