pacēla pātagu, bet Alfonso iesaucās: – Nē, nesitiet viņam! – Marķīzs sarauca pieri, iecirta piešus zirgam sānos un aizrikšoja tālāk. Alfonso pavēlēja dzīvniekam: – Atpakaļ! Nē, Alarkon! – Viņš izstiepa roku pils virzienā. – Atpakaļ mājās!
Suns iesmilkstējās un apsēdās uz pakaļkājām. Alfonso palūkojās uz mani; šoreiz viņam neizdevās slēpt apjukumu. – Viņš nesaprot. Alarkons domā, ka dosimies prom uz visiem laikiem. Tā taču nav, vai ne, Izabella? Mēs atgriezīsimies, vai tiesa?
Es papurināju galvu. Vairs nevarēju saudzēt brāli. – Nezinu.
Mēs vairs neatskatījāmies, bet zinājām, ka Alarkons sēž pie pils vārtiem un noskumis vēro, kā mēs nozūdam tukšajā līdzenumā.
5. nodaļa
Līdz šim mēs nebijām devušies nekur tālāk par Avilu, un, kad pametām augsto līdzenuma daļu, Alfonso noskaņojums pamazām uzlabojās. Dabiskā ziņkārē par visu jauno viņš aizrāvās ar pārmaiņu vērošanu apkārtnē. Okera krāsas plašumus, kuros bijām uzauguši, nomainīja krāšņa ainava. Tajā valdīja priežu audzes, majestātiskas aizas, avotu caurstrāvotas ielejas un pļavas, kur zibenīgi šaudījās rūsgani brieži. Mans brālis saslējās seglos.
– Vai redzēji to tēviņu? Milzīgs! Te noteikti būtu lieliskas medības.
– Nepārspējamas, – Viljens noteica. – Mūsu karalis vēlas pats iepazīstināt Jūsu Augstību ar mūsu medību iespējām. Mežacūkas, briežumātes, lāči… Viņa Majestāte ir izcils mednieks. – Runādams marķīzs palūkojās uz brāli, kurš kaut ko ēda.
Hirons norūca: – Jā, viņam patīk medīt. Viņa bulta vienmēr trāpa mērķī.
Viljena smieklos ieskanējās kaut kas nelāgs. Es jutu, ka viņu ar brāli vieno kāds noslēpums, tomēr turpināju smaidīt, un Alfonso iesaucās: – Lāči! Tādus nekad neesmu medījis!
Ainava mums apkārt izklājās kā zaļš gobelēns, ko rotāja pelēcīgi un rūsgani akmens cietokšņi. Es zināju, ka daudzas no šīm pilīm pieder Kastīlijas grandiem un reiz celtas kā aizsargbūves rekonkistas laikā jeb gadsimtiem ilgajā cīņā pret mauriem. Tagad, kad neticīgie bija aizdzīti līdz Granadas kalniem, šīs pilis bija iespaidīgs atgādinājums par milzīgo varu, kas bija augstmaņu rokās. Viņu bagātība un vasaļu skaits pārspēja karaļa īpašumus.
Tomēr, kad jājām caur ciematiņiem šo cietokšņu ēnā, kur karājās laupītāju līķi bez plaukstām un pēdām, mani pārņēma nemiers. Laukos, galvu nodūruši, strādāja izkāmējuši zemnieki. Kārni lopi ēda ērkšķainu zāli; zem ādas izspiedās ribas, un to klāja netīrumi un mušas. Bērni strādāja līdzi vecākiem; pat sirmgalvji nodriskātās drānās nesa malkas klēpjus vai sēdēja uz mājas sliekšņa un kāsa vilnu. Ap viņiem vējoja gandrīz taustāms izmisums, it kā jebkura diena būtu mūžība dzīvē, kurā nav nekāda prieka, mierinājuma un veldzes.
Sākumā man šķita, ka šo Kastīlijas nostūri skārusi sērga. Runas par drausmo slimību vienmēr lika mums aizslēgt Arevalo vārtus un slēpties aiz tiem, līdz briesmas bija garām, tāpēc es nezināju, kādas ir šīs kaites izpausmes. Kad uzdrošinājos pajautāt, kāpēc šie cilvēki izskatās tik nelaimīgi, Viljens atbildēja: – Viņi mirst badā tāpat kā visi pārējie zemnieki. Slinkums ir kaite, kas nomoka šos lauķus. Bet šie ir grūti laiki; jāmaksā nodokļi. Tie, kas to nedara… tie zina, ar ko būs jāmaksā. – Viņš pamāja uz tuvākajām karātavām, kur puva līķis. – Mēs Kastīlijā neciešam kūdīšanu.
Hirons ierēcās smieklos. Es skatījos uz pakārto, neticības pārņemta. – Mēs nupat jāšus šķērsojām neapstrādātas zemes plašumus. Kāpēc nabagi nevar to apsēt un nopelnīt uzturu?
– Jūsu Augstībai vēl daudz jāmācās, – Viljens salti noteica. – Šī tā dēvētā neapstrādātā zeme pieder grandiem. Tā paredzēta viņu izklaidēm, nevis zemniekiem, kas sadangās zemi ar saviem kapļiem, vēršiem un puņķainu bērneļu baru.
