šajā pilsētas daļā. Man tas ir kā ceļojums uz nezināmo un atpakaļ. Veikali, ziedu veikali, maiznīcas, apsverot un iegaumējot ceļu. Nav jau tā, ka viņš mani vienmēr turēs ieslēgtu....
– Mēs esam šeit!– atbild šoferis.
Automašīna apstājas blakus kafejnīcai. Es skatos pa logu, bet neatpazīstu šo vietu. Mēs izkāpām no mašīnas un iegājām iekšā. Apsargi sekoja mums, ne soli atkāpjoties. Mēs apsēžamies pie brīva galda.
Es apsēžos malā blakus Maratam. Man jāsaglabā distance no Sergeja, jo mans ķermenis vēlas turpināt. Blakus viņam man ir grūti savaldīt savas emocijas… Pasūtu saldējumu un karstu ogu tēju.
– Vai tev tik ļoti patīk saldējums?– Viņš jautāja.
– Vai tas ir slikti? Visi mīl saldējumu…
– Ehm…" viņš pasmaidīja.
– Zini, tētis un mamma… – viņa sāka viņam stāstīt, nolaida galvu un apstājās. Man sāp atcerēties to visu. Šajā stāstā nav laimīgu mirkļu. Tas ir kā Pelnrušķītes stāsts, tikai daudz sliktāks. Sergejam bija taisnība par vienu lietu, neviens necentās man palīdzēt, it kā tā tam būtu vajadzējis būt. Un tagad man vairs nav neviena. Mana mamma pazuda bez vēsts, un es nezinu, kur viņa tagad ir. Iespējams, viņa ir aizbēgusi no mana tēva, bet ne no manis. Viņas dēļ viņš visu šo laiku ir uzmācies uz mani.....
– Pietiek!– aukstasinīgi sacīja Sergejs.– Tev ir jāaizmirst sava pagātne!
– Tas nav viegli! Ja padomā, varbūt visiem būtu labāk, ja…" Es nespēju pabeigt.
– Vēl viens vārds, un es tevi apklusināšu, tepat šeit, lai tevi apklusinātu!– viņš pasmaidīja.
Es pacēlu uz viņu skatienu un apsarkstu. Es nespēju sevi kontrolēt.... Man nevajadzētu iemīlēties viņā, man nevajadzētu....
– Man jādodas mājās!
– Jau?" es viņam pārsteigti atbildēju.
– Ja būsi laba meitene, tu pati varēsi apmeklēt šādas vietas, bet tikai ar apsardzi!– saka Sergejs.
Vai es to tikko dzirdēju? Vai viņš tiešām gatavojas to darīt un neierobežot man ceļošanu? Interesanti, vai kāds viņu kādreiz ir trāpījis? Vai varbūt kāds balts kaķis, kur skraida past.... Es paskatos uz Maratu un redzu, ka viņš nāk šurp ar telefonu rokās.
– Sergej! Demjans zvana!– sacīja Marats, turot viņam telefonu.
– Sekojiet viņai līdzi!
Viņš pacēla telefonu un atkāpās malā. Abi miesassargi sekoja viņam. Marats apsēdās man blakus un apskatījās apkārt, īpašu uzmanību pievēršot personālam un logiem. Es nezinu, kas te notiek, bet man kļūst neomulīgi.
Sergejs atgriezās pie galda. Es redzu, ka viņa izskats ir nedaudz mainījies. Viņš ir dusmīgs.
– Celies augšā!
– Bet…" es viņam saku.
– Dari, kā es saku!– iesaucās Sergejs.
Es piecēlos no galda. Manī viss satricinājās. Bija tā, it kā es savā priekšā redzētu savu tēvu. Tagad es baidos no viņa tā, kā agrāk nebaidījos. Man nedaudz trīc rokas. Mēs izejam ārā un iekāpjam mašīnā. Caur logu es redzu, kā Marats velk Sergeju malā, un viņi abi uz brīdi apstājas. Es negribu zināt, par ko viņi runā. Sergejs iekāpa mašīnā un paskatījās uz mani. Es daru visu iespējamo, lai nesastaptos ar viņa skatienu.
Pa ceļam atpakaļ mašīna nedaudz apbrauc. Es paskatos uz augšu un ieraugu universitāti. Šeit ir daudz pazīstamu seju. Bet es nesaprotu, par ko tas viss ir....
– Kāpēc mēs esam šeit?
