tēvs ir viens no uzņēmuma direktoriem, nekādi neietekmēja manu lēmumu būt kopā ar viņu. Es viņu mīlēju, Veronika. Es nezināju, kā jums pateikt, lai gan es negribēju jūs maldināt, bet es noteikti būtu jūs sagatavojis, un viss būtu noticis pavisam savādāk.
“Protams, jūs nemaz nevēlaties riskēt ar savu reputāciju, jūs pats nekad nebūtu noorganizējis šo tikšanos. Skaidrs, ka meitene ir pieradusi iegūt to, ko vēlas un visu izlēmusi pati. Bet kāpēc viņai, tik daudzsološai meitenei, vajadzīgs vīrietis no parastas ģimenes ar vidējiem ienākumiem? Lai gan…"
Un te tā pati Lada nolēma parādīt savus zobus, lepnu skatienu izpeldot no guļamistabas. Attēlu nedaudz sabojāja svārku trūkums, ko viņa pacēla no grīdas un mierīgi uzvilka. Viņa piegāja pie Sašas, pieķērās viņam pie sāniem un, skatoties man acīs, skaidri un dusmīