pieklusinātajā saules gaismā, kas ieplūda starp ozolu lapām. Brūni sakaltušas rozes bija atbalstītas pret kapakmeni, vainags ar izbalējušu dzeltenu lenti un vārdu “meitai” atšļucis vienā pusē. Lēni lasīju spožajā akmenī iekaltos vārdus.
Adriēna Makmahona Freizere
Metjū mīļotā sieva
Nedzimušu bērnu māte
Dzimusi 1981. gada 29. maijā
Mirusi 2007. gada 27. augustā
– Viņa bija patiesi jauka būtne.
Vīrieša balss tik tuvu lika man piešauties kājās, tā ka piezīmju grāmatiņa un zīmulis aizlidoja. Pagriezos, cerēdama ieraudzīt dzīvu cilvēku.
– Vai es jūs izbiedēju? – Viņš izrunāja vārdus tik noapaļotā manierē, it kā tie nāktu no mutes, kas piebāzta ar kauliņiem.
Vīrietim, kurš stāvēja pie žoga, bija bērna gludā un neskartā āda, taču viņa brūnās acis šķita liecinām par daudz vecāka cilvēka pieredzi. Viņa seja bija apaļa, ar apsārtušiem vaigiem un gaišiem rugājiem uz zoda vietās, kur žiletei acīmredzot bija samisējies. Viņa mati bija sākuši atkāpties no pieres, taču priekšlaicīgi, es nodomāju, jo viņš neizskatījās daudz vecāks par četrdesmit pieciem gadiem. Tomēr interesantākais vaibsts viņa sejā bija deguns. Tas izlocījās dīvainos leņķos, neveidojot taisnu līniju, itin kā būtu daudzas reizes salauzts un tā arī nesaaudzēts kopā kā nākas. Viņš bija liela auguma vīrs, un es iedomājos, vai viņš nav bijis bokseris vai līdzīga sporta veida pārstāvis, ja reiz ticis pie tāda deguna.
Vīrietim mugurā bija garpiedurkņu krekls, aizpogāts līdz pat kaklam, un džinsi, kuru jostasvieta atradās mazliet augstāk, nekā paģērēja šībrīža mode. Viņa ceļgalus sedza aizsargi, aizmugurē sasieti tāpat kā manai mātei, kad viņa strādāja dārzā, un rokā viņš turēja kapli.
– Es tikai satrūkos, tas arī viss, – noteicu, prātodama, vai man vajadzētu baidīties. Par spīti vīrieša smaidam un raižpilnajai sejas izteiksmei viņā jautās kas citāds, tas viņu atšķīra no vairuma cilvēku, un tomēr īsti nespēju saprast, kas tas varētu būt.
– Jūs nometāt savu papīru, – viņš noteica un tad pieliecās, lai paceltu dzelteno piezīmju grāmatiņu.
– Pateicos, – noteicu, pastiepdama roku un cenzdamās nesarauties, ieraugot ādu uz viņa roku locītavām un plaukstām. Garas un violetas keloīda rētas stiepās no vīrieša pirkstu galiem garām locītavām, izliektas un pamatīgas gluži kā veca ozola saknes. Tās bija vecas rētas, taču āda vēl aizvien likās jēla. Pacēlu galvu un ielūkojos viņam acīs, taču tā vien likās, ka viņš nav pamanījis manu skatienu.
– Esmu Ava Freizere, – sacīju, nosaukdama savu vārdu, taču nepasniegdama roku, un tad gaidīju no viņa to pašu.
Tā vietā nepazīstamais palūkojās uz kapakmeni un atkārtoja:
– Viņa bija patiesi jauka būtne.
– Ak te tu esi! – Tiša soļoja pa taciņu, ar kājām sakustinādama akmentiņus. Viņa apstājās mūsu priekšā un uzsmaidīja vīrietim. – Sveiks, Džimij. Priecājos tevi redzēt.
Vīrietis plati pasmaidīja, kad Tiša to apskāva, un viņa rokas nokarājās gar sāniem, it kā viņš īsti nezinātu, ko ar tām iesākt. Tiša pagriezās pret mani.
– Tad jūs esat iepazinušies.
– Uz to pusi. Esmu Ava Freizere, – atkārtoju, cerēdama, ka tas viņu pamudinās.
– Esmu Džimijs, – viņš noteica, sirsnīgi smaidīdams. Par spīti vīrieša dīvainībām, viņa atklātajā sejā un tumšajās acīs slēpās kas valdzinošs, kas lika man atbildēt uz viņa smaidu tā, it kā mēs būtu veci draugi.
