esmu sašutusi, noklusinot balsi. – Tā bija neformāla tikšanās, lai pārrunātu sadarbības detaļas…
Šajā brīdī man ir jāpaņem pārtraukums, jo pie mana biroja durvīm klauvē.
– Nāc iekšā! – es kliedzu, aizsedzot uztvērēju ar roku.
Nedaudz atvērtajā spraugā parādās sulīgs ziedu pumpuru kaudze un tikai pēc tās kurjera galva.
– Inženieris Ļubova Ivļejeva? – viņš žigli jautā.
Aizmirsusi par manā rokā satverto cauruli, es pamāju, apburts ar milzīgu baltu rožu roku. Tik lielus pušķus esmu redzējusi tikai bildēs internetā, bet klātienē nekad.
"Jā, tas esmu es," es atbildu pēc pauzes.
– Tad šis ir priekš jums.
Atjēgusi es izlecu no krēsla. Nabaga vīrs. Viņš atnesa mums šo pušķi no pašas autostāvvietas, un tam jābūt ļoti smagam.
"Ir vēl viena piezīme," kurjers pamudina, uzmanīgi pasniedzot man ziedus. – Visu to labāko.
Turot sev klāt ērkšķainos stublājus, es ar pirkstiem izlaižu ziedlapiņas un izmakšķerēju kārti.
"Man jums ir uzdevums, inženieri Ļuba: esiet izsalcis septiņos vakarā. Es jūs aizvedīšu uz jauno grumbu. Tu gribēji randiņu, vai ne? tev būs randiņš"
14. nodaļa
Pusdienlaikā par manām intīmajām attiecībām ar Ždanovu nepļāpāja tikai tualetes pelējums. Pretīga lieta, starp citu. Tīrīšanas līdzekli jau atnesu apkopējai mazgāties, bet zaļais augums vēl ligzdo bodītes stūrī.
Ziedi bija jāieliek plastmasas spainī, jo birojā nebija piemērotas vāzes. Ir biedējoši iedomāties, cik poligrāfijas magnāts samaksāja par šo siltumnīcu. Viņa koordinātu sistēmā nav pusmēru: viņš rīkojas lielā mērogā un nekaunīgi. Kopumā es esmu dusmīgs uz viņu: par to, ka viņš mani kompromitēja manu kolēģu priekšā. Ja pušķis būtu pat uz pusi pieticīgāks, viņi neskatītos uz mani ar šīm acīm un nečukstētu. Runājot par Šapošņikovu, viņš, protams, sauks viņu uz paklāja un atkal sāks lamāt par viņa necienīgo uzvedību. No lietotas MILF tieši līdz uzņēmuma galvenajai slampai.
Lai gan nevaru neatzīt, ka ziedi ir skaisti. Man nepatīk sarkanās rozes to stereotipiskās greznības dēļ, bet man ļoti patīk baltas rozes. Un pumpuri ir tikai skats sāpošām acīm: lielas, regulāras formas. Ja nemaldos, tad šķirne ir Polar Star.
Labi, mani apjucis mana sociālā dzīve. Ir pienācis laiks ķerties pie darba. Galu galā es vēl neesmu pievienojusies Ždanovas saimnieces, kas nozīmē, ka es joprojām pati nodrošināju savu ērtu dzīvi. Bet, ja slinkums mani uzvarēs, zināšu, ka man ir rezerves variants. Un kas? Spriežot pēc pušķa, Igors Vjačeslavovičs ar sievietēm neskopojas.
Bet es, protams, jokoju ar sevi, lai nezaudētu cīņassparu. Man ir mazliet par vēlu kļūt par noturētu sievieti. Līdz četrdesmit gadu vecumam smadzenes ir aizņēmušas pārāk daudz vietas galvaskausā.
Izelpojot, es ar jaunu degsmi skatos uz monitoru. Ak un Ždanovs. Tas ielīda man galvā pret manu gribu. Es jau trīs stundas esmu iestrēdzis birojā un neesmu izdarījis neko nozīmīgu.
Un, tiklīdz es par to domāju, mans telefons atdzīvojas. Ekrānā neatlaidīgi pulsē garš vārdu savienojums: Ždanovs Igors Vjačeslavovičs.
Nemierīgi skatos uz kaktā stāvošo ziedu spaini un mehāniski jūtu krekla pogas. Tātad, kāpēc es esmu tik satraukts? Kad tas zvana, jums tas ir jāņem.
"Labdien, Igor Vjačeslavovič," es lietišķi saku, pieceļoties kājās.
"Nu, sveiks, Ļubova Vladimirovna," runātājs nokliedz. "Man apnika gaidīt, kad jūsu inženieru majestāte izlems piezvanīt, un es nolēmu pats sastādīt numuru."
– Vai es apsolīju tev piezvanīt?
