māsīca Sāra, tomēr patiešām glīta. Viņš nodomāja, ka šī jaunā sieviete izskatās pēc… pēc tādas, kas iederas bibliotēkā. Meitene, kura svētdienās iet uz baznīcu, bet piektdienās gatavo sautētu liellopa gaļu.
Visvairāk Kolinu satrieca tas, ka viņš vēl nekad dzīvē nebija redzējis nevienu, kurš izskatītos tik… jā, laikam jau laimīgs. Ja vien vispār viņam bija gadījies redzēt kādu, kurš darīja tieši to, kas viņam jādara, un tieši tur, kur tas paredzēts. Šis bija tāds gadījums. Ja Šeimuss tagad uzzīmētu viņas portretu, tam varētu nešaubīdamies dot nosaukumu “Apmierinātība”.
Kolina drūmums pagaisa kā nebijis. Tieši to viņš bija iztēlojies, kad māte pirmo reizi ieminējās par kāda speciālista nolīgšanu, lai sakārtotu ģimenes dokumentus un uzrakstītu tās vēsturi.
Viņš smaidīdams pagrieza rokturi un atvēra durvis. Tagad galvenais bija meiteni nenobiedēt.
Troksnis, ko radīja durvju atvēršanās, atsauca Džemmu īstenībā no transam līdzīgā stāvokļa. Viņa paraudzījās augšup un pamanīja durvīs ļoti liela auguma vīrieti. Visai pievilcīgu, tumšām, biezām uzacīm un izteiktu zoda līniju.
Viņam mugurā bija krekls, kas, kā likās, bija pārāk šaurs spēcīgajam augumam. Tas skaidri izcēla visus muskuļus, un Džemma nodomāja, ka droši vien zina visus vingrinājumus, kādus viņš veic. Viņa četrus gadus bija strādājusi ar atlētiem, tālab zināja, kas nepieciešams, lai iegūtu šādu augumu.
Vīrietim bija tieši tāda pati sejas izteiksme kā “viņas sportistiem”. Pirmajā tikšanās reizē viņi vienmēr nogaida, lai redzētu, kādu iespaidu uz cilvēku atstājis viņu neiedomājami varenais augums. Viņai bija aizdomas, ka šis vīrietis ar tumšajām uzacīm un iespaidīgo augumu bieži mēdz iebiedēt cilvēkus.
Tikai Džemma nebija tik viegli iebiedējama. Patiesībā “savu zēnu” dēļ viņa pie cilvēkiem, kas izskatās šādi, bija pieradusi un viņu klātbūtnē jutās omulīgi. Ne tā, kā tiekoties ar misis Freizeri, kurai ausu ļipiņās mirguļoja briljanti.
Džemma piecēlās un sirsnīgi uzsmaidīja ienācējam. – Sveicināti! Vai atbraucāt, lai atgādinātu man par pusdienām? – Viņa ieskatījās pulkstenī. Bija jau pusdivi. – Ak kungs! Esmu nokavējusi, ja?
– Pilnīgi un galīgi, – Kolins sacīja un aizvēra durvis aiz sevis. Viņš ar galvas mājienu norādīja uz atvērtajām kastēm, kas bija saliktas uz grīdas. – Vai atradāt kaut ko interesantu?
– Mīlestību, traģēdiju un kaut ko tādu, kam cilvēki piedēvējuši maģiskas spējas, – viņa atbildēja.
Kolins apsēdās lielā krēslā pie durvīm. – Un to visu jūs atradāt tik īsā laikā?
Pagriezusies ar muguru pret viņu, Džemma kaut ko izņēma no grāmatu plaukta. Tajā brīdī meitenes bikses ciešāk piekļāvās augumam, un Kolinam radās iespēja labāk apskatīt viņas sievišķās formas. Šīs skaistās kājas nepavisam neliecināja, ka viņa augām dienām tikai sēž vien.
– Vēl neesmu pārliecināta, – viņa atteica, – tomēr domāju, ka te varētu slēpties īsti dārgumi. – Viņa paraudzījās uz svešo vīrieti. – Vai jūs esat viens no misis Freizeres dēliem?
– Vecākais. Mani sauc Kolins. – Viņš vēroja, kā Džemma izlīdzina papīra lapas uz grīdas un pēc tam noliek tās atpakaļ plauktos. Viņai piemita kaut kāds īpašs rimtums, kas Kolinam patiešām patika.
– Mani sauc Džemma, un laikam jau jūsu mātes acīs esmu pilnībā izgāzusies, vai ne? – viņa klusi vaicāja un nolika cepuru kārbu atpakaļ plauktā. – Neierašanās uz pusdienām no manas puses bija liela nepieklājība. Aila un Kērks nemūžam…
– Viņi ir pārāk aizņemti ar sudrablietu skaitīšanu, lai pamanītu, kurš ieradies, bet kurš ne, – Kolins attrauca.
Džemma pagriezās pret viņu, un sievietes sejā bija lasāms pārsteigums.
– Nu, vismaz puisis noteikti veic aprēķinus, – Kolins paskaidroja. – Un tā meitene jau ir gatava pavēstīt manam brālim, cik lielu saderināšanās gredzenu viņa vēlētos.
– Jūs esat diezgan vērīgs.
– Nē. Esmu tikai kārtējais milzenis, bijušais futbolists un tukšgalvis.
Bija skaidrs, ka, par spīti šādai vieglprātīgai valodai, Kolins vēlas kaut ko jautāt.
– Milzenis? – Džemma pārvaicāja. – Jūs laikam jokojat! Es esmu futbola komandas oficiālā privātskolotāja. Divi mani skolojamie ir tik lieli, ka salīdzinājumā ar viņiem ledusskapis ar dubultām durvīm izskatītos pēc skaidiņas.
Kolins pasmaidīja. – Viņiem vajadzētu iepazīties ar manu mazo brāļuku. Viņš joprojām vēl aug, un mēs baidāmies, ka drīz jau viņš līdzināsies Hummer automašīnai.
– Tad jau jūsu ģimenei vajadzēs izņemt numura zīmes un atļaujas braukšanai?
– Nē, bet šad tad viņš tomēr lieto aizmugures gaismas.
Abi iesmējās.
Kolins jau grasījās kaut ko sacīt, kad iezvanījās mobilais telefons. Viņš bikšu kabatā sameklēja aparātiņu, paraudzījās uz numura noteicēju un atbildēja: – Jūs taču vēl neesat beiguši pusdienot, ko? – Brīdi Kolins klusēja. – O! Nu, protams. Šurp? Tagad? Nē, hmm… patiesībā es… tagad esmu ceļā uz pilsētu. Paēdīšu tur. – Viņš klausījās runātājā un vēroja Džemmu. – Piedod, mamm. Satiksimies pie vakariņām. – Viņš beidza sarunu un Džemmai teica: – Visa kompānija ir ceļā uz šejieni. Es dodos projām. Vai gribat braukt kopā ar mani un kaut ko ieēst pusdienās?
– Es to darītu ar lielāko prieku, tomēr baidos, ka jau tāpat esmu aizvainojusi jūsu māti. Domāju, labāk būs, ja palikšu. Bet, vienalga, paldies par piedāvājumu. – Džemma paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka nolikusi visu atpakaļ tieši tur, kur iepriekš. Viņa pagriezās un pavērās uz Kolinu, kurš joprojām sēdēja krēslā pie durvīm. – Labāk steidzieties projām. Jau dzirdu viņus tuvojamies.
– Domāju, ka mirkli pagaidīšu, – viņš atteica. – Jūs šo darbu patiešām gribat, vai ne?
– Jūs ne iedomāties nespējat, cik ļoti.
– Patiesībā spēju gan. Arī es reiz kaut ko vēlējos.
– Vai dabūjāt?
– Jā, – viņš atbildēja.
Džemma viņam uzsmaidīja, tomēr nekādi nespēja iedomāties, ko gan tāds bagāts cilvēks kā Kolins varētu vēlēties tikpat karsti kā viņa šo darbu. Izdzirdējusi Ailas spalgos smieklus, viņa paraudzījās ārā pa stikla durvīm. Kērks un Aila gāja katrs savā pusē misis Freizerei, tagad viņi jau atradās vien dažu jardu attālumā no viesu namiņa un izskatījās pēc seniem draugiem. Acīmredzot misis Freizerei bija cits viedoklis par potenciālajiem līgumdarbiniekiem nekā viņas dēlam. Žēl, ka tieši misis Freizere būs tā, kas pieņems kādu darbā.
Tiklīdz Džemma spēra soli tuvāk durvīm, Kolins pasteidzās pirmais un atvēra tās, lai māte varētu ienākt.
– Kolin! – misis Freizere pārsteigumā izsaucās. – Man likās, ka tu devies uz pilsētu pusdienās.
– Nevarēju atraut Džemmu no viņas pētījumiem, tāpēc nolēmu, ka labāk pagaidīšu.
– O! Vai jūs esat sadraudzējušies?
– Viņu interesē tikai tavi garlaicīgie vecie papīri, – viņš sacīja un atvēra durvis plašāk, lai varētu ienākt arī pārējie