šodien atnāci agrāk nekā parasti.
– Tas notika.
Vadims nevēlējās katru vakaru strīdēties ar māti.
– Jūs nopirkāt pārtikas preces.
– Tagad es ātri uzvārīšu mannas putru, un mēs paēdīsim vakariņas. Drīz vien Vadims baroja vectēvu ar tikko vārītu putru, un viņa māte slavēja putru, apēdama putru un sviestmaizi ar sviestu. Un tad, kā parasti, Vadims nomazgāja savu vectēvu, pārvietojot viņu uz vannas istabu. Viņš veica nepieciešamo injekciju, masāžu, rūpīgi noregulēja spilvenus un pārklāja viņu ar segu. Paēdusi aukstu mannas putru, nomazgāju traukus. Šodien Vadims ātri pabeidza savus mājsaimniecības darbus. Tad iezvanījās mobilais, klienti ieradās uz masāžu. Vadima rokas paklausīgi izpildīja ierastās kustības, klienti viņam kaut ko stāstīja. Viņš, protams, tajos klausījās, bet viņa domas bija tālu. Vadims domāja par Ņinu, viņš gribēja tūlīt nomest visu un piezvanīt viņai. Viņš pieveda katru klientu pie vārtiem, mīļi smaidīdams. Katru reizi, kad viņš bija pie vārtiem, viņš iebāza roku kabatā, kur gulēja tālrunis, glāstīja to. Bet Vadims uz muguras sajuta mātes skatienu no loga. Viņš paskatījās apkārt, cerēdams, ka viņa jau ir aizmigusi un nevēro viņu pa logu. Bet māte bija noraizējusies par savu dēlu, un viņas skatiens vienmēr viņam sekoja. Vadims nekad neuzdrošinājās piezvanīt Ņinai. Kā viņš paskaidros savai mātei, kas ir Nina? Viņš atgriezās mājā.
– Jūs aizmirsāt ielikt naudu mūsu kastē. Un starp citu, vai alga nāca uz karti? Ir pienācis laiks maksāt komunālos maksājumus.
«Nē, es neatnācu,» Vadims atļāvās melot. Un nauda, labi, mums ir ārsta jubileja darbā. Viņš mani uzaicināja, ir neērti atteikties. Redzi, īstais cilvēks. Vadims atkal meloja.
Mamma bija ārkārtīgi nelaimīga. Bet, pretēji savai paraža, viņa uz viņu nekliedza, tikai kaut ko murmināja zem deguna un devās skatīties savu iecienītāko seriālu. Vadims pat ievilka galvu plecos, gaidot atriebību. Bet tagad viņš atviegloti uzelpoja. Duša. Sapņot. Mamma uzmanīgi iztaisnoja nokritušo segu un nopūtās. Viņa tik ļoti mīlēja savu zēnu. Viņai arī patika klausīties sava guļošā dēla elpošanu.
Rīts. Visi mājas darbi ir pabeigti. Vadims iznāca pa vārtiem. Viņš attālinājās no mājas un skrēja, viņam likās, ka viņam ir izauguši spārni, un viņš lidoja pāri zemei. Mana sirds bija gatava izlauzties no krūtīm. Šeit ir stacija, vēl ir laiks līdz viņa vilciena pienākšanai. Vadims apsēdās uz omulīga soliņa, kura priekšā kā daudzkrāsains paklājs izpletās puķu dobe. Likās, ka viņš viņu ieraudzīja pirmo reizi. Ilgu laiku viņš nevarēja atvilkt elpu, viņa sirds izmisīgi pukstēja no domas, ka tagad viņš varētu saukt labāko meiteni pasaulē – Ņinu. Ko viņš teiks? Varbūt viņa jau ir aizmirsusi par viņu? Nē, viņš nezvanīs. Bet pati roka sniedzās pēc telefona. Līdz ar to…
«Sveiki,» sacīja Vadims.
– Sveiki! Sveiki! Kāpēc tu vakar nezvanīji? Es jau sāku uztraukties! Rīt sestdiena, man brīva diena. Un tu?
– ES arī.
«Tad es satikšu tevi savā pieturā vienpadsmitos.» Piekrita?
– Jā.
– Čau. Uz redzēšanos.
6.NODAĻA
Kas notika ar Vadimu. Vai tas varētu būt tik vienkārši? Viņš nespēja noticēt, ka dodas uz īstu randiņu…
– Kā tas nākas, ka tev sestdien jādodas prom? – mamma bija pārsteigta. Kurš parūpēsies par vectēvu? Un lietas ir sakrājušās mājās. Ja tikai es varētu nokrāsot lapeni, ir pienācis laiks atraisīt puķu dobes. Nē, es ļoti pieprasu, lai jūs man paskaidrojiet, kurp dosieties brīvajā dienā.
