un vezums neapgāztos. Un es to mācēju!
Kad vezums bija jau tik liels, ka sāka zvāļoties, kāds uzsauca – pietiek, tad man tika pamesti groži un tagad – tagad es, sēžot šī kalna galā mēģināju aizkļūt līdz pagalmam. Tas nebija nemaz tik vienkārši, jo lauki jau nebija gludi un jātiek pāri grāvmalām un tālāk pa izdangāto ceļu veiksmīgi jānokļūst pagalmā. Ne reizi netiku apgāzusies. Lielie uzslavēja – ir gan gan skuķim dūša!
Vai tā sākās mana lielā un nebeidzamā mīlestība pret dzīvniekiem? Visiem dzīvniekiem.
Eipacelis
Ilgu laiku mana mazā bērna prātu aizņēma „ eipacelis”.
Mana bērnība, kā lupatu deķis, šašūstīta no krāsainām linu lupatiņu skrandiņām —raibām, rūtainām, puķainām – spožu zīda lupatiņu tur neatrast.
Viena tāda skrandiņa, atlidojusi no tās tālās pagājības, negrib un negrib laist mani vaļā. Tā plivinās ap mani, manās domās, rausta un kņudina, un prasās pasaulē.
Un tas bija tā:
Atceros – tikko atvests no Rīgas, tāds mazs bērna gabaliņš, stāvu es kūtiņas durvīs. Tāds knauķa skuķēns – gadi pieci, varbūt, seši… pārbijies no visa, steberē vecaimātei pa pēdām, ieķēries brunču stērbelē, un lūr uz visiem caur pieri ar nodurtu galvu, kā tāds pērnā gada bullēns. Un tā – stāvu kūtiņas durvīs un klausos, jo redzēt jau neko nevar, kūtiņā tāda kā puskrēsla, pustumsa…
Iekšā kaut kas mauro un bauro, blēj un kladzina visādās balsīs. Vecāmāte, kas arī babiņa, apsēdusies uz zema ķeblīša un slauc nešpetno Raibaļu. Jaunā gotiņa tāpat – lūr, neuzticīgi uz visu pasauli. Un dīdās, gatava apgāzt babiņu ar visu slauktuvi turpat siltajos mēslos.
Ieraudzījusi mani, Raibaļa kļūst vēl tramīgāka. Babiņa met man ar roku un sauc: «Ei pa celi! Ei pa celi!»
Es stāvu kā stāvējusi, kā tāds sālsstabs un punktierēju: – nez’kas tas tāds eipacelis ir, un kas man būtu jādara. Te kāda roka saņem mani aiz pleca un pabīda malā, aiz kūtsdurvīm.
Apsēžos sausajos salmos, bet neliek un neliek mani mierā tas eipacelis…
Vakarā, jau gultā aiz babiņas siltās muguras gulēdama, paprasīju – kas tad tas bija, tas “eipacelis”… Atskanēja skaļi, pavisam ne gulētiešanas, smiekli.
Tā arī neuzzinājusi neko, ar Eipaceli pagalvī aizmigu.
Pēc tam vēl ilgi radiņi smējās par mazo meitēnu, kuru babiņa sūtīja —ej pa ceļu, ej pa ceļu – un kurš nezināja, ko ar to iesākt.
Babiņa
Babiņa bija gaišākais, mazo dienu, tēls manās atmiņās. Labdabīgs, cik vien iespējams būt cilvēka bērnam. No pašiem, pašiem matu galiņiem, līdz pat sastrādāto, raupjo pēdu iegrauztajām rētām – viens vienīgs labestības iemiesojums.
Bet bija baismīgais stāsts, ko atceros no stāstiem par vecomāti.
Babiņa, tas ir Paulīne, Paulīne Bizūns vai – Paulīte. Sīka, maza, jaunībā —dikti smuka meita. Pirmā dziedātāja un dancotāja visos saietos.
Vēl atceros, kā babiņa stāstīja par savu māti, kurai bija tik neparasts vārds – Salamona. Tas esot no Bībeles, man teica. Salamona Medne. Tas vārds no mazās, melnās grāmatiņas Bībeles, kuru babiņa svētdienās ņēma līdzi uz baznīcu. Viņai arī esot bijuši deviņi brāļi un māsas. Pēc kāzām vecvecmāte kļuva par Bizūni un piedzima Paulīne.
Cik vien atceros, visā šajā dzimtā, nu pilnīgi visi, bija tie „ ar lielajām rīklēm” – ne tos pārbļaut, ne pārdziedāt un visi spēlēja kādu mūzikas instrumentu – kas nu kuram bija pieejams. No tā ienāca prāta doma – kad diriģents Haralds Mednis, Piebalgas pusē, kas arī vecvecmātes izcelsmes puse, uzlika savai dzimtai pieminekli, tad es nodomāju, iespējams, ka esam vienu radu.
