nam zēnam, manam dēlam…
PATEICĪBAS
Mišelai, kas visu kārtoja, kamēr es biju aizklīdis savā sapņu pasaulē.
Dženiferai Stainbergai par tiešām lieliskiem pētījumiem.
Medicīnas doktorei Ketrinai Brūmai, kura izbrīvēja laiku savā tik ļoti aizņemtajā dienā un pusdienojot parunāja ar mani par indēm.
Stīvam Dženingsam par viņa aizvien modro redaktora skatienu.
Manam labākajam grāmatvedim Kārlam Petonam un Tomam Depontam no NationsBank par tik ļoti vajadzīgo palīdzību sarežģītajos nodokļu jautājumos.
Lerijam Kiršbaumam, Morīnai Īdženai un pārējai Warner komandai par atbalstu un vienkārši par atklātību un labestību.
Āronam Prīstam, kurš bija mans prātnieks, mans padomdevējs un, vissvarīgākais, mans draugs.
Frānsisai Dželetai-Millerei, kas stāstu vēl neizmērojami uzlaboja.
Pārējiem maniem draugiem un ģimenes locekļiem par viņu neatslābstošo mīlestību un atbalstu.
PIRMĀ DAĻA
Pirmā nodaļa
Džeksons – plecīgs, ģērbies pelēki svītrotā uzvalkā – pētīja tirdzniecības centra garo gaiteni, kur kalsnējas māmuļas stūma piekrautus iepirkumu ratiņus un pastaigādamies sarunājās pulciņš padzīvojušu pilsoņu. Viņš uzmanīgi vēroja ieeju ziemeļu pusē. "Nav šaubu, viņai jānāk no tās puses, jo tur tieši pie pašām durvīm atrodas autobusu pietura. Cita transporta viņai nav. Viņas piedzīvotāja mašīna šajos mēnešos jau ceturto reizi stāv zemesgabalā pie dīķa. Tam katrā ziņā jābūt mazliet apnicīgi," viņš domāja. Autobusu pietura bija uz galvenā ceļa. Lai līdz tai nokļūtu, vajadzēja nostaigāt aptuveni jūdzi, taču viņa to darīja bieži. Kas gan cits atlika? "Bērnu viņa ņems līdzi. Piedzīvotāja uzraudzībā viņa to nemūžam neatstās, par to es esmu pārliecināts."
Tā kā visos savos darījumos viņš sevi nemainīgi dēvēja par Džeksonu, tad nākamajā mēnesī vajadzēs krasi pārveidot izskatu. Pagaidām viņš bija plecīgs vīrs vidējos gados. Protams, atkal būs jāpārveido seja, varbūt jāsamazina svars, jākļūst garākam vai īsākam, jāmaina arī frizūra. Vai pārtapt par vīrieti vai sievieti? Par padzīvojušu cilvēku vai vēl jauneklīgu? Bieži vien viņš par paraugu izvēlējās kādu savu paziņu, kopēdams to visā pilnībā, vai arī detaļas aizguva no dažādiem cilvēkiem un savija vienā maskēšanās koptēlā. Skolas laikos Džeksona mīļākais priekšmets bija bioloģija. Viņu neatslābstoši saistīja visretākie eksemplāri – hermafrodīti. Uz brīdi domās pakavējies pie šīs lielākās no visām fiziskajām divkosībām, viņš pasmaidīja.
Džeksons bija saņēmis pirmklasīgu izglītību prestižā Austrumu skolā. Savu patiku aktīvi darboties apvienojis ar dabisko zinātnieka un ķīmiķa talantu, viņš bija apguvis retu divkāršu – dramatiska aktiera un inženiera ķīmiķa – specializāciju. Rīti pārsteidza viņu universitātes ķīmijas laboratorijā, pārlīkušu sarežģītu vienādojumu lappusēm vai smirdošiem brūvējumiem, bet vakaros viņš enerģiski apguva Tenesija Viljamsa vai Artura Millera klasiku.
Šie sasniegumi lieliski noderēja. Tik tiešām, ja vien klasesbiedriem būtu iespējams viņu tagad redzēt!
Atbilstīgi tēlam – vīrietim vidējos gados, kurš mazkustīga dzīvesveida dēļ pieņēmies svarā un zaudējis formu, – Džeksona pieri pēkšņi pārklāja sviedru lāses. Lūpas savilkās smaidā. Lai radītu masīva auguma iespaidu un apslēptu paša stiegraino stāvu, viņš valkāja polsterējumu, kura radītā ķermeņa fiziskā reakcija šķita ārkārtīgi iepriecinoša. Bet tas nebija viss. Viņš juta lepnumu, ka pārtapis par gluži citu personu, itin kā organisma ķīmiskās reakcijas norisinātos atkarībā no tā, par ko viņš izlikās.
Parasti Džeksons tirdzniecības centru pasāžās neuzturējās; viņa personīgā gaume bija daudz izsmalcinātāka. Taču viņa klientūrai šāda vide bija visērtākā, un ērtības spēlēja lielu lomu. Tikšanās reizēs cilvēki jutās diezgan satraukti, reizēm izturējās noraidoši. Vairākas intervijas bija kļuvušas ārkārtīgi enerģiskas, piespiežot viņu veikli reaģēt un pieņemt lēmumus. Šīs atmiņas vēlreiz izraisīja smaidu. Tomēr ar veiksmi spēkoties nav iespējams. Viņš bija uzveicis jau kādu tūkstoti, bet pietiktu ar sīkumu, lai šo lielisko rekordu sabojātu. Nogalināt nekad nebija patīkami. Smaids ātri apdzisa. Nogalināšana reti attaisnojās, bet, kad apstākļi prasīja, tas gluži vienkārši bija jāpadara un jādodas tālāk. Vairāku iemeslu dēļ viņš cerēja, ka šīs dienas satikšanās tādu iznākumu nenesīs.