– Visa šī zeme? Tā pieder augstmaņiem?
Apsteigdams brāli, Hirons nikni nošņāca: – Vajadzētu būt vēl vairāk. Mums nenāktos izmantot savus vīrus šo netīro ciematu sargāšanai, ja mēs nebūtu spiesti piekāpties. Karalis paziņoja, ka mēs taču saņemam no zemniekiem renti. – Viņš piesita sev pie krūtīm. – Es atteicos, jo uzskatu, ka viņiem pašiem par sevi jārūpējas. Bet tie padomes gļēvuļi tomēr guva virsroku.
Es jutu vaigus piesarkstam un novērsu skatienu no Hirona nicinājuma pilnās sejas. Beatrisa sarauca uzaci, it kā atgādinādama, ka mums šādi jautājumi nav izprotami. Tomēr es visu sapratu. Atcerējos mātes teikto par grandu neremdināmo alkatību un mana pusbrāļa gatavību darīt visu, lai tos apvaldītu. Viņa nepārspīlēja; acīmredzot karaļvalsts bija nodota augstmaņu rokās.
Tobrīd Arevalo šķita tik tāla kā nekad iepriekš. Es atvieglota gandrīz iekliedzos, kad beidzot saskatīju tālumā dūmakaino Gvadarramas kalnu grēdas austrumu malu; pie tiem slējās Segovijas torņi, saules gaismas apspīdēti. Greznā, pakalnu ieskautā pilsēta bija izvietojusies aiz nocietinātiem mūriem Eresmas un Klamoresas upju satecē, un to sargāja stalts alkazars uz klints atradzes. Kad tuvojāmies vieniem no pieciem pilsētas vārtiem, es pamanīju sastatnes, kas nosedza daļu alkazara.
– Arhibīskaps sagatavojis jums istabas karaļa namā jeb casa real blakus alkazaram, – Viljens noteica un pārspīlēti nopūtās. – Karaļa nemitīgo atjaunošanas plānu un grandu milzīgo svītu dēļ pilī diemžēl nepietiek vietas.
Es noslēpu savu atvieglojumu un pamanīju, ka Beatrisa sakniebusi lūpas; viņa jutās vīlusies, ka mēs neapmetīsimies pašā galma vidū. Ceļojums un trauksmainās domas bija mani nogurdinājušas. Es atšķirībā no draudzenes pirms nonākšanas galma dzīves virpulī vēlējos atveldzēt prātu kaut kur nomaļus.
Mēs iejājām trokšņainajā pilsētā, kas bija divreiz lielāka nekā Avila un kur bija trīsreiz vairāk iedzīvotāju. Ielas bija šauras, klātas ar bruģakmeņiem vai dubļainas. Zirgu pakavu dipoņa atbalsojās starp cieši kopā sabūvētām mājām. Mēs ar Beatrisu jājām aiz Alfonso. Viljens, Hirons, Čakons un sargi ielenca mūs. Sasmakušajā gaisā sajaucās zirgābolu, dūmu, cepta ēdiena, ādas miecētavu un kalēja smēdes smārdi; visa mana uzmanība tika veltīta tam, lai neļautu Kanelam saslieties pakaļkājās, kad tuvumā iekliedzās kāds garāmgājējs. Sargi atbrīvoja mums ceļu, ar helebardēm aizdzenot visus, kas bija mums priekšā. Vairāki pilsētnieki apstājās un sačukstējās, ar plaukstu aizseguši muti.
Interesanti, ko viņi teica, ko redzēja? Pusaugu meiteni, kuras mati ir atrisuši zem plīvura, un jaunu zēnu ar netīriem nagiem – lūk, ko viņi redzēja; divus naivus bērnus, kas iemesti svešā pasaulē.
Es palūkojos uz Viljenu. Viņš nepiespiesti sēdēja zirga mugurā, ietinies apmetnī ar zeltainu apmali, un bija atmetis galvu, it kā vairoties no ielas smārda. Šķita, ka marķīzs sajūt manu skatienu, jo viņa gaiši dzeltenās acis pievērsās man. Mēs jājām zem mudehāra stila akmens mežģīnēm rotātiem vārtiem un nokļuvām karaliskajā pilī, kuras pagalmā mūs gaidīja Karriljo, raižpilni saraucis pieri.
– Jūs kavējat, – viņš paziņoja, tiklīdz mēs nokāpām no zirgiem. – Viņa Majestāte pieprasa sava brāļa un māsas klātbūtni jau šovakar. – Arhibīskaps steidzīgi uzsmaidīja man. – Bērns, jums jāpasteidzas. Pēc stundas mūs gaida alkazarā.
– Ceru, ka mums pietiks laika nomazgāties, – es pačukstēju Beatrisai. Viņa jau grasījās kaut ko atbildēt, bet no pils iznāca kalsns neliela auguma vīrietis. Viņam mugurā bija vienkāršs melna samta dublets, lieliski piegriezts un nedaudz platāks viduklī,