laikā viņa bija nokritusies svarā. Keitija sajuta savas ribas zem blūzes, un vēl pirms dažām nedēļām viņai bija tumši loki zem acīm, kas, kā toreiz šķita, nekad nenozudīs.
– Man šķiet, ka tie skatās uz tevi, – Melodija noteica, pamādama uz galdiņu ar četriem vīriešiem no kinostudijas.
– It īpaši tas ar brūnajiem matiem. Tas glītais.
– Ak, – Keitija noteica. Viņa sāka gatavot kārtējo kafijas kannu. Viss, ko viņa pateica Melodijai, pēc tam tika atstāstīts citiem, tāpēc Keitija parasti ar viņu daudz nerunāja.
– Ko? Tu nedomā, ka viņš ir pievilcīgs?
– Īsti neievēroju.
– Kā tu vari neievērot izskatīgu puisi? – Melodija neticīgi pablenza uz viņu.
– Nezinu, – Keitija atbildēja.
Tāpat kā Rikijs, Melodija bija pāris gadu jaunāka par Keitiju; viņai varēja būt aptuveni divdesmit pieci. Viltniece ar gaiši brūnajiem matiem un zaļajām acīm satikās ar puisi, vārdā Stīvs, kurš strādāja par pasūtījumu izvadātāju mājas preču veikalā pilsētas otrā malā. Tāpat kā visi pārējie restorāna darbinieki, viņa bija uzaugusi Sautportā, ko raksturoja kā paradīzi bērniem, ģimenēm un veciem cilvēkiem, bet visneciešamāko vietu zemes virsū vientuļniekiem. Vismaz reizi nedēļā Melodija pavēstīja Keitijai, ka grasās pārcelties uz Vilmingtonu, kur bija bāri un klubi, un daudz vairāk veikalu. Izskatījās, ka viņa zina visu par visiem. Dažkārt Keitija domāja, ka Melodijas īstā nodarbošanās ir tenkošana.
– Dzirdēju, ka Rikijs aicinājis tevi uz randiņu, – kolēģe noteica, mainīdama tematu, – bet tu esot atteikusies.
– Man nepatīk satikties ar tiem pašiem cilvēkiem, ar kuriem kopā es strādāju. – Keitija izlikās, ka ir ļoti aizņemta ar ēdamrīku atvilktņu kārtošanu.
– Mēs varētu sarīkot dubultrandiņu. Rikijs ar Stīvu kopā iet makšķerēt.
Keitija ieprātojās, vai to viņai ieteicis Rikijs, vai arī tā ir pašas Melodijas iedoma. Varbūt abi. Vakaros, kad restorāns tika slēgts, gandrīz visi darbinieki kādu brīdi vēl pakavējās pie alus kausa. Atskaitot Keitiju, visi pārējie strādāja pie Aivana jau gadiem ilgi.
– Nez vai tā ir laba doma, – Keitija iebilda.
– Kāpēc ne?
– Man reiz bija nepatīkama pieredze, – Keitija atteica. – Proti, es satikos ar puisi no darba. Kopš tā laika esmu noņēmusies to vairs nedarīt.
Melodija izbolīja acis un aizsteidzās pie viena no saviem galdiņiem. Keitija aiznesa divus rēķinus un novāca tukšos šķīvjus. Viņa darbojās tāpat kā vienmēr, cenzdamās būt noderīga un neredzama, turēja galvu nodurtu un pielūkoja, lai viņas darba vieta būtu nevainojami tīra. Tas ļāva dienai paiet ātrāk. Keitija neflirtēja ar puisi no kinostudijas un, kad viņš aizgāja, pat neatskatījās.
Keitija strādāja pusdienu un vakariņu maiņā. Kad diena pārvērtās naktī, viņai patika vērot, kā debesis no zilām pārtop pelēkās un no oranžām dzeltenās pasaules rietumu malā. Saulrietā ūdens uzmirdzēja, un buru laivas izmantoja vēja sacelšanos. Priežu adatas šķita mirdzam. Tiklīdz saule noslīga aiz apvāršņa, Aivans ieslēdza gāzes sildītājus, un ogles sāka mirguļot gluži kā ķirbju gaismekļi. Keitijas seja bija mazliet apdegusi saulē, un karstums lika ādai iesūrstēties.
Ebija un Lielais Deivs nomainīja Melodiju un Rikiju vakarā. Ebija bija vidusskolniece, kura daudz smējās, bet Lielais Deivs bija nostrādājis pie Aivana teju divdesmit gadu. Viņš bija precējies un divu bērnu tēvs, un bija uztetovējis uz labās rokas bicepsa skorpionu. Lielais Deivs svēra gandrīz trīssimt mārciņu, un virtuvē viņa seja allaž spīdēja. Viņš bija izdomājis iesaukas ikvienam un saukāja Keitiju par Ketu.