Viņš ar mutautiņu rūpīgi noslaucīja pieri, sakārtoja krekla aproces un pieglauda atsevišķas tikko manāmi sajukušas šķiedras savai labi koptajai sintētiskajai parūkai. Īstie mati slēpās zem lateksa micītes.
Atgrūdis durvis, viņš iegāja tirdzniecības centrā noīrētajā telpā. "Viss tīrs un kārtīgs – būtībā pat pārāk," lēni pārlaižot skatienu interjeram, viņš piepeši iedomājās. "Neizskatās pēc īsta darba kabineta."
Uz viņu palūkojās aiz lēta metāla rakstāmgalda foajē nosēdināta sekretāre. Atbilstoši iepriekš saņemtajiem norādījumiem sarunu uzsākt sieviete nemēģināja. Viņai nebija ne jausmas, kas ir viņš un kādēļ te atrodas viņa pati. Tiklīdz ieraudzīs ierodamies Džeksona klienti, viņa dosies prom un ar autobusu aizbrauks no pilsētas; par šīm minimālajām pūlēm saņemtais atalgojums viņas maciņu padarīs mazliet biezāku. Džeksons uz viņu nekad nepaskatījās; šī sieviete bija tikai inscenējuma beidzamā butaforija.
Tālrunis uz sekretāres galda klusēja, tam blakus esošā rakstāmmašīna netika izmantota. "Jā, jāatzīst, noorganizēts gandrīz vai pārāk labi," Džeksons, saraucis pieri, nosprieda. Nopētījis papīru kaudzi, viņš ar piepešu kustību dažus izplāja pa galda virsmu, pēc tam mazliet pavirzīja tālruni un ielika rakstāmmašīnā papīra lapu, aši vairākas reizes pagriezdams sudraboto rokturi.
Džeksons novērtēja savu darbu un nopūtās. Nebija iespējams uzreiz paredzēt pilnīgi visas nejaušības.
Atstājis sekretāres pieticīgo platību, Džeksons drīz sasniedza patukšās telpas galu un nogriezās pa labi, atvēra niecīga kabineta durvis, aizgāja līdz nobružātam koka rakstāmgaldam un apsēdās. Pretī raudzījās vienā stūrī novietots mazs televizors. Viņš izņēma no kabatas cigareti, aizdedzināja to un atzvēlās krēslā, par spīti pastāvīgajai adrenalīna plūsmai mēģinādams iespējami labāk atslābināties, un noglaudīja savas mazās, tumšās ūsiņas no sintētiskajām šķiedrām, kas piestrādātas tīklveida audumam un pielīmētas pie ādas. Stipri izmainīts bija arī deguns – prasmīgi uzliktais grims no dabas glezno, taisno degunu darīja šķietami masīvu un nedaudz līku. Mazā dzimumzīmīte pie pārtaisītās virsdegunes bija neīsta, izveidota no karstā ūdenī iejaukta želatīna un lucernas sēklām, bet līdzenie zobi pārklāti ar akrilu, lai rastos iespaids, ka tie ir nevienādi un bojāti. Visas šīs pazīmes atcerētos pat gluži nejaušs novērotājs. Tādējādi, tām pazūdot, būtībā pazuda arī viņš pats. Ko vairāk gan varētu vēlēties cilvēks, kas ar visu sirdi ir iesaistījies pretlikumīgā darbībā?
"Ja vien tagad ies, kā plānots, drīz viss sāksies no jauna. Nemitīgi kaut kas mazliet mainās, taču satraucoša ir tieši neziņa." Viņš atkal palūkojās pulkstenī. "Jā, jau drīz." Viņš cerēja, ka gaidāmā tikšanās būs ļoti rezultatīva, lietišķa un abpusēji izdevīga.
Lūenai Tailerei viņš gribēja uzdot tikai vienu vienkāršu jautājumu, bet iespējamā atbilde varēja radīt ļoti sarežģītas atskaņas. Pamatojoties uz pieredzi, viņš jutās pārliecināts par reakciju, bet nekad jau nevarēja zināt. Lūenas dēļ viņš no sirds cerēja, ka tā būs pareiza. Jo pareiza varēja būt tikai viena atbilde. "Ja nu viņa teiks "nē"? Nu, tādā gadījumā bērnam nekad neradīsies iespēja iepazīt savu māti, jo šis bērns kļūs par bāreni." Džeksons ar delnu papliķēja galda virsmu. "Viņai ir jāpiekrīt! Visi citi bija to darījuši." Iegrimis apcerē, Džeksons sparīgi papurināja galvu. "Jāliek šai sievietei saprast, jāpārliecina viņa, ka mūsu sadarbība būtu neizbēgami loģiska. Kā tas izmainītu visu viņas dzīvi! Vairāk, nekā vispār iespējams iedomāties. Vairāk, nekā viņa vispār spēj cerēt. Kā gan viņa varētu atteikties? Piedāvājums ir tāds, kādu vienkārši nespētu atraidīt neviens. Ja vien viņa atnāks!"
Džeksons