«Mammu, es tev teicu, ka ir mūsu ārsta jubileja,» Vadims meloja. Viņš mani uzaicināja, bija neērti atteikties.
– Jūs kļūstat pilnīgi bezatbildīga. Tev ir jārūpējas par mani un vectēvu.
– Mammu, es to daru katru dienu. Vai es varu atļauties nedaudz atpūsties.
– Šīs tavas jubilejas neko labu nenesīs.
Mamma izplūda asarās. Vadims, protams, paredzēja, ka viņu saruna beigsies tieši šādi. Nereti jebkura dēla un mātes saruna beidzās ar mātes pārmetumiem un asarām. Bet arī šoreiz Vadims atrada spēku nākt augšā, apskaut mātes plecus, pačukstēt viņai, ka mīl viņu un ka viņam būs laiks veikt visus mājas darbus no rīta, agri ceļoties.
No rīta Vadimam tomēr izdevās aizbēgt no mājas. Stacija. Elektriskais vilciens. Telefona zvans.
– Sveiki! Sveiki! Sveiks kur tu esi? Citādi mēs tevi gaidām.
– Es jau esmu vilcienā. ES eju.
– Uz redzēšanos.
Vadims no laimes kļuva kurls un akls. Viņa viņu gaida. Bet es domāju, ka viņa teica, ka viņi gaida. Bet ar ko viņa viņu gaida? Man apreiba galva. Viņš kļuva satraukts, un viņa galva pilnībā griezās. Šī ir viņas pietura. Vadims ar grūtībām piecēlās, kājas padevās. Viņš gāja, pieķēries pie sēdekļiem un vestibila sienām. Vilciena durvis atvērās, un Vadims burtiski izkrita no vagona.
– Sveiks, pie viņa pieskrēja Ņina, kas viņu gaidīja uz perona. Kāpēc tu esi tik bāls un noguris?
– Jā, man griezās galva.
Vadims nevarēja viņai pateikt, cik ļoti viņš vēlas viņu satikt un kā viņš baidījās no šīs tikšanās.
Ņina, nedodot viņam pārtraukumu, sacīja:
– Iepazīstieties, tas ir mans dēls Koļa. Viņam drīz būs desmit gadi. Viņš ir gandrīz pieaudzis puisis. Turklāt viņš ir ļoti neatkarīgs. Vai jūs neiebilstu, ja mēs trīs pastaigātos?
«Protams, es neiebilstu,» Vadims paspēja izspiest.
Kāds pagrieziens. Vadims nezināja, kā uzvesties. Viņam nebija laika sakārtot savas domas. Bet bija labi. Vadims nokļuva sev neierastā situācijā. Labi, ka Ņina bija blakus. Koļa draudzīgi pasniedza roku Vadimam un pasmaidīja.
– Iepazīsimies!
«Jā,» sacīja Vadims.
«Tad iesim, Koļa un es jums parādīsim mūsu pilsētu.» Jūs droši vien nekad neesat šeit bijis.
– Jā, es tikko gāju garām un skatījos uz to pa vilciena logu.
Viņi nokāpa pa kāpnēm pazemes ejā un izgāja stacijas laukumā. Iebraucām omulīgā parkā ar celiņiem un soliņiem.
«Un šeit ir mūsu iecienītākais saldējums,» sacīja Koļa, «mums patīk saldējums ar saldējumu.» Kas tu esi?
– Es arī mīlu popsi.
Vadims domāja, ka gandrīz neatceras saldējuma garšu. Viņš prātoja, kāpēc viņš ir aizmirsis par saldējuma esamību. Kamēr viņš domāja, Ņina nopirka trīs saldējumus.
«Šeit ir mūsu iecienītākais sols,» sacīja Ņina.
Viņi trīs apsēdās uz soliņa un ar prieku sāka baudīt saldējumu. Vadims ēda saldējumu, skatīdamies uz Ņinu un Koļu, un viņš jutās labi. Tagad viņš it kā atdzima un sāka sajust dzīvi. Kad saldējums bija beidzies, Koļa teica:
– Ejam braukt ar karuseli.
«Jā,» sacīja Vadims.
Tikai viņi nebrauca karuselī, bet skrēja. Koļa paņēma māti un Vadimu aiz rokām. Vadims nodrebēja, bet pēkšņi sajuta vienotību ar viņiem. Vadims jau ilgu laiku nav juties tik labi. Viņi iegādājās biļetes divām automašīnām. Koļa un Vadims iekāpa sarkanajā mašīnā, bet Ņina