Nora Robertsa

Dzīvot vēlreiz


Скачать книгу

vairākkārt, bet nevienā vietnē tā nebija Brūksa meklētā Ebigeila Louerija.

      Sākumam viņam bija Ebigeilas vārds, adrese, autovadītājas apliecības dati, mašīnas reģistrācijas numurs.

      Tā kā viņai bija ieroču nēsāšanas atļauja, Brūkss pārbaudīja ieroča reģistrāciju. Informācija bija tik pārsteidzoša, ka viņš atslīga pret krēsla atzveltni.

      – Tas tik ir arsenāls! – Brūkss iesaucās.

      Papildus Gloka sistēmas deviņpadsmitajam modelim Ebigeilai Loerijai bija atļauja arī trīsdesmit sestajam un divdesmit sestajam modelim, deviņu milimetru Beretas sistēmas ierocim, Šveices firmas šaujamierocim, kas lieliski darbojas pat no liela attāluma, tāpat deviņu milimetru Kolta sistēmas pistolei, Smita un Vesona sistēmas tūkstoš deviņsimt vienpadsmitā modeļa un divām Valtera sistēmas divdesmit otrā modeļa pistolēm.

      “Kam sievietei nepieciešami tik daudzi šaujamrīki? Dieva dēļ, man pašam bez dienesta ieroča ir tikai vēl divi!”

      – Pie velna, kas tu esi?

      – Sveiks, Brūks!

      Durvīs parādījās satriecoša izskata blondīne. Silbijas mirdzošie mati viļņojās pār baltā mežģīņu blūzītē ietērptiem pleciem, garās kājas apkļāva pieguļoši plāni džinsi. Brūni dzeltenās, mazliet dzīvnieciskās acis atgādināja tīģera redzokļus.

      Vidusskolā Brūksa alkas pēc Silbijas līdzinājās elpošanai, bez kuras nav iespējams iztikt. Kad Brūkss viņu dabūja, dzīve pārvērtās par svārstu no svētlaimes uz postu.

      Automātiski viņš piespieda ekrāna saudzētāja taustiņu.

      – Kā klājas, Silbij?

      – Ak, ļoti labi. Strādāju kopš rītausmas, tāpēc atļāvos sev nelielu pārtraukumu. – Viņa ieslīdēja kabinetā un apsēdās uz rakstāmgalda stūra, pārmetot garās kājas vienu pār otru un izplatot ap sevi izaicinošu smaržu aromātu. – Domāju, ka ienākšu apskatīties, kā tev klājas. Varbūt vēlies šovakar satikties?

      – Man ir daudz darāmā.

      – Ja policijas priekšnieks nevar atļauties brīvu vakaru, tad kurš var?

      – Man jāstāv likuma sardzē.

      Silbija iesmējās, atglaužot skaistos matus.

      – Beidz, Brūks! Es gribēju paņemt pudeli laba vīna. – Viņa paliecās uz priekšu. – Un tad tu varēsi mani pavedināt.

      Kaut arī tas nelikās vīrišķīgi, Brūksam bija vien jāatzīst, ka, atgriezies mājās pēc satikšanās ar Silbiju, tieši viņš jutās kā pavedināšanas objekts, nevis otrādi.

      Tolaik viņš neiebilda. Bet vēlāk…

      – Jauks piedāvājums, Silbij, bet man šovakar jāstrādā.

      – Atnāc pēc tam.

      – Diez vai.

      – Tu aizskar manas jūtas.

      – To nu gan es negribu. – Bet Brūkss arī negribēja, lai viņu vēlreiz noķer slazdā. Daudz bija piedzīvots kopš vidusskolas laikiem, kad Silbija sagrāba viņa sirdi un pēc tam sadragāja, un vēlāk divas reizes apprecējās un izšķīrās.

      – Tātad tev patīk spēlēt paslēpes, – viņa iesāka, slīdot nost no rakstāmgalda.

      – Es nespēlējos. – Viņa iekristu Brūksam tieši klēpī, ja viņš nepieceltos kājās. – Paklau, Silbij!

      Tā kā viņš stāvēja ar seju pret durvīm, tad ieraudzīja kabinetā ienākam Ebigeilu un pamanīja apjukumu viņas sejā.

      – Mis Louerija, – Brūkss sacīja, iekams viņa paguva atkāpties.

      – Atvainojiet, ka iztraucēju. Ienākšu vēlāk.

