No kā viss ir izgatavots? Stāsti par vielu. Edgars Auziņš

ar lieliem logiem. Mēs zinām par logu stiklojumu – tie bija izgatavoti no smiltīm. Bet kā ir ar ķieģeļiem? No kā tie ir darināti? No māla, kura zemē ir daudz.

      Pēc savas ķīmiskās būtības māls ir trīs elementu (alumīnija, silīcija un skābekļa) savienojums, taču tajā ir daudz dažādu piemaisījumu. Tāpēc māli atšķiras pēc krāsas un plastiskuma. Jūs nezināt, kas ir plastiskums? Bet jūs zināt, kas ir plastilīns! Ļoti līdzīgi vārdi, vai ne? No viena veida māla ir ērti veidot dažādas figūras, plāksnes, ķieģeļus, no cita – ne tik daudz, tāda ir būtība.

      Tie, kas taisa ķieģeļus, zina, kāds māls ir vislabākais – tajā jābūt smiltīm, ne mazāk kā ceturtdaļai no svara. Mālu izrok karjeros, atved uz ķieģeļu ražotni un iemērc ūdenī vai, mūsdienu ražošanā, samitrina ar tvaiku. Šādā veidā iegūst cietu, biezu masu, no tās izveido garu māla lenti, ko sagriež ķieģeļos, līdzīgi kā mīklu maizes klaipiem, un nosūta žāvēšanai uz krāsni. Šeit līdz pat tūkstoš grādu temperatūrā māla sagataves sacietē, kļūst sarkanas un pārvēršas akmenī.

      Kopumā sarkanais ķieģelis ir ģeniāls celtniecības materiāls. Tas ir gandrīz mūžīgs – laika gaitā tas nemaina formu, negraužas, nepūst, nepūst, nelaiž mitrumu un nedeg. No tā var uzbūvēt gandrīz mūžīgu māju! Nākamreiz, kad būsiet Manežņaja laukumā Maskavas centrā, aplūkojiet tuvāk Vēsturiskā muzeja ēku netālu no Sarkanā laukuma – tā ir kā jauna, lai gan tai ir vairāk nekā simts gadu. Un ķieģeļi tur ir kādi īpaši, ļoti skaisti. Uz katra no tiem, es jums apliecinu, ir tās ķieģeļu fabrikas zīmogs, kas to izgatavoja deviņpadsmitajā gadsimtā.

      Kāda laime, ka cilvēce septiņpadsmitajā gadsimtā izdomāja pilsētās būvēt mazāk koka māju un vairāk mūra māju. Un ne jau nejauši. 1666. gada 2. septembrī izcēlās Lielais Londonas ugunsgrēks, kas dega četras dienas un pilnībā nopostīja Anglijas galvaspilsētu. Un cik reizes koka Maskava nodega līdz pamatiem! Pat vēsturnieki nespēj nosaukt precīzu skaitu, jo skaitļi sniedzas daudzos desmitos.

      Viens no spēcīgākajiem ugunsgrēkiem notika 1737. gada maijā, kad nodega Kremlis. Leģenda vēsta, ka Miloslavsku māja aiz Borovicas tilta bija pirmā, kas aizdegās no sveces, ko kāda karavīra atraitne bija novietojusi pie ikonas. No tā arī cēlies teiciens: «Maskava nodega no kopējas sveces». Šī ugunsgrēka laikā saplaisāja tikko nolietais cara zvans, kas joprojām atradās māla bedrē. Jumts virs tā aizdegās, to nodzēsa ar ūdeni, jumts sabruka, un no zvana atlūza 11 tonnas smags gabals. Pēdējo reizi Maskava nodega līdz pamatiem 1812. gadā pēc Napoleona karaspēka ienākšanas tajā. Ugunsgrēks ilga nedēļu un iznīcināja 6,5 tūkstošus māju no 9 tūkstošiem. Tikai pēc tam pilsētas vadība nolēma Maskavas centrālo daļu apbūvēt tikai ar mūra ēkām.

      Daudzas fabriku, rūpnīcu un dzelzceļa staciju ēkas, kas parādījās 19. gadsimtā, tika celtas no ķieģeļiem. Īpašnieki vēlējās nodrošināt iekārtu un daudzo cilvēku, kas atradās šajās telpās, drošību. Tagad šīs skaistās būves, ja tās vairs netiek izmantotas sākotnējam mērķim, ir kļuvušas par šiks patvērumu muzejiem, galerijām un izstāžu zālēm, piemēram, Tate Modern Londonā vai D’Orsay Parīzē.

      Pateicoties brīnumainajam ķieģelim, dažādu laikmetu arhitektu apbrīnojamiem darbiem, līdz mūsdienām neskarti ir saglabājušies īsti dārgumi – Kremlis Maskavā, Parīzes Dievmātes katedrāle Parīzē, Doma katedrāle Rīgā, slavenā Meskita Kordovā un Hagia Sophia Stambulā, Lielais Ķīnas mūris… -. Nav iespējams tās visas uzskaitīt.

      Paskaties, ielas otrā pusē ir ķieģeļu māja, bet ķieģeļi nezināmu iemeslu dēļ ir balti. Jā, tā tas ir. To sauc par silikāta ķieģeļiem, kas ir salīdzinoši nesens izgudrojums. Tas nav izgatavots no māla, bet gan no smiltīm. Smiltīm pievieno nedaudz kaļķu un ūdens, un tad tās presē augstā spiedienā un temperatūrā. Tas ir labs risinājums vietās, kur nav pieejams māls, bet tikai smiltis. Silikāta ķieģeļi kopumā nemaz nav slikti, bet tikai likt tos kamīniem un plītīm nevar – temperatūrā virs 600 grādiem tas plaisā un sadalās.