Londona. Pilna pilsētas vēsture. Edgars Auziņš

esot, tāpēc Vilhelma Sarkanā izvēle par viņa pēcteci bija pilnīgi loģiska. Turklāt runa bija par Anglijas troni, un Anglijā atšķirībā no Normandijas, Francijas un dažām citām Eiropas valstīm tronis tradicionāli tika mantots nevis pēc senjoritātes, bet gan pēc valdošā karaļa gribas (jāpiebilst, ka ar baltagemota piekrišanu, kura Vilhelma iekarotāja laikā, protams, nebija).

      Vai Roberts Kortžs, kurš Normandiju bija mantojis ar prioritātes tiesībām, varēja palaist garām iespēju kļūt par Anglijas karali? Protams, ka nē. Viņš nesolīja uzticību savam jaunākajam brālim, un tādējādi 1087. gadā vienotā anglo-normāņu monarhija izjuka. Piparu šķelmei pievienoja fakts, ka daudziem angļu baroniem piederēja arī zemes īpašumi Normandijā, un viņiem nācās izdarīt sarežģītu izvēli, kas jebkurā gadījumā noveda pie zaudējumiem. 1088. gada sākumā liela angļu baronu grupa, ko vadīja Odo, Bejē bīskaps un viens no Vilhelma Uzvarētāja tuvākajiem līdzgaitniekiem, pārgāja pie Roberta, kurš nosūtīja papildu spēkus, lai tos atbalstītu. Nemiernieki nostiprinājās Ročesterā, ļoti tuvu Londonai.

      Karš varēja ievilkties vēl ilgi, taču lielākā daļa angļu garīdzniecības un vienkāršās tautas palika uzticīga likumīgajam karalim Vilhelmam II, kurš neskopojās ar saviem solījumiem (jo īpaši viņš solīja samazināt nodokļus un atcelt medību ierobežojumus karaļa īpašumos) un izrādījās ļoti izlēmīgs karavadonis. Kad karaļa armija ieņēma Ročesteru, visi gaidīja, ka dumpīgie baroni tiks sodīti ar nāvi, jo Vilhelms Sarkanais bija skarbāka rakstura nekā viņa tēvs. Taču karalis pret dumpiniekiem izturējās pārsteidzoši maigi. Viņi visi saglabāja galvas uz pleciem, un tikai sacelšanās vadoņi – Bejē bīskaps un grāfs Roberts de Morteins, Vilhelma iekarotāja pusbrālis, zaudēja savas angļu muižas. Durhemas bīskapa Vilhelma de ‑Sentkalē piemērā karalis demonstrēja savu labsirdību (kuras viņam, atklāti sakot, nebija) – vispirms viņa angļu muižas tika konfiscētas un pēc tam atdotas ar visām iepriekšējām tiesībām. Vilhelms Sarkanais nepārprotami vadījās pēc noteikuma, ka neveiksme māca paklausību.

      1088. gada pilsoņu karš Londonu tā arī nesasniedza, taču tā varbūtība bija ļoti liela. Papildus postījumiem, kas bija neizbēgami pretošanās gadījumā, pilsēta varēja zaudēt savu gandrīz metropoles statusu un iespēju tuvākajā nākotnē kļūt par pilntiesīgu Anglijas galvaspilsētu. Ja Roberts būtu uzvarējis, jaunā apvienotās valsts galvaspilsēta būtu varējusi kļūt Man , kur Roberts būtu juties labāk nekā Ročesterā vai Londonā.

      Vilhelms nepildīja savus solījumus – viņa valdīšanas laikā ievērojami pieauga nodokļu slogs, tika pastiprināti sodi par medībām karaļa mežos, un piedotie dumpinieki ‑baroni tika smagi apkaunoti. Un vispār muižniecības loma viņa galmā tika reducēta līdz dalībai ceremonijās, reālas ietekmes baroniem nebija, jo visus jautājumus karalis risināja pats vai šaurā tuvāko padomnieku lokā. Visi šie apstākļi izraisīja jaunu sacelšanos, kas izcēlās 1095. gadā. Vilhelmam izdevās to apspiest, taču šoreiz viņš vairs nebija ceremoniāls ar dumpiniekiem, daudzi no viņiem sacēlās pret viņu otro reizi – dažus no viņiem sodīja ar nāvi, citus ieslodzīja cietumos, bet kopā ar tālo radinieku Vilhelmu d'Ee eksemplāri nokauti – papildus īpašumu konfiskācijai grāfs d'Ee tika apžilbināts un apskādēts.

      1100. gada 2. augustā Vilhelms Sarkanais nomira medībās ‑Ņūforestā. Viņa nāves apstākļi ir neskaidri, bet saskaņā ar oficiālo versiju karali nogalināja bulta, ko izšāva Valters Tirels, kāda pikardiešu bruņinieka dēls, kurš bija ieceļojis Anglijā normāņu iebrukuma laikā. Tīrels it kā kļūdījās, izšaujot nepareizo šāvienu, taču nevar izslēgt, ka tajā bija sazvērestība. "Karaļa medībās pavadīja vairāki vīri, kuri medību laikā no viņa atdalījās medījuma pakaļdzīšanās laikā. Karalis palika kopā ar Tīrellu. Saule jau rietēja, kad Viljams izvilka loku un raidīja bultiņu, kas viegli ievainoja viņa priekšā skrējušo briedi, kurš turpināja skriet, un karalis metās tam pakaļ… Tajā brīdī Valters nolēma nogalināt vēl vienu briedi. Ak, žēlsirdīgais Dievs! Valtera raidītā bulta cauršāva karaļa krūtīs! Ievainotais karalis neizdeva ne skaņas, bet salauza bultas kātu, kas viņam trāpīja ārā no ķermeņa, un tas paātrināja viņa nāvi. Valters nekavējoties pieskrēja pie karaļa, taču viņš jau bija miris. Viņš uzkāpa uz zirga un metās galopā prom. Neviens viņu nesekoja; daži palīdzēja Valteram aizbēgt no valsts, bet citi viņu žēlojās." .

      Tarels netika saukts pie atbildības, lai gan karaļa nāve (lai arī nejauša) attaisnoja tiesas prāvu. Viljama jaunākais brālis Henrijs, kurš bija piedalījies neveiksmīgajās medībās, nekavējoties steidzās uz Vinčesteru, lai ieņemtu karaļa kasi. Jau 5. augustā Londonā notika viņa kronēšana. "Ceturtajā dienā pēc brāļa nāves," Vilhelms no Malmesberijas precizē ar acīmredzamu neapmierinātību.

      Vecākais brālis Roberts Kortess tajā laikā atgriezās mājās no Pirmā krusta kara . Normandijā viņš ieradās 1101. gada sākumā un nekavējoties sāka gatavoties ieņemt Anglijas troni.

      1101. gada 21. jūlijā Roberta armija piestāja pie Portsmutas. Londonai paveicās – Vinčestera joprojām bija galvaspilsēta, un Roberts devās turp. Pilsēta tika viegli ieņemta, taču tas neglāba to no izlaupīšanas – normāņi un franči, kas ieradās kopā ar Robertu, paņēma visu, kas ‑bija vērtīgs. Šoreiz Robertam Anglijā bija daudz mazāk atbalstītāju nekā 1088. gada sacelšanās laikā, taču Henrijs tomēr nebija pietiekami spēcīgs, lai izdzītu iebrucējus. Savukārt Roberts nespēja sekmīgi pārvietoties ārpus ieņemtā priekšpunkta, kura "sirds" bija Vinčestera. Brāļiem nācās vienoties. Apmaiņā pret to, ka Henrijs atteicās no visiem saviem īpašumiem Normandijā, izņemot Domfronu, kas bija dārgs viņa sirdij, un piekrita ikgadējam maksājumam trīs tūkstošu marku apmērā, Roberts atzina Henriku par likumīgu Anglijas karali.