es gaidu, kad jūs atstāsit mūs vienus.»
Daara steidzās garām ar smiekliem. Es saraujos. Kriits piecēlās kājās un kļuva milzīgs. Viņš pakāpās uz priekšu.
– Novelc kleitu. Parādi man, kas ir apakšā.
Manas rokas sāka trīcēt. Es ar pirkstiem satvēru apakšmalu, bet nevarēju piespiest to uzvilkt. Krīts domīgi nolieca galvu uz sāniem:
«Tātad jūs nelūdzāt Dāru, lai atved jūs uz šejieni?»
Šajā smieklīgajā jautājumā bija pārāk daudz! Un es nervozi pasmaidīju:
– Lūdzās? Vadītāja dēls, man tika dotas daudzas iespējas: mirt no bada, tikt izvarots no jūsu karavīru pūļa, gaidīt, kamēr šamanis sadedzinās uz sārta, vai nākt pie jums.
Viņš atkal pasmaidīja:
– Un ko tu izvēlējies?
Es gribēju smieties viņam sejā – traki, biedējoši un izplūstu no rīkles. Ja vien viņš varētu no apjukuma beigt smaidīt. Bet es ļāvu indei izpausties tikai kā atbalss tonī:
– Redzi, dēmon, katrs no variantiem bija tik vilinošs… Bet viņi neļāva man domāt.
Viņš piegāja tuvāk un es instinktīvi saliecos.
– Tali, vai ne? Es esmu Krīts, Rodesas salu un Tikijas teritorijas augstā virsaiša ceturtais dēls. Iepazīsim viens otru. Sauc mani vēl vienu reizi par velnu un es tev izsitīšu visus zobus.
– Es… kā man ar tevi sazināties?
– Kriit vai priekšnieka dēls. Vai tiešām tu esi tas, kurš raudāja ratos piecas dienas pēc kārtas?
Es neatbildēju.
– Novelc kleitu, Tali. Tagad es vēlos tevi redzēt vēl vairāk.
Es nokratīju trīci no pirkstu galiem. Galu galā es zināju, kāpēc viņi mani ved uz šejieni, pat it kā man būtu laiks sagatavoties… Es novilku savas drēbes, bet kauns pārņēma visu manu iekšpusi. Es pat nevarēju pacelt savu sarkano seju. Viņa nometa kleitu uz grīdas un spontāni aizsedza sevi ar rokām.
Viņš stāvēja divu soļu attālumā no manis, tuvāk nenāca.
«Paņem rokas prom, Tali,» balss ir ļoti mierīga, pat klusa. – Pati nost rokas.
Es nolaidu galvu vēl zemāk un piespiedu sevi atvērties. Nepanesami ilgā gaidīšana beidzās ar šādu secinājumu:
– Tu esi ļoti skaista.
It kā viņš gaidīja, kad es atbildēšu. Tad viņa izspieda:
– Un tavi cilvēki… tu mums esi neglīts…
Es negribēju būt rupjš. Tas vienkārši bija fakts, kas vispirms ienāca prātā un tāpēc tika izteikts steigā. Dēmoniem nebija nekā kopīga ar jaunajiem vīriešiem svarīgo grāmatu attēlos – vīriešu pievilcības piemērs: smalki sejas vaibsti, gaiši cirtaini mati, noslīpēti profili. Katra meitene kontinentālajā daļā sapņo par tik brīnišķīgu vīrieti. Pats Kriits atgādināja milzi no baisas pasakas, ļauno garu, kurš spēj nomocīt upurus ar vienu skatienu. Viņš pacēlās divas galvas virs manis, un titāniskais spēks bija redzams katrā kustībā. Bet, atbildot uz manu smieklīgo atzīšanos, viņš tikai pasmējās:
«Paskaties uz mani, Tali,» viņš gaidīja manu skatienu. – Vai es jautāju tavu viedokli?
– Piedod… Kriit.
Viņš atkal nolieca galvu, iespējams, pastāvīgs ieradums, kad viņš domāja.
– Darīsim tā. Es šodien tevi neaiztikšu – apgulies un guli, ja vēlies. Un rīt es tev uzdošu vienu jautājumu: vai tu atdosi sevi vai es tevi paņemšu ar varu un tad nogalināšu. Vai es dodu jums laiku, lai izvēlētos kādu no vilinošām iespējām? Esiet pārliecināts tikai par vienu – es ilgi negaidīšu.
