Vientuļa dvēsele raganai ar bērnu. Edgars Auziņš

tu esi domājis par savu nākotni?

      – Nē. Es vēl nevaru domāt. Tas viss ir tik sarežģīti un pēkšņi.

      – Es saprotu. Es atvainojos. Tev vajag laiku, lai saprastu, kas ir noticis. Bet, Marina, dzīve turpinās. Tev ir dēls.

      Mēs beidzām tēju klusībā. Ksenija Petrovna nolika tukšo tasi un sāka runāt:

      – Par apdrošināšanu un citiem dokumentiem, rīt būsi mājās, es nosūtīšu vīrieti. Un par nākotni… Marina, tu esi jauna, tu izskaties diezgan saprātīgs cilvēks, tev tikai vajadzīgs laiks. Ticiet man, viss būs labi. Es tevi reizēm apciemošu, vai neiebilsti?

      – Ar prieku, – es sirsnīgi atbildēju. – Paldies. Ziniet, Ksenija Petrovna, es tagad patiešām noticēju, ka varu tikt galā. Īsi pirms jūsu ierašanās es sēdēju pilnīgā panikā un domāju par to, cik ļoti esmu nobijusies un ko ar to visu darīt.

      – Tāpēc es atnācu tieši laikā, – viņa pasmaidīja. Uz galda gulēja vienkārša balta vizītkarte. – Mans telefona numurs. Zvaniet man, ja jums kaut kas būs vajadzīgs.

      Es pavadīju viņu līdz durvīm un stāvēju, vērojot, kā viņa aizgāja līdz vārtiem, iekāpa baltā automašīnā ar atvērtu jumtu un uzmanīgi aizbrauca. Labdarības komiteja.

      Man prieks ar jums iepazīties.

      Kaut kā man bija ļoti patīkami, ka viņi man neuzbāza naudu vai, vēl ļaunāk, pārtikas pakas, bērnu grāmatas un citu "humāno palīdzību". Lai gan, ja es pareizi sapratu, jautājums par naudu palika atklāts, ja es to lūgtu, viņi man to dotu. Bet man nepatīk lūgt naudu, un tā praktiski būtu ubagošana. Nē, es to darīšu pats. Bet palīdzība ar dokumentiem būs ļoti noderīga.

      Es ļoti uzmanīgi izlasīju vizītkarti: pat no informācijas minimuma var izdarīt secinājumus. Šulca Ksenija Petrovna, Novonikolajevskas Labdarības komiteja, Petrovskas iela 28. Tālruņa numurs ir piecciparu. Nu, no tā nevar izdarīt daudz secinājumu, ja neesat Šerloks Holmss. Lai gan, iespējams, jāpiebilst, ka viesis no labdarības komitejas zina, kā raisīt līdzjūtību un uzticību. Es nemaz neesmu noskaņota būt atklāta ar svešiniekiem, vēl jo mazāk ielaist viņus savā mājā. Galu galā manā mājas pasaulē pa durvīm staigā krāpnieki, nevis filantropi. Man vajadzētu pajautāt Verai, kāda labdarības komiteja viņi ir un vai viņiem var uzticēties.

      Sekretārijā bija vēl divas atvilktnes, kas nebija pārbaudītas. Atklāti sakot, radās doma, ka šī ir piemērota vieta ģimenes naudas rezerves glabāšanai. Taču acīmredzot Makss un Marina naudu mājās nesaglabāja. Vienā atvilktnē atradās pirmās palīdzības aptieciņa – termometrs, tabletes, pārsēji un vate, plāksteri, cieši aizkorķēta zaļumu pudele. No otra es izvilku kaudzi vēstuļu un pastkaršu. Tas ir labi, es to izlasīšu. Zāles pret amnēziju.

      Varbūt es atradīšu kādus radiniekus.

      Pirms vakara paspēju iztīrīt augšstāvu, kas bija kārtībā, bet putekļains. Guļamistaba, bērnistaba un divas istabas, kuras, šķiet, netika izmantotas. Viena bija tukša, otrā bija tikai plats rakstāmgalds un taburete tā priekšā. Rakstāmgalda atvilktnes tukšas. Istabas varētu būt viesu istabas, daudzbērnu ģimenes bērnistabas, kabinets ar bibliotēku. Kad iekārtošos, redzēsim.

      Īsa koridora galā bija stāvas un šauras kāpnes uz bēniņiem. Es tur vēl nebiju uzkāpis.

      * * *

      Vakarā es parādīju Ksenijas Petrovnas vizītkarti Veročkai un Iļjam. Izrādījās, ka pilsētā patiešām ir labdarības komiteja, ļoti cienījama organizācija. Un Vera pēc apraksta atpazina manu viesi – viņa patiešām bija viena no šīs pašas komitejas dibinātājām, nekāda viltība. Varbūt mans izbrīns pārāk skaidri atspoguļojās manā sejā, jo Vera paraustīja plecus:

      – Kas jūs pārsteidz? Tu esi bārene, Maksa radinieki tevi neuzskata par savējo, tu esi viena ar bērnu, vai neesi pelnījusi palīdzību?

      – Es vienkārši aizmirsu, ka tāda komiteja vispār pastāv, – es izplūdu. – Muļķīga sajūta, es nezinu, ko vēl es varēju aizmirst. Starp citu, es neatceros arī Maksa ģimeni.

      – Viņi ir Maskavā, – Vera sacīja, – viņiem nav, ko darīt mūsu biezoknī. Maksam ar viņiem bija ķildas pēc vecmāmiņas nāves, tu man teici. Un tikai šī vecmāmiņa tevi mīlēja.

      – Es nevienu neatceros, – es nopūtos. Es negribēju iepazīties ar Maksa ģimeni, bet vārdi par vecmāmiņu, kuru nepazinu, mani sarūgtināja.

      Varbūt tāpēc es viņu redzēju savā sapnī tajā naktī. Vecmāmiņu Antoņinu Mihailovnu, tieši to, kas mums uzdāvināja šo māju, un Maksa vecākus. Autoavārija. Bēres, Makss pilnīgi miris, Marina tajā pašā melnajā apsegtajā kleitā, bērnišķīgi raudoša. Kāds nepatīkams tips siekalojas, bļaustās, ka Maksam ir gana – tur visa māja no viņa vecmāmiņas, un Makss atbild, ka "aizrīkojies". Mm-hmm.