biroju un stundas garumā centās sagādāt flīžu piegādātājam vēl lielākas galvassāpes par savējām.
Tas nedaudz mazināja viņa ciešanas.
Kad Bekets bija pabeidzis darāmo, viņš paņēma kolas kārbu, iedzēra dažas aspirīna tabletes un devās pāri ielai.
Stāvlaukumā viņš satika Ouenu.
– Uz kurieni tu ej? – viņš jautāja.
– Šis tas jāpaveic darbnīcā. Rajs man pastāstīja par sajauktajām flīzēm. Rīt es piegādātāju pārmācīšu.
– Viņš jau ir pārmācīts. Mums bija ārkārtas sanāksme. Kur ir Rajs?
– Pēdējoreiz mēs tikāmies viesnīcas trešajā stāvā. Klau, es tev pastāstīšu par mākslas galeriju pie grāmatnīcas un mammas nesenākajām idejām.
– Ne tagad. Dosimies!
Viņi satika Raideru trešajā stāvā, kur viņš piestiprināja loga paneļus.
– Der ideāli, – viņš apgalvoja, – un izskatās fantastiski.
Dumiķis piekrītoši vicināja asti un droši vien klusībā cerēja, ka viņam kāds ir atnesis ko ēdamu.
– Vismaz kaut kas šodien ir noritējis kā iecerēts.
Bekets paskatījās uz brāļiem.
– Vai Ouens jums visu jau pastāstīja?
– Es to tagad stāstu jums abiem. Pirmkārt, nav jēgas mēroties spēkiem ar ēkas pārraugu pat tad, ja viņš uzvedas kā kretīns.
– Paklau…
– Nē, tev bija taisnība, tomēr saplūkšanās ar apgabala ierēdņiem var sabojāt visu projektu. Ēkas ārpuses durvis atbilst prasībām, tas iepriekš tika apstiprināts ar parakstu. Durvis paliks tādas, kādas tās ir. Ja rādās, ka par pārējo būs jāpacīnās, ļauj to darīt mums ar Ouenu. Nākamais…
Raiders nolika naglu pistoli.
– Iedod man kolu, – viņš izrāva kārbu no Beketa rokām. – Ja tu grasies mani pamācīt, es esmu pelnījis kārumiņu.
Izdzirdējis vārdu “kārumiņš”, Dumiķis sāka sparīgi vicināt asti.
Raiders uzmeta viņam skatienu.
– Kārumiņš ir mans.
– Nākamais, – Bekets turpināja. – Es sarāju pārdevēju. Viņš man gribēja ieskaidrot, ka pasūtīs visas preces un ka tās tiks piegādātas pēc nedēļas. Tās ir muļķības, – Bekets paskaidroja, neļaujot brāļiem ierunāties. – Līdz šim visi pasūtījumi no šī ražotāja ir pienākuši tikai pēc vairākām nedēļām.
Ouens atņēma Raideram kolas kārbu.
– Par viņiem bija labas atsauksmes, viņi teicami prezentēja preci un zvērēja, ka paveiks visu laikā. Mūžu dzīvo, mūžu mācies.
– Es nevainoju tevi, vismaz ne lielā mērā. Pie visa vainīgi piegādātāji. Viņi solās piegādāt aizvietošanai paredzētās flīzes un laikus nepasūtītās flīzes saīsinātā laikā un par saviem līdzekļiem, un sagādāto neērtību dēļ mēs saņemsim desmit procentu atlaidi. Es runāju ar uzņēmuma īpašnieku.
– Labs darbiņš, – Ouens atzina.
– Es to iemācījos no tēta. Pārdevējs ir noslānīts pēc pilnas programmas, uzņēmuma vadība par notikušo ir informēta, un tu turpmāk uzmanīgi uzraudzīsi visas viņu darbības, lai laikus pamanītu kaut ko nelāgu.
– Skaidrs.
– Viņi nenodarbosies ar flīzēšanu.
– Uzgaidi, ko tas…
– Atšķirībā no tevis, es pavadīju divas stundas, uzklausot aizbildinājumus, pielabināšanos un citu drazu, kamēr uzņēmuma īpašnieks centās no manis izvairīties. Ar tādu uzņēmumu mums nav pa ceļam. Mēs pieņemsim viņu piegādātās flīzes, jo sākt visu no sākuma būtu vēl grūtāk, tomēr ar to mūsu sadarbība beigsies.