– Džimijs Skots, – Tiša piebilda. – Labākais ainavu arhitekts visā salā, ja ne visā pavalstī. Vai ne, Džimij?
Džimija vaigi pietvīka tumši sārti, tādi paši kā rokas.
– Nē, kundze, taču man patīk ziedi.
– Viņš ir pieticīgs, – Tiša noteica, un es beidzot ievēroju sarkanos ratiņus, kas bija pilni ar zaļumiem un ziedošu puķu konteineriem, kas plūda pāri malām kā karnevālam saģērbušies bērni. – Tu dodies sakopt ģimenes kapavietu.
– Jā, kundze. Ir laiks. Gribēju vispirms iestādīt rozes uz Adriēnas kapa. Te nav daudz saules, tāpēc tās ilgi nenoturēsies, taču viņas mamma man to lūdza.
Sajutu atvieglojumu, dzirdot viņa vārdus, nepūlēdamās aizdomāties par savu izjūtu iemesliem.
Tiša noglāstīja viņa delmu.
– Tu esi krietns vīrs, Džimij. Un es tev šonedēļ piezvanīšu, lai aprunātos par savu mazo dārziņu. Tas ir aizaudzis, un man vajadzēs labu plānu.
– Jā, kundze. – Viņš pacēla platmali pret mani. – Priecājos iepazīties, Ava Freizere.
– Es tāpat, – atbildēju un tad pagriezos, lai sekotu Tišai ārā no šī taciņu un kapakmeņu labirinta. – Kas viņš īsti ir?
Tiša palūkojās pāri plecam, lai pārbaudītu, vai plecīgais vīrietis nevar mūs sadzirdēt.
– Viņš patiešām ir labākais ainavu arhitekts: viņu izmanto visi salas iedzīvotāji. Nodzīvojis te visu mūžu un kļuvis par tādu kā mēbeli.
– Vai viņš ir…? – Es īsti nezināju, kā pabeigt šo jautājumu.
Tiša novicināja roku gaisā.
– Nav tā, kā tu domā. Viņš ir ārkārtīgi gudrs jautājumos, kas viņam šķiet nozīmīgi. Džimijs bija mans skolnieks, un viņš izcili rēķina, taču nespētu atcerēties dzejoli vai uzrakstīt sakarīgu teikumu, pat ja no tā būtu atkarīga viņa dzīvība. Viņš studēja dārzkopību Džordžijas universitātē, un Džimijam lieliski veicās – lai gan atzīšos, ka es un vēl daži skolotāji vidusskolā mazliet palīdzējām viņam ar angļu valodu un sacerējumiem, palīdzējām uzrakstīt kursa darbus un tādas lietas. Taču matemātikā un dabaszinātnēs viņam nekāda palīdzība nebija vajadzīga. Viņam ir dažas problēmas ar runu, kas dažkārt liek justies neveikli sabiedrībā un padara par vientuļnieku, taču visādā citādā ziņā viņš ir pilnīgi normāls – ja kaut kas tāds vispār pastāv.
Kādu brīdi apdomājos, kamēr mēs tuvojāmies galvenajam celiņam, juzdamās atvieglota, ka redzu baznīcu.
– Vai viņš tāds piedzima?
– Jā. – Tiša rikšoja tālāk; viņas soļi piepeši bija kļuvuši smagnējāki, un es ieraudzīju viņai uz vaigiem sviedru lāsītes. Tiša apklusa un pagriezās pret mani. – Lai gan problēma nebūtu tik izteikta, ja bērnībā viņš būtu apmeklējis logopēdu.
– Ko tu gribi ar to teikt?
Tiša apstājās, un viņas seja izskatījās satraukta.
– Kad Džimijam bija tikai pieci gadi, tēvs mēģināja viņu noslīcināt vannā. Tas nebija teikts policijas ziņojumā, taču cilvēki tā runā. Laimīgā kārtā māte laikus iejaucās, taču nevarētu teikt, ka viņa par to nesamaksāja. – Viņa pašūpoja galvu. – Mērija Ena, viņa māte, bija medmāsa, tāpēc esmu pārliecināta, ka viņa parūpējās par daudz ko, kas tā arī nenāca gaismā. Dievs vien zina, ko tai sievietei un viņas bērniem nācās izciest. Floids Skots bija brutāls dzīvnieks, un es zinu, ka nav pareizi runāt sliktu par mirušajiem, taču tā bija laba diena, kad viņš nomira.
– Un viņa rokas? Vai to arī nodarīja tēvs?
Mēs