– Lai parādītu jums realitāti!– viņš atbild.– Viņiem nekas nav mainījies. Viņi pat nepamana tavu prombūtni! Pat ja jūs iziesiet ārā un aicināsiet uz tiem, viņi vienkārši aizies garām.
– Man vienalga! Ja ar mani nekas slikts nenotiks un es palikšu dzīvs, tas nebūs slikti…" es viņam saku.
Sergejs paskatās uz mani, un viņa lūpu kaktiņi paceļas, parādot man savu smaidu.
– Ar tevi nekas nenotiks.... Es tev to apsolīju....– Sergejs teica.
Es tikai tagad sāku apzināties, ka no manas iepriekšējās dzīves man nav palicis nekas, izņemot dokumentus. Pat tie, kurus uzskatīju par draugiem, ir par mani aizmirsuši. Es biju viena.
Kad atgriezos mājās, izkāpu no mašīnas un iegāju zālē. Man vajadzēja būt vienai, lai visu pārdomātu. Bet, ņemot vērā Janas uzstājību, tas būs diezgan, diezgan grūti.
– Rita?– pie manis pienāca Jana.– Vai ar tevi viss kārtībā?
– Ar mani viss kārtībā! Nedaudz noguris no pastaigas.... Es dodos dušā un eju lejā!– Es viņai atbildu, mīļi smaidot.
Es pagriezos un ieraudzīju nelielu pārsteigumu Sergeja sejā. Taču man tas bija vienalga. Es eju uz savu istabu un visu to novelku. Es ieeju dušā, un pa maniem vaigiem lēnām tek asaras. Man sāp. Man sāp par to, kā pret mani izturas, un es nesaprotu, kāpēc es to visu esmu pelnījusi.....
12. nodaļa
Sergejs
Es sēžu viesistabā ar savu klēpjdatoru, lai strādātu. Bet darbs nesanāk, jo manas domas ir tikai par pagājušo vakaru. Kas zināja, ka viņa ir tik karsta? Viņas saldie stenējumi vēl aizvien atgriežas manā prātā. Maigais ķermenis, kas viļņojās manās rokās.... Oh, for fuck's sake..... Tas ir diezgan daudz iestrēdzis manā galvā.
Dodos uz biroju, bet pirms aizbraukšanas man vajadzīga Jana. Man jānoskaidro, kā klājas Ritai un vai viņai viss ir pabeigts..... Es nokļūstu līdz kāpnēm, un viņa skrien man garām. Es saucu uz viņu....
– Atstādināt!
Man nepatīk viņas steiga. Viņas drūzmēšanās tikai liek man vēl vairāk uztraukties par Ritu. Iespējams, es pagājušajā naktī ar viņu pārcentos. Es to nenoliegšu, mana galva pagājušajā naktī bija pilnīgi izplūdusi.
– Sergejs Viktorovičs… – teica Jana.
– Kur tu steidzies?– Es viņai jautāju.
– Kāpēc jūs domājat, ka es steidzos? Jūs to nepareizi sapratāt....
– Vai jūs izdarījāt visu?– Es viņai jautāju.
– Jā, Rita paņēma tabletes....
Viņa ir tik dumja. Jana zina, ja kaut kas ies greizi, es to uzzināsim, un, ja neuzzināsim, es centīšos uzzināt......
– Pārtrauciet murmināt! Pastāsti, kā ir!– Es viņai rūkstu.
– Pēc dušas viņa jutās neērti....
Velnišķīgi. Šķiet, es pārspīlēju. Ļaujot Janai iet....
– Kas ir nepareizi?– Izskan Marata balss.
– Atcelt sanāksmi!– Es viņam saku.– Sapulcini puišus, mums vajag braukt!
Es iebāzu telefonu kabatā un aizgāju uz augšu. Kad pieskāros guļamistabas rokturim, manā ķermenī radās elektriskās strāvas trieciens. Es iegāju iekšā un piegāju pie Ritas. Viņa guļ uz sāniem, aizmigusi. Uz viņas skaistās sejas bezrūpīgi guļ matu šķipsna. Viņa izskatās nogurusi.... Maigi velkot matus no sejas. Rita atver acis uz manu pieskārienu un strauji atkāpjas. Es mierīgā tonī palūdzu viņai ģērbties, lai viņa neuztraucas. Pārsteidzoši, bet Rita visu dara bez piepūles. Man viņa pat nav pierunājama.
Mēs kopā ejam uz pagalmu. Rita paceļ savu uz debesīm un paklūp atpakaļ. Es noķeru viņu uz savām krūtīm