      – Nē, nē, nekas. Silbij, aprunāsimies pēc tam.

      – Es nopirkšu vīnu, – Silbija nočukstēja, veltot viņam laisku smaidu. Tad viņa pagriezās un, galvu pieliekusi, nopētīja Ebigeilu. – Jūs esat tā, kura dzīvo Skīteru īpašumā?

      – Jā.

      – Visi brīnās, ko jūs tur viena varat sadarīt.

      – Neko tādu, par ko vajadzētu brīnīties.

      – Cilvēkiem piemīt ziņkāre. Tas ir dabiski. Mani sauc Silbija Makena.

      – Jūs esat viena no keramiķēm. Jūsu māla trauki ir ļoti labi. Vienu podu es nopirku. – Ebigeila uzlūkoja Brūksu.

      – Varam aprunāties vēlāk, policijas priekšniek Glīson.

      – Jūs jau esat ieradusies. Silbijai jādodas prom.

      – Cik oficiāli! Agrāk viņš tā neuzvedās. – Silbija veltīja Ebigeilai zinīgu smaidu. – Atnākšu pievakarē, Brūks.

      – Ļoti pievilcīga sieviete, – Ebigeila piezīmēja.

      – Jā, to nevar noliegt.

      – Atvainojiet, ja iztraucēju. Bet jūsu… jūsu…

      – Vai dispečere?

      – Jā. Viņa teica, lai tik ejot iekšā.

      – Viss kārtībā. Apsēdieties.

      – Vai drīkstu aizvērt durvis?

      – Protams.

      To izdarījusi, Ebigeila apsēdās apmeklētāju krēslā, un iestājās neliels klusuma brīdis.

      – Vai kaut kas atgadījies? – Brūkss jautāja.

      – Jā. Es aptvēru, ka esmu nepareizi izturējusies… no rīta. Pārtikas veikalā un pēc tam, kad atbraucāt pie manis. Nebiju tam sagatavojusies.

      Конец ознакомительного фрагмента.

      Текст предоставлен ООО «ЛитРес».

      Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.

      Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.

/9j/4AAQSkZJRgABAQEASABIAAD/2wBDAAEBAQEBAQEBAQEBAQEBAQEBAQEBAQEBAQEBAQEBAQEBAQEBAQICAQECAQEBAgICAgICAgICAQICAgICAgICAgL/2wBDAQEBAQEBAQEBAQECAQEBAgICAgICAgICAgICAgICAgICAgICAgICAgICAgICAgICAgICAgICAgICAgICAgICAgL/wAARCAJPAX0DAREAAhEBAxEB/8QAHwAAAAUFAQEAAAAAAAAAAAAABAUHCAkBAgMGCgAL/8QAVRAAAQMDAwIEBAMFAwkFBQMNAQIDBAUGEQcSIQAIEyIxQQkUMlEVYXEjQlKBkRahsQoXJDNicoKi8JKywdHhGCVDU/EZJjTC0uInKDZz8jc4SWeT/8QAHQEAAAcBAQEAAAAAAAAAAAAAAQIDBAUGBwgACf/EAGIRAAECBAQDBAUIBgcFBAcAEwIBAwQFERIABiEiEzEyB0FCURRSYWLwCCNxcoGCkZIVoaKxssEWJDPC0dLhQ1Pi8fI0Y9PUFxglRHODszU2dJOUJlRWo+M4VXWEpLTDxMX/2gAMAwEAAhEDEQA/AO0gpOFD7ADn7JPr6+4HV6u6fdxX05kPq4AyM5GfYrAP+6fy98g9KAt1a88EMaAP04K1p5P2UR6499wAyfvj16XLkXx5YaINUqnPAV33xnAwf+b/AMulw/x/lgttFL6cFjhG/P24/uOT9P8As9eWlVX2YMHUmADpwSPYlQz64GEjpYOhPjuwi5VVu88E7v0Y/Mg/rke3t6dO0Wqovs/nhFERaoq9/wCO3BS4gqx9wFcH/eR6/l0qK0JPbj1apX2f3kwTyvMhX23AfYeYJPv+XTkdxJ7U/lgp9C/T/ewUPfX/ACHSuAXoT488E8jKVL459s+nISPY8dOwSqD9X+eGRdRfT/lwUunKv+17Y9E49v59HTqX48seReSUp8FgmkYIx6D1xyPcnAz6DPS4csCvJcatI5yRnlOeQeAAeP16fhqiphkQqi1X2f3sEz