Es nezinu, kāpēc, bet kavēšanās mani negaidīti iepriecināja. Es iepriekš nebiju bijusi kopā ar vīrieti un noteikti netaisījos atdot sevi kādam, kuru nemīlēju, taču šī brīža kavēšanās ļāva man vismaz sākt elpot.
– Vai tad es varu ģērbties?
– Par ko? – Krīts brīnījās. -Vai tev ir auksti? Tali, vai tu esi izsalcis?
Biju nežēlīgi izsalkusi, bet negaidītā tēmas maiņa zaudēja apetīti. Tad es vienkārši piegāju pie gultas, apgūlos uz malas, pievilku ceļgalus pie krūtīm un ietinos auduma segā. Vismaz pagulēšu, kamēr tas ir atļauts.
Apmēram pēc divām stundām viņš apgūlās man blakus, bet nekad man nepieskārās.
4.nodaļa. Rīts
Šķiet, ka pirmo reizi trijās iepriekšējās dzīvēs es gulēju. Pēc šādiem pārbaudījumiem relaksējoša atpūta ir daudz vērta. Apgāzās uz sāniem. Kriits gulēja, gulēja uz muguras. Uz galvas nav zelta stīpas, un uz rokām nav aproces. Elpošana ir vienmērīga, tikko jūtama. Es nekustējos, jo negribēju, lai viņš pamostos. Būtu labāk, ja viņš nemaz nepamostos…
– Nu ko tu skaties? – Viņš pat neatvēra acis, un es pārsteigumā saraujos. «Teltī ir naži, vai jūs tos vēl neesat atraduši?» Vai arī jūs grasāties viņu nožņaugt ar kailām rokām?
Un elpošana joprojām ir tāda pati. Es nomierinājos un atliku galvu. Viņa klusi atbildēja:
«Es nogalināju piecpadsmit karotājus no jūsu tautas, bet piecpadsmitajā mans ceļš beidzās. Tāpēc nē, es nedomāju par to, kā tevi nogalināt. Bet kāpēc jūs mani atstājāt šeit, ja jūs to gaidījāt?
«Ja sieviete mani nogalina un pat miegā, tad manu ceļu var uzskatīt par saīsinātu,» viņš pasmaidīja un tikai tad atvēra acis un paskatījās uz mani. – Piecpadsmit karotāji? Vai tu melo?
Mēs gulējām viens otram blakus un skatījāmies viens uz otru, klusi runājām. Tik mierīgā tonī draudus negaidi. Un tāpēc Krīts tagad nebaidījās.
– Es meloju, vadoņa dēls. Varbūt viņa tikai par to sapņoja.
«Tad kāpēc tu skatījies uz mani?» – Viņš atgriezās pie iepriekšējās tēmas. – Vai jūs mēģināt pierast pie manis, jo nav citas izvēles?
– Nē. Es domāju… Es domāju par to, vai izvarotāju un slepkavu vadonis pats nevarētu būt izvarotājs un slepkava?
«Viņš nevar,» viņš piemiedza aci un šķita, ka viņš ciešāk aplūkoja manas lūpas. «Es esmu sliktāks par viņiem visiem kopā, jo… vienalga.» Kas tev ir mutē?
Es nedaudz pavēru muti, izbāzu mēli un parādīju viņam pērli, kuru man pašam vēl nebija bijusi iespēja izpētīt. Viņa paskaidroja pēc iespējas labāk:
«Tā ir zīme par mūžīgu kalpošanu labā gara dievietei.» Es biju priesteriene.
«Interesanti,» viņš piecēlās uz elkoņa un lidināja virs manis. Es paliku kaila, tāpēc ar roku piespiedu segu pie krūtīm, radot sev iedomātas drošības sajūtu. – Parādi vēlreiz.
Man vajadzēja atvērt muti. Es nestrīdos par tādām muļķībām. Likās, ka viņa acis kļūst tumšākas, kad viņš noliecās zemāk un skatījās.
«Kaut ko tādu šeit dara tikai šamaņi.» Vai tu esi šamanis, Tali?
– Nē, vadoņa dēls. Tā ir tikai kalpošanas zīme.
– Bet, ja viņa būtu, viņa joprojām nebūtu atzinusies? – viņa acis iesmējās, bet jautrības sajūta uzplaiksnīja tikai uz mirkli. – Tās ir zilas pērles, bet mazas un gludas. Parādi man vēlreiz.
Šķita, ka es sapratu, kāpēc viņa