Vakariņu sastrēgums ilga līdz deviņiem. Kad cilvēki sāka izklīst, Keitija notīrīja un slēdza savu darba vietu. Viņa palīdzēja virtuves strādniekiem salikt šķīvjus trauku mazgājamajā mašīnā, kamēr cilvēki atbrīvoja pēdējos galdiņus. Pie viena sēdēja jauns pāris, un Keitija bija redzējusi viņiem pirkstos gredzenus, kad abi sadevās rokās pāri galdam. Abi bija pievilcīgi un laimīgi, un Keitiju pārņēma sajūta, ka tas jau ir bijis. Agrāk arī viņa bija tiem līdzinājusies, pirms ilga laika un uz īsu brīdi. Vai vismaz viņa tā domāja, jo bija sapratusi, ka mirklis ir tikai ilūzija. Keitija novērsās no svētlaimīgā pārīša, nožēlodama, ka nespēj izdzēst savas atmiņas uz visiem laikiem un nekad vairs neko tādu nejust.
Otrā nodaļa
Nākamajā rītā Keitija izgāja uz lieveņa ar kafijas krūzi rokās, dēļiem nočīkstot zem basajām kājām, un atbalstījās pret margām. Lilijas spraucās ārā starp nezālēm agrākajā puķu dobē, un Keitija pacēla krūzi augšup, lai izbaudītu aromātu, pirms iedzert malku.
Viņai te patika. Sautporta atšķīrās no Bostonas vai Filadelfijas, vai Atlantiksitijas ar šo pilsētu nebeidzamo satiksmes plūsmu un smakām, un cilvēkiem, kas steidzās uz priekšu pa ietvēm. Šī bija pirmā reize mūžā, kad viņai bija vieta, ko saukt par savu. Kotedža nebija nekāda lielā, taču tā bija viņas mājvieta un atradās nost no ceļa, un ar to pietika. Tā bija viena no divām identiskajām ēkām, kas atradās grantēta ceļa galā. Bijušais mednieku namiņš ar koka sienām bija patvēries ozolu un priežu birztalā līdzās mežam, kas sniedzās līdz pat okeāna krastam. Dzīvojamā istaba un virtuve bija maza, un guļamistabā nebija skapja, taču kotedža bija mēbelēta, ieskaitot šūpuļkrēslus uz verandas, un īres maksa bija īsta dāvana. Mājiņa nebruka kopā, taču bija noputējusi pēc gadiem ilgas pamestības, un saimnieks piedāvāja iepirkt visu vajadzīgo, ja Keitija vēlētos to atsvaidzināt. Kopš ievākšanās viņa pavadīja daudz laika četrrāpus vai stāvot uz krēsliem, lai darītu tieši to. Viņa izberza vannas istabu, līdz tā sāka spīdēt, nomazgāja griestus ar mitru lupatu. Tad nospodrināja logus ar etiķi un stundām ilgi rāpoja pa grīdu, lai noberztu rūsu un netīrumus no linoleja pārklājuma virtuvē. Keitija bija aizpildījusi caurumus sienā ar špakteli un tad to pulējusi ar smilšpapīru, līdz siena kļuva gluda. Viņa bija nokrāsojusi virtuves sienas koši dzeltenā krāsā un pārklājusi skapīšus ar spoži baltu krāsas slāni. Viņas guļamistaba bija kļuvusi gaiši zila, dzīvojamā istaba smilšu krāsā, un pagājušajā nedēļā Keitija bija nomainījusi pārsegu dīvānam; nu tas izskatījās gluži kā jauns.
Tagad, kad lielākā darba daļa jau bija padarīta, viņai pēcpusdienās patika apsēsties uz verandas un palasīt bibliotēkā paņemtās grāmatas. Ja neskaita kafiju, lasīšana bija Keitijas vienīgais prieks. Viņai nebija ne televizora, ne radio, ne mobilā telefona, ne mikroviļņu krāsns un pat ne automašīnas, un viņa varēja salikt visu savu iedzīvi vienā maisiņā. Keitija bija divdesmit septiņus gadus veca izbijusi blondīne, kurai nebija neviena īsta drauga. Meitene bija pārcēlusies šurp bez nekā, un pēc vairākiem mēnešiem viņai vēl aizvien nebija tikpat kā nekā. Viņa pataupīja pusi no savām dzeramnaudām un katru nakti ielika to kafijas kārbā, kuru turēja paslēptu zem verandas. Tas bija Keitijas krājums ārkārtas gadījumam, un viņa drīzāk bija gatava palikt neēdusi nekā tam pieskarties. Apziņa, ka nauda tur ir, ļāva meitenei uzelpot, jo pagātne visu laiku bija viņas tuvumā un varēja atgriezties kuru katru brīdi. Tā klīda pa pasauli, meklējot viņu, un Keitija zināja, ka tā kļūst aizvien niknāka ar katru aizejošo dienu.
– Labrīt, – uzsauca kāda balss, iztraucēdama viņas pārdomas. – Jūs laikam būsiet Keitija.
Keitija pagriezās. Uz blakus kotedžas ielīkušās verandas viņa ieraudzīja mājam sievieti ar gariem, izspūrušiem, brūniem matiem. Sievietei varēja būt apmēram trīsdesmit pieci gadi. Viņa bija ģērbusies džinsos un pogājamā