/title>
1.nodaļa
Stikls noskanēja no kliedzieniem. Aiz loga čivināja putni, it kā trakojošais zaļums netiktu galā ar romantiskas atmosfēras radīšanu, gaišos aizkarus plīvoja svaigākais vējiņš, un no kaut kurienes lejas atskanēja smiekli un dziesmas. Visa pasaule dzīvoja vienotu dzīvi, sapludinot neviendabīgus elementus ideālā substancē, un tikai stikla zvanīšana no kliedziena sabojāja kopējo ainu.
Man vajadzēja nopūsties un paskatīties uz tēvu. Pretējā gadījumā, ja viņš nolems, ka es neklausos, viņš kliegs vēl skaļāk. Viņš var.
– Tialla! Es esmu pilnīgi nopietns!
«Es zinu, tēt,» man izdevās iestarpināt, kamēr viņš atvilka elpu. – Atvainojiet.
– Atvainojiet? – tagad viņa sejas apsārtumam pievienojās sārtinātas svītras. – ES tevi ļoti mīlu!
Pēdējais tika teikts tādā tonī, ka tas mani nedaudz atmeta. Nē, tētis mani ļoti mīl, par to nav šaubu. Bet dažreiz tas mīl tik skaļi, ka pat dziesmas kaut kur apakšā izgaist, putni apklust un steidzīgi pulcējas kustēties, un pat vissvaigākais vējš maina virzienu. Katram gadījumam.
– Es arī tevi mīlu, tēt. Atvainojiet.
– Piedod?! – viņš rēca vēl skaļāk: – Mana meita! Dižciltīga nama meita! Un…» viņš turpināja atrast īsto vārdu, bet neatrada: «Pakurš?!»
Es iekodu lūpā un atkal skatījos gaišajos aizkaros. Tētis, protams, aizgāja par tālu. Man nav iespējams pārmest vieglprātībā, bet… Bet jā, es sarīkoju zināmu neveiklību ar dārznieka dēlu un ļāvu viņam turēt manu roku. Mēs esam pazīstami kopš bērnības! Viņš un es esam draugi kā ūdens! Nu, es domāju, kā gan saimnieka meita, gan neviens cits var būt draugi? Es viņam no rīta saku: «Lauku rozes,» un viņš man atbild: «Kā jūs pavēlat, kundze.» Patiesībā tā bija visa mūsu draudzība. Un tad, vārdu pa vārdam, mēs kopīgi tuvojāmies straumei, lai apbrīnotu tās skaistumu. Un kamēr es viņu nevērīgi apbrīnoju, viņš paspēja beigt mani apbrīnot un nez kāpēc paņēma mani aiz rokas. Es neatņēmu roku, jo man tas ļoti patika. Viņš tik ļoti trīcēja no sajūsmas, ka es vienkārši jutos kā cits cilvēks – kāds, kurš varētu man tā nodrebēt. Man nepatika viņš pats, bet gan viņa trīce. Nu, pirms vēl kaut kas interesants varēja notikt, mūsu neapmierinātais pāris tika brutāli notverts. Dārznieka dēls no tēva saņēmis pļauku, bet no viņa ir mazs pieprasījums – viņš nav te cēlu asiņu bērns un laicīgās audzināšanas produkts. Un es. Tagad man stundām ilgi jāklausās par savu morālo raksturu.
Bet tēvs turpināja trakot un nedomāja nomierināties:
– Tu esi galīgi izgājusi no rokas! Tas ir no dīkstāves! Man tevi joprojām ir jāprec! Un ko, kāds kungs tevi paņems pēc tam, kad visi kalpi tevi būs izmantojuši?!
Viņš ļoti pārspīlēja; šī bija pirmā un vienīgā epizode, par kuru man varēja pārmest. Bet patiesībā es biju mazliet traks no dīkstāves. Ko tad darīt bagātas ģimenes trešajam bērnam un pat meitenei? Visi mani pienākumi sastāvēja no laba izskata un spēju demonstrēt savus talantus muzicējot retajās viesu vizītēs. Tāpēc nav pagājusi pat stunda, kad es sākšu no melanholijas skatīties gan uz dārzniekiem, gan pavāriem. Vai arī es aizbēgšu kopā ar klejojošajiem ķeizariešiem, kā es sapņoju kopš sešu gadu vecuma.
Es gaidīju laulību kā atbrīvošanu no mūžīgās garlaicības – man šķita, ka jebkura ainavas maiņa ir labāka par bezgalīgu izmisumu. Bet problēma bija tā, ka tēvam izdevās izmitināt tikai vecāko meitu, vidējā palika laulības vecumā. Un, lai nenovērstu dižciltīgo pielūdzēju uzmanību, viņš kārtējo reizi centās mani necelt gaismā. Es sapratu situāciju un nestrīdējos. Bet es nevarēju nedomāt, ka, ja man būs jāsagaida pāris gadus vecā Mirella un tad pienāks mana kārta, tad es apprecēšos ļoti lielā vecumā. Mirella izcēlās ar maigu un pieticīgu raksturu, nevainojamām manierēm un mierīgu gudrību, taču izskata jautājumā daba viņai nebūtu bijusi tik žēlsirdīga. Un vīriešiem, kā izrādījās, raksturs ir pilnīgi mazsvarīgs, ja viduklis nav pietiekami tievs vai deguns ir neelegants. Ar manu figūru, zaļām acīm un blondiem bieziem matiem man bija pāragri celt paniku. Mans tēvs varēs mani izprecināt pēc pieciem gadiem, bet astoņpadsmit gadu vecumā ir pāragri par to domāt. Tētis to atkārtoja bieži, bet atkārtojumu garlaicība nemazinājās.
Viņš novērsa mani no manām domām ar citu skaņas vilni:
– Kā tu vispār pie tā nonāci?! Kad?! Vai jūs nezināt, ka sievietes labākais tikums ir miesas un dvēseles nevainība?
Es atbildēju vienmuļi, lai viņš nekādā gadījumā neuzskatītu mani par dumpinieku, pretējā gadījumā uz desmito zvanu viņš aizraujas:
«Tēt, viņš vienkārši turēja manu roku.» Esmu pārliecināts, ka ķermeņa un dvēseles nevainība palika neskarta.
– Tas tāpēc, ka es iejaucos laicīgi! Un tagad vecumdienās man būs jāpierod pie domas, ka mana meita ir netikle? Minks?! It kā viņas dzīslās netek cēlas asinis!
Es nopūtos un nolaidu acis pret grīdu. Jums vienkārši jādod iespēja savam mīļotajam tētim kliegt un nestrīdēties. Jau nākamajā dienā viņš sapratīs, ka ir aizgājis par tālu, un sāks atvainoties par savu skarbumu. Iespējams, viņš man nopirks jaunu kleitu vai dārgas rotaslietas, kuras man joprojām nav kur vilkt vairākus gadus.
Viņš kliedza diezgan ilgi, bet, saskatot pilnīgu padevību manā sejā, beidzot nomierinājās. Es pat uzreiz nedzirdēju, kad viņš mainīja toni, jo manām ausīm bija laiks pierast pie atšķirīgā skaļuma:
– Tialla, es tevi ļoti mīlu. Bet es nevaru ļaut jums iet lejup. No otras puses, es lieliski saprotu, ka jūs jūtaties mazliet skumji par īpašumu.
Nu tagad paliek interesanti. Tāpēc es paskatījos uz viņu cerībā, ka viņš uzaicinās mani pavadīt viņu nākamajā galvaspilsētas vizītē. Bet izrādījās, ka mēs nemaz nerunājām par patīkamiem piedāvājumiem:
«Tialla, es nolēmu nosūtīt jūs mācīties Augstākajā burvju akadēmijā.»
Es nespēju noticēt tam, ko dzirdēju:
– To, kas atrodas Kingaras apgabalā?
– Vai mums ir daudz Augstāko burvju akadēmiju? «Viņš atkal pacēla balsi, bet šoreiz mēģināja nomierināties un samiernieciski piebilda: «Šī ir labākā izglītības iestāde valstī, ja ne pasaulē!»
Kingarras grāfiste no galvaspilsētas atradās pat tālāk par Gensāras hercogisti! Tas ir, viņi grasījās mani izsūtīt no tuksneša vēl lielākā tuksnesī! Tas ir prieks…
«Tēt, bet tur pieņem tikai burvjus,» es piesardzīgi iesāku.
– Tātad tava vecmāmiņa bija feja! – viņš nebija izmisumā.
«Bet viņas maģija manī nemaz neizpaudās!»
«Tāpēc tas ir tāpēc, ka neviens nemācījās,» viņš tagad smaidīja. – Meitiņ, burvju akadēmijas pastāv, lai mācītu burvjus.
Līdz šim es biju pilnīgi mierīgs – es jau biju pieradis pie sava tēva uzliesmojumiem. Bet tagad es sāku nopietni nervozēt:
– Vai viņi māca pasaku maģiju? Atgādināt man, kur mana vecmāmiņa mācījās?
Viņš izpleta rokas.
«Bet tas nav nepieciešams, mēs runājām normāli!» Lai viņi māca, ne velti viņi saņem algu!
Līdz šim likās, ka es sapņoju:
– Tēt, vai tu zini, kā cilvēki sauc šo akadēmiju? «Ļaunā akadēmija»! Jo tur mācās jebkurš – dēmoni, vilkači, vampīri, saka, pat spoki! Vai es tur būšu vienīgais cilvēces pārstāvis?
Tēvs par to domāja.
– Tu pārspīlē. Tur mācās arī burvji. Vai burvji ir vairāk cilvēku nekā dēmoni?
– Man nav ne jausmas!
«Tad mēs viņus uzskatīsim par cilvēkiem,» viņš, šķiet, visu jau ir izlēmis un paspēra soli man pretī, lai mani apskautu vai piesietu, lai izvairītos no histēriskas bēgšanas.
– Tēti! – Es paspēru soli atpakaļ. «Lai gan viņi ir cilvēki, viņiem ir spēcīgas maģiskas spējas!» Un ko es viņu vidū darīšu?
«Bet