"Es apsolīju, es nesolīju, bet es gaidīju." Vai tu saņēmi slotu?
– Vai tu runā par ziediem? – jautāju, kārtējo reizi uzmetot sānis skatienu rozēm. – Saņemts. Viņi noteikti nebija pelnījuši tik nicīgu attieksmi pret viņiem. Ļoti skaisti, paldies. Tiešām nebija vērts tos sūtīt.
– Nāc, apgaismo mani, Ļuba Vladimirovna, kāpēc gan tu to nedarītu? – poligrāfijas magnāts aizkaitināti jautā. "Un labāk ir domāt, ka tu iedūri viņiem pirkstu, un neiedarbini vakardienas gļēvo orgānu."
Nu, kas viņš par cilvēku? Ne tikai izdara spiedienu, bet arī cenšas ieteikt, par ko ir vērts runāt un par ko nē.
"Es, Igors Vjačeslavovičs, esmu garlaicīga sieviete un pieradusi pie emocionāla komforta, un jūs ar savu rīcību mani ļoti kompromitējat," ar nopūtu atzīstu. “Viss birojs jau apspriež, no kurienes manā birojā nāca pušķis vidējas algas vērtībā…
– Kāpēc viņi tavu ģenerāli sauc par skopuli? – Ždanovs mani sarkastiski pārtrauc. – Viņš neskopojas ar algām, kas ir pušķa vērtas darbiniekiem. Ak, un tu man esi parādā, Ļuba. Jūs nekad neatmaksāsit.
Es sāku nepielūdzami sarkt. Es kaut kā saprotu, ka sieviete nav vīrietim neko parādā par dāvanām, un es saprotu, ka viņš joko, bet tomēr… Viņš prot samulsināt.
– Kāpēc tu klusēji? Vai tu pūš un nosarkst? Žēl, ka es neredzu, kā tu elpo. Tas ir patiešām iespaidīgi, ko jūs darāt ar šo.
"Igors Vjačeslavovičs," es stingri saku, ar gribas piepūli izvelkot sevi. – Ja jūs pats man atzvanījāt, uzskatu par nepieciešamu noskaidrot situāciju. Es neiešu ar tevi uz restorānu. Pirmkārt, man šodien ir citi plāni, otrkārt, mans viedoklis par mūsu sanāksmēm paliek nemainīgs. Es gribētu, lai starp mums uzturētu tikai biznesa attiecības.
– Es gribētu uzturēt tīri biznesa attiecības – es atkāptos ar otro iemeslu un neminētu savus plānus. Es mazliet saprotu sieviešu psiholoģiju. Savā mūžā esmu ēdis veselus divus liesus suņus.
"Es jau sen gribēju teikt, ka jūsu šovinistiskais skatījums uz sievietēm man šķiet aizvainojošs."
– Kas tevi tur aizvainoja, Ļuba? – magnāts negaidīti mierīgi jautā. – Vārds “sievišķīgs”?
"Šī nav pirmā reize, kad jūs to sakāt," es pārmetoši atzīmēju.
"Un jūs noteikti esat saskaitījis katru, lai varētu to parādīt īstajā brīdī." Klausieties šeit, Ļubova Vladimirovna. Spriežot pēc jūsu snapošanas kvalitātes, jūs jau esat izsalcis, kas nozīmē, ka jums nav iemesla nepusdienot manā sabiedrībā. Man nepatīk, ka jūs iztēlojaties Igoru Ždanovu kā briesmoni, kas ēd sievietes pa partijām, iedomājieties. Iedzersim tēju, un pēc stundas es tevi sveiku un veselu nogādāšu mājās. Un es pat nepieskaršos taviem ceļiem, ja vien tu man to nelūgsi. Pēc nepieciešamības es arī esmu kaut kāds džentlmenis.
15. nodaļa
"Ļubova Vladimirovna," pa skaļruni atskan Šapošņikova sekretāra balss, pilnīgi nekaunīgi atraujot mani no darba, kam biju tik smagi strādājis, lai sagatavotos. – Oļegs Jevgeņevičs lūdz ienākt.
Mans pirksts, guļot uz peles, lemti raustās. Nekad iepriekš ģenerālis man nav personīgi zvanījis uz patīkamu vai vismaz konstruktīvu sarunu. Viņam labāk patīk pārrunāt ar mani darba jautājumus Pirogova klātbūtnē, jo viņam no manis ir nedaudz bail, kas nozīmē, ka viņš noteikti grasās mani lamāt. Vai pļāpas par mani un Ždanovu viņu tik ātri sasniedza?
Uzmetusi jaku, stingrā solī eju uz vēlamo biroju. Man nav par ko kaunēties. Galu galā es neesmu atbildīgs par citu cilvēku rīcību. Ja vīrietim ir vēlme nosūtīt pušķi, kā kāds viņu var apturēt, īpaši tāds kā Igors Vjačeslavovičs?