pienāca pie manis, paņēma mani aiz rokas un izvilka no ejas! Tad viņš ar atslēgu atvēra durvis un tomēr ienesa ratus dzīvoklī! Ko man tagad darīt? Iet pie vecākiem, atstājot Igoru vienu ar bērnu, kuru viņš ir pabarojis?
Man neiekrita galvā, ka tā ir patiesība, nevis ļauna mānīšana… Es vienkārši atteicos tam ticēt! Kharlamovs mani pazina… Viņam jāsaprot, ka šīs ir mūsu laulības beigas!
“Saša, lūdzu nāc mājās…” mans vīrs jautāja, skatoties koridorā, kur es turpināju stāvēt, apdullināta no notiekošā.
– Bet tas fakts? Jums nebūs neviena, kam atstāt savu bērnu, lai viņš dotos viņam paēst? A! Ļauj man paskatīties! Vai arī es palikšu ar mazuli, līdz tu viņai atnesīsi maisījumu un autiņbiksītes, vai, ja es neizturēšu un došos pie saviem vecākiem, tu viņu sauksi par īsto mammu? Kā viņu sauc? Veronika? Ak, es esmu pārliecināts, ka viņa tūlīt skries palīgā! Vai varbūt Sofija patiešām tika barota ar krūti, hmm? Un tagad tu sāksi steigties apkārt, lai sagādātu viņai parasto ēdienu? Nu skrien pēc savas nelaimīgās mātes! Vienkārši ņemiet līdzi savu bērnu!
Igors netraucēti klausījās manu tirādi. Viņš tikko izskatījās tāpat – ar neizsakāmu vainas sajūtu, kas izplatījās pāri viņa pelēko acu varavīksnei. Nu labi! Ļaujiet viņam justies tieši tā – ārkārtīgi vainīgs nelieši!
– Saša… lūdzu, vienkārši nāc mājās. Visus jautājumus ar meitu atrisināšu pati. Viņas māte šeit nebūs, es apsolu. Un tad parunāsim.
Igors atkal pazuda mūsu dzīvokļa dziļumos, un es paliku spītīgi stāvam pie durvīm. Man bija jāizlemj, ko darīt tālāk, lai gan tagad tas šķita kaut kas no zinātniskās fantastikas. Bet doma, ka Kharlamovs patiešām varētu izsaukt meitenes māti uz mūsu māju, mani šausmināja …
Tomēr, ieejot savā mājā, kuru man nebija nodoma nevienam dot, es novilku savu sporta kreklu, kas bija izmirkis. Sofijas kliedziens piepildīja mūsu vienistabas dzīvokļa telpu, un no tā nebija kur izbēgt. Iegājusi vannasistabā novilku džinsus un T-kreklu, ietinos sausā dvielī un izgāju ārā. Kad sapratu, ka Igors netīros ratus ir ieripojis tieši mūsu istabā, man sagribējās lamāties.
– Es visu iztīrīšu! – it kā lasot manas domas, Kharlamovs sacīja, iznākdams man pretī.
Es aizvēru acis un skaitīju līdz trīs, cenšoties nomierināties. Viss ir velti! No miera te nebija ne miņas. Iegāju virtuvē un ieraudzīju, ka mīkla jau ir pārplūdusi pāri bļodas malai. Kad es ieraudzīju šo attēlu, man kļuva tik ļoti sevis žēl, ka nevarēju skaļi šņukstēt. Kamēr es te gatavoju un mēģināju iebarot vīram marinētos gurķus, viņš paspēja aiziet pa kreisi un auklēt bērnu. Un viņš to ne tikai izdarīja, bet arī devās kopā ar šo sievieti uz dzimtsarakstu nodaļu, kur reģistrēja savu meitu kā sevi!
Vai varbūt viss bija vēl vienkāršāk, bet tajā pašā laikā grūtāk? Varbūt visu šo laiku Igors dzīvoja divās ģimenēs? Kādas šausmas!
Izplūdušo mīklu iegrūdu atpakaļ bļodā un izmetu miskastē. Protams, es, iespējams, nebūtu iztērējis pārtiku, sasaldējot mīklu turpmākai lietošanai, bet mana galva bija pilna ar citām lietām. Un pēc visa notikušā es pat nevarēju iedomāties atgriezties pie cepšanas tā, it kā nekas nebūtu noticis.
"Es pasūtīju to, kas man bija vajadzīgs, viņi to tūlīt piegādās, un viņa nomierināsies," mans vīrs pagriezās pret mani, kad es stāvēju, smagi atspiedusies uz izlietnes un skatījos kosmosā.
Viņas ausīs joprojām skanēja tikai Sofijas kliedzieni, kuras tagad šķita piepildītas ar kaut kādu šausmīgu bezcerību. Nu es viņu pilnībā sapratu, jo es jutos tāpat.
“Piezvani viņas mātei un ļauj viņai paņemt tavu meitu,” viņa atbildēja dīvainā balsī, kas nobiedēja pat mani, pagriežot galvu pret Igoru.
– ES zvanīju. Viņa izslēdza telefonu.
– Tad ved viņu uz turieni! Jūs zināt, kur viņa dzīvo!
Es nevarēju sevi savaldīt un, pielidojot pie sava vīra, sāku sist viņam visur, kur tiku.
– Tu! Galu galā! Jūs zināt! Kur! Viņa! Dzīvo! – Es kliedzu, ar dūrēm sita Harlamova krūtis, plecus un seju.
Pat tas, ka dvielis nokrita un es paliku tikai šortos, mani neapturēja. Nospļauties! Man vairs nav vienalga!
Igors pacietīgi izturēja manus sitienus, līdz es biju noguris, un, pacēlis no grīdas dvieli, pielika to man pie krūtīm un atkāpās. Smagi elpojot, paskatījos uz vīru, gaidot vismaz kaut ko! Ko šādās situācijās parasti dara vīrieši? Metieties uz ceļiem savas sievas priekšā? Vai viņi lūdz piedošanu? Vai viņi cenšas sevi attaisnot? Bet es zināju, ka Igors to nedarīs. Viņš mani vienmēr pārsteidza ar savu mierīgumu un pat nosvērtību… Bet, iespējams, arī viņa profesijā nebija savādāk.
"Jā, es zinu, kur dzīvo Nika," Kharlamovs pamāja. "Un, tiklīdz es pabarošu un mainīšu Sofiju, mēs ar jums apsēdīsimies runāt, un tad es aizvedīšu bērnu pie viņa mātes."
Viņš negaidīja manu atbildi, vienkārši pagriezās un aizgāja. Un es dusmīgi pasmaidīju. Nu protams! Tagad viņš ir daudz vairāk vajadzīgs rūcošajam mazulim, ko viņš ražoja uz sāniem, nevis viņa sievai, kura tagad jutās vienkārši saspiesta…
4. nodaļa
Kamēr Igors rūpējās par Sofiju, es izdarīju kaut ko tādu, kas mani vismaz nedaudz nomierināja. Vispirms sāku mazgāšanu, tad iegāju mūsu istabā un izņēmu no kumodes tīras, sausas drēbes. Džinsi un sporta krekls. Es neplānoju šeit palikt ilgāk, ja Harlamovs negrasās aizvest bērnu pie mātes.
Vīrs pret bērnu izturējās neveikli, to pamanīju ar acs kaktiņu. Un, sajaucot maisījumu, viņš zvērēja četras reizes, un pats ēdiens Sofijai izrādījās tikai otrajā mēģinājumā – pirmā porcija nonāca izlietnē.
Citos apstākļos man būtu pat smieklīgi skatīties uz Igoru. Vienā rokā ir bērns, otrā – telefons. Tad mazulis kliedz ratos, kamēr Kharlamovs izmisīgi skrien uz virtuvi. Un tā tālāk pa apli. Man izdevās savest kopā, panika un šoks nedaudz rimās, tāpēc visu notiekošo vēroju it kā no malas. Un beidzot manā galvā sāka parādīties saprātīgas domas.
Ko Igors var darīt, kas būtu pretrunā ar manām vēlmēm? Vai viņa atstās bērnu šeit? Es došos pie saviem vecākiem un dzīvošu pie viņiem. Un vienlaikus nodarboties ar laulības šķiršanu un kopīgi iegūtās mantas sadali. Būs jānoskaidro, kā tieši tas notiek, ja dzīvoklim ir hipotēka.
Vai viņš atvedīs Veroniku šurp? Muļķības. Pirmkārt, es biju pārliecināts, ka Kharlamovs to nedarīs. Otrkārt, vienkāršs izsaukums policijai var viegli atbrīvoties no svešu cilvēku klātbūtnes dzīvoklī.
Beidzot Sofija apklusa. Vai nu viņai pietika ar to, ko viņas nelaimīgais tēvs bija gatavs sniegt, vai arī viņa bija vienkārši izsmelta un nogurusi, es nevarēju zināt.
– Parunāsim? – Igors klusi jautāja, ienākot manā virtuvē, kur es centos nomierināties ar kumelīšu tējas porciju.
Tiesa, bez rezultātiem. Manas domas tā vai citādi atgriezās pie vīra meitas ieņemšanas apstākļiem. Protams, es viņus nevarēju pazīt, bet sapratu ko citu: Kharlamovs devās pa kreisi brīdī, kad nekas neliecināja par nepatikšanām.
"Nu, es nezinu, kas jums vēl būtu jāpievieno teiktajam," es paraustīju plecus, noliekot krūzi.
Igors apsēdās pie galda un ar pirkstiem sabučoja matus. Viņš atkal paskatījās uz mani ar tādu vainas sajūtu, kas pēdējo pāris stundu laikā jau šķita iesakņojusies viņa skatienā.
"Man nav ar ko jums attaisnoties, Saša," viņš teica pēc diezgan ilgas pauzes.
Es