– Es piekrītu Bekam, – ieminējās Raiders.
– Uzgaidiet! Mēs esam pasūtījuši stikla flīzes ar sarežģītu rakstu. Mums ir nepieciešams liels skaits flīzētāju, kuriem ir pieredze darbā ar šādiem materiāliem.
– Es sarunāju tikšanos viesnīcā ar cita uzņēmuma vadītāju. Viņš reiz iedeva man savu vizītkarti. Šis puisis ir vietējais, viņš ir izslāpis pēc darba un nosauca trīs cilvēkus, kuri ir gatavi sniegt atsauksmes par viņa darbu. Šis cilvēks mums der. Viņš jau ir ceļā. Tu ar viņu runāsi, – Bekets paziņoja Ouenam. – Ja šis puisis tevi nepārliecinās, meklē kādu citu. Jebkurā gadījumā mēs kādu atradīsim. Tas ir principa jautājums.
– Mēs visi zinām, ka Bekets kļūst par principiālu cilvēku, kad viņu kāds nokaitina, – Raiders norādīja. – Turklāt viņam ir taisnība.
– Labi, lieliski, – Ouens paberzēja plaukstu pamatnes gar seju. – Jēziņ!
Bekets izvilka no kabatas pudelīti ar aspirīna tabletēm.
– Paldies.
– Tātad, kāda ir mammas jaunā ideja?
Ouens norija aspirīna tableti un uzdzēra kolu.
– Iespējams, tev šīs noderēs arī turpmāk. Tā kā mākslas galerija tiks pārvietota uz citām telpām, mamma ir ieņēmusi prātā, ka pašreizējās telpās varētu iekārtot ar viesnīcu saistītu suvenīru veikaliņu.
– To es jau zinu.
– Toties tu nezini, ka viņa grib veikaliņu iekārtot tagad.
– Ko nozīmē “tagad”? To nevar izdarīt tagad!
Ouens veltīja viņam žēluma pilnu skatienu.
– Pamēģini to iestāstīt mammai. Viņa šobrīd jau ir tur ar krāsu paleti, piezīmju grāmatiņu un mērlenti.
– Pie velna! – Bekets paberzēja skaustu. Galvassāpes nupat bija mazinājušās, bet bija skaidrs, ka tās tūlīt atgriezīsies. – Jūs nāksiet kopā ar mani. Es negrasos tikt galā ar māti viens.
– Man šeit diezgan labi patīk, – Raiders paziņoja. – Es nodarbojos ar galdniecības darbiem. Man patīk šejienes klusums.
– Ņem līdzi savu āmuru. Iespējams, ka mums tas noderēs.
Montgomeriji iegādājās uzņēmumu telpas blakus grāmatnīcai pirms vairākiem gadiem. Laika gaitā tajās mājvietu bija raduši dažādi uzņēmumi. Tostarp neliela mākslas galerija, kur piedāvāja arī ierāmēšanas pakalpojumus, bet tā nesen tika pārcelta uz plašākām telpām otrpus upei.
Tagad caur skatlogu bija skaidri redzama brāļu Montgomeriju māte, kura turēja krāsu paleti pie sienas.
Nolāpīts!
Kad brāļi ienāca gandrīz tukšajā telpā, viņa uz tiem paskatījās.
– Sveiki, puiši! Kā jums patīk šis dzeltenā tonis? Tas ir glīts, tas ir silts, bet arī pietiekami neuzkrītošs, lai nenovērstu uzmanību no mākslas darbiem.
– Mammu, paklausies…
– Un ko jūs domājat par to sienu? Pusi no tās būtu jānojauc. Tad šeit būs vairāk vietas, un parādīsies ērta eja uz nelielo virtuves telpu. To mēs varam atstāt pašreizējā stāvoklī un izmantot virtuves priekšmetu izvietošanai: keramikas izstrādājumiem, griešanas dēlīšiem un tamlīdzīgām lietām. Šo durvju aili atstāsim tukšu, tā vedīs uz biroju. Varbūt iekārsim tur aizkaru.