Kādā baznīcas ejamajā reizē, brašulis un meitu mīlētājs Nikolajs bija ieraudzījis, iemīlējies un vedis pie altāra Paulīni.
Tikai neviens jau Paulītei netika pasacījis, ka mācītāja māsai esot sadzīvots bērns ar Nikolaju. Ka esot solījis to meitu precēt, ka pametis… nu – vis’ kaut ko tautā runāja….bet neviens neko nebija pasacījis Paulīnei. Laulību dienā baznīcā esot ieskrējusi satrakojusies meita….kliegusi, lādējusies, nolādējusi….ko tik vēl ne….Esot savākta un aizvesta, bet…. Lāsts” līdz septītajai paaudzei” tika izskanējis baznīcas velvēs….
NEDIENAS
No tās reizes, it kā, esot sākušās nelaimes visā dzimtā. Tā čukstēja sveši, tā sačukstējās radi….Paulīnei bērni dzima un mira, dzima un mira….no visiem izdzīvoja deviņi. Mana māte bija vecākā un pirmais izdzīvojušais bērns. Tā arī pašās beigās visa dzimta pabira, kā zirņi no glāzes…..neturējās kopā, visas ģimenes juka… radi atsvešinājās… Iesākumā vēl aicināja uz bērēm, bet vairs ne uz kāzām, ne kristībām…. Bet tas jau būs daudz vēlāk.
Pēc daudziem gadiem jautāju kādam mācītājam – vai tad iespējams baznīcā nolādēt – uzlikt dzimtai lāstu!? Skumji mācītājs nopūtās: – Jā, ir iespējams gan. Tas bija dienā, kad glabājām brāli. Ar brāli Jāni mēs, reizēm, tikām runājuši par šo tematu – kad viņa dzīvē, kad manā dzīvē, viss juka un bruka, viss tinās mezglos un nevarēja saprast – kur sākums, kur beigas….
Babiņa tekāja un tekāja – gan dziedādama, gan raudādama – kā skudriņa aprūpēdama visu un visus. Babiņa nesacīja neko.
Vectēvs gan saņēma smagu sodu, par saviem ne – darbiem. Reiz, kunga prātā, braucot no darba mājas, sēdēdams savā līnijdroškā —aizmiga un nosala. Zirdziņš attecēja mājas, nostājās pie lieveņa un lielajā salā gaidīja, kamēr kāds iznāks saņemt…
Vectēvs bija ierēdnis Vecumu stacijā un, tajā tāltālajā laikā tas skaitījās smalks amats. Būtu varējuši dzīvot pārticībā, taču – tās krogū iešanas un tās krogus meitas – paņēma, ja nu ne visu, tad lielu daļu algas gan. Babiņa vilka dzīvību sev un bērniem, kā nu mācēja – sēja, pļāva, gotiņas turēja….
Kāzās, kristībās un citos radu godos – tāpat, kā aizvien, bija pirmā dziedātāja.
Par ģimenes lāstu daudz tika klusi čukstēts radu vidū, skaļi neviens to neuzdrošinājās sacīt, baidījās pat pieminēt.
Ko vēl atceros par babiņu? Neko daudz. Babiņa piedzima kā Paulīne Bizūns. Vai lietuviešu asiņu piejaukums? Savukārt, viņai apprecoties ar Nikolaju Koko (a) reviču, palika šis uzvārds, kurš man tik ļoti nepatika. Tātad, es biju Dzintra Regīna Koko (a) reviča. Šo uzvārdu rakstīja, kā kuram labāk patika, ar “a” vai “o” burtu. Kādēļ man divi vārdi? Nedomājot, māte ielika Regīnu vārdā. Bet, viena no mātes māsām, bija Regīna, lai nejauktu abas, tika dots otrs vārds – Dzintra.
Kad vajadzēja saņemt pasi, pēc krievu laika likumiem, nedrīkstēja cilvēkam būt divu vārdu. Ar sarkanu svītru tika svītrots kristītais vārds – Regīna. To atguvu tikai pēc daudziem gadu desmitiem, kad atkal valstī mainījās likumi.
LEĢENDA PAR “TO” OTI
Tieši tā – “tas” Otis. Citādi viņu mūsmājās nesauca. Kā jau laukos, tika rīkoti lieli godi, saiešanas un zaļumballes par godu apkūlībām, apsējībām vai kādam citam tik pat svarīgam notikumam. Citu izpriecu lauku ļaudīm nebija. Nu, kāzas, bēres, kristības, tas jau pats par sevi.
Annele