Veltīts manai ekonomei misis Katlfišai, kuru es apraku dārzā
1. nodaļa
Es atradu uz kundzes gultas vēstuli.
Tajā bija šādas rindas:
Dārgā mis Pokita!
Kā redzat, es esmu aizbraukusi. Nesekojiet man. Es atkārtoju, NESEKOJIET man!
Es braucu ar kuģi uz Dienvidameriku viena vienīga iemesla dēļ – lai būtu droša, ka atradīšos pietiekami tālu no Parīzes un vairs nekad Jūs neredzēšu. Viesnīcas rēķins ir samaksāts. Runājot par algu… ņemot vērā sāpes un ciešanas, ko man sagādājāt, atstāju Jums veselu mārciņu. Atceroties Jūsu uzvešanos, tas vēl ir dāsni. Turpmāk iztieciet viena pati.
Es biju apstulbusi. Satriekta. Šausmu pārņemta. Vai tad es nebiju grāfienei uzticama un laipna istabene? Vai tiešām nebiju? Ilgi un sasprindzināti izprātojusies par savu uzvedību, es neatradu tajā nekā neapmierinoša. Ja vien būtu nepieciešams vēl kāds pierādījums, ka grāfiene Karbunkla nav pie pilna prāta, ar to pilnīgi pietiktu! Tā sieviete bija ku-kū!
Bet sākās viss tik daudzsološi. Grāfiene Karbunkla pārvilināja mani no brīnišķīgiem saimniekiem Londonā. Midvinteru ģimene bija patīkami ekscentriķi, un man pie viņiem klājās pavisam labi, līdz Midvinterholā ieradās grāfiene. Mēnesi uzturēdamās savrupmājā, viņa redzēja, kā es pildu savus pienākumus, ienesdama kārtību un līksmību, kur vien speru kāju. Tovakar, posdamās atgriezties Parīzē, viņa burtiski lūdzās, lai iestājos viņas dienestā.
Patiesību runājot, man īsti negribējās pamest lēdiju Prūdensu un viņas sešus bērniņus. Nenoliedzami neglīta ģimenīte (māsteram Tobiasam galva bija kā sivēnam, un mis Lūsija noteikti bija pa pusei varde), taču Midvinterholā es pirmo reizi savā mūžā biju radusi mājas.
Par spīti tam, es nespēju pretoties vilinājumam ceļot un apskatīt pasauli.
Parīze! Mēs bijām Parīzē! Krāšņa pilsēta, un es pati tajā biju krāšņa. Es biju garāka nekā Parīze. Arī glītāka. Un, tā kā es biju divpadsmit gadus veca pirmklasīga istabene, grāfiene Karbunkla pamazām bija spiesta paļauties uz mani visos jautājumos. Dienu un nakti turējos viņai līdzās, allaž gatava pakalpot.
Tiesa, dažkārt grāfieni bija pagalam grūti atrast. Vienā rītā es ieraudzīju viņu sakņupušu aiz kumodes ar palagu uz galvas. Citreiz viņa, pamanījusi mani nākam, izlikās par stāvlampu. Šādu ērmotu uzvešanos es piedēvēju tam, ka grāfiene Karbunkla bija aristokrāte un tādējādi caur un caur ķerta.
Tomēr tas, cik ļoti viņai sašķobījies prātiņš, kļuva skaidrs vienīgi pēc lielās katastrofas.
Beigām tuvojās mūsu pirmā nedēļa šajā burvīgajā pilsētā. Grāfiene Karbunkla bija ielūgta uz varenām svinīgajām vakariņām turpat viesnīcā. To apmeklēt paredzēts bija Francijas sabiedrības krējumam. Iesākumā grāfiene Karbunkla pat īsti nevēlējās ņemt mani līdzi.
– Es negribu, lai jūs nākat uz vakariņām, vai dzirdat? – sieviete noskaldīja, pūlēdamās izstumt mani pa lifta kabīnes durvīm. – Kungs tētīt, kur man bija prāts ļauties lēdijai Prūdensai pierunāt jūs pieņemt darbā! Zinādama, ka meklēju jaunu istabeni, viņa, velnene tāda, saskatīja izdevību atbrīvoties no jums. “Jebkuru!” tā es viņai liku aiz auss. “Jebkuru, tikai ne Aiviju Pokitu!” Bet viņa apzvērēja, ka jūs neesot ne tuvu tik neciešama, kā rādoties. Kāda es esmu muļķe!
– Nu, skaidrs, ka esat, – es piekritu, paspraukdamās viņai garām un atkal ieslīdēdama lifta kabīnē. – Bet jums, grāfienes kundze, jādomā ar skaidru galvu. Šīs svinīgās vakariņas ir nudien ievērojams pasākums, un jūs esat akla kā kurmis. Samierinieties, dārgā, – es jums esmu vajadzīga.
Grāfiene Karbunkla smagi nopūtās, taču es jau redzēju cīņassparu viņā izplēnam.
– Nedariet man kaunu, citādi noraušu jums galvu!
Viesību zāli greznoja spoža gaisma no svecēm sudraba svečturos un simtiem svaigi grieztu orhideju. Vakariņas sākās pa īstam. Grāfiene Karbunkla sēdēja starp Francijas prezidentu (tuklu vīrieti ar pilnīgi kailu galvu) un Rumānijas princesi (maza auguma sievieti ar bārdas rugājiem noaugušu zodu). Tomēr mani māca raizes. Bruņurupuču zupas dēļ. Grāfienei nevedās zupas ēšana, nepavisam nevedās. Parasti šķidrums notecēja pāri zodam. Brīdī, kad kundze lika pie mutes pirmo karoti, es paspēru soli uz priekšu. Skaļi, kā pūzdama tauri, viņa iestrēba zupu, un gar mutes kaktiņu aizritēja tērcīte šķidruma. Izrādīdama sirdi plosošu diskrētumu, es piesteidzos klāt, maigi atgāzu atpakaļ grāfienes Karbunklas galvu un ar priekšautiņa malu noslaucīju viņai zodu.
– Vai viss kārtībā, grāfienes kundze? – izsmējīgi noprasīja prezidents. – Šķiet, ka jums gadījusies ķibele ar kalpotāju.
– Viss ir labi, prezidenta kungs, – atsaucās grāfiene, smaidīdama kā plānprātīga. Pagriezusies viņa iecirta man pa rokām un atgaiņājās.
– Ejiet! – viņa čukstēja. – Pazūdiet uz karstām pēdām!
– Samierinieties nu, mīļā, – es attraucu. – Tecināt gar zodu nav noziegums. Esmu pārliecināta, ka jūsu māte arī tecināja un jūsu tēvs tāpat.
Kaut arī grāfienes Karbunklas ūdeņaini zaļās acis iekvēlojās niknumā, es redzēju tajās pavīdam arī sāpes. Mana kundze izmisīgi alka pēc palīdzības.
– Lūdzu visu uzmanību! – es ieteicos, apvijusi roku kundzei ap pleciem, lai viņu atbalstītu. – Grāfienei, tāpat kā daudziem īstiem aristokrātiem, ir atkārusies apakšlūpa un ārkārtīgi mazs zods. Tādējādi ēst zupu ir grūti – un pārējiem to vērot ir nepatīkami.
Grāfiene ieelsās. Cieši sakoda zobus. Raustīja nāsis kā satrakots vērsis. Un uzrūca man. Tā nu gan nebija laba zīme.
– Aivija Pokita, man ir bijis garš mūžs un milzum daudz kalpoņu, bet līdz šim man vēl ne reizi nebija gribējies kādu istabeni iebāzt lielgabalā, pavērst stobru pret okeānu un aizsvilināt degli. Īsi sakot, es jūs ienīstu!
Nabadzīte bija pavisam šķīrusies no prāta. Bija nepieciešama steidzama rīcība. Būdama apveltīta ar ārsta iedzimto instinktu, es zibenīgi satvēru grāfieni aiz skausta un strauji iegremdēju viņas seju augļu punšā. Tikai šādi bija iespējams dziedēt viņas smadzeņu iekaisumu.
Atliekusies taisna un atguvusi elpu, grāfiene Karbunkla iebrēcās spalgi kā ēzelis un iešņukstējās. To es uztvēru par labu zīmi. Nevēlēdamās, lai grāfiene sarīko kādu scēnu, es uzmetu viņai uz galvas servjeti un sāku susināt seju. Par atbildi kundze saukāja mani dažādos nejaukos vārdos un lūdzās Rumānijas princesi atnest musketi un mani nošaut.
Necik ilgi, un visā viesību zālē dārdēja ņirdzīgi smiekli. Patiesi neveikla situācija. To glāba grāfiene Karbunkla, nospriedusi, ka šis ir piemērotākais brīdis, lai kliedzot izskrietu no zāles. Tādējādi guvu iespēju attālināties ar cieņu, un es raitā solī viņai sekoju.
Devos uz grāfienes viesnīcas numuru, taču durvis izrādījās aizslēgtas. Es, protams, pieklauvēju. Uzsaucu. Diezgan skaļi pieklauvēju. Taču nekā. Nakti es pārlaidu gaitenī. Gulēšana izrādījās pavisam ērta. Patiesi, tik ērta, ka pamodos vien labu laiku pēc saullēkta. Vēl ļaunāk – atklāju, ka grāfiene Karbunkla rīta gaismiņā ir ņēmusi kājas pār pleciem. Numurs bija tukšs. Atradu vienīgi vēstuli uz gultas.
Izņēmu no skapja savu audekla somu un apsēdos pie loga. Visnotaļ nopietna situācija. Turpmākās iespējas – diezgan ierobežotas. Pie dvēseles man bija viena vienīga mārciņa. Darba man nebija. Biļetes uz Angliju arī ne. Izredžu – nekādu.
Krīzes situācijās es rīkojos pārsteidzoši apķērīgi, jo man piemīt kara laika premjerministriem raksturīgais iedzimtais instinkts, tālab es – viens un divi! – apjautu, kas darāms. Paķērusi audekla somu, es devos lejup uz vestibilu, jo nervozo satraukumu manī bija aizvietojusi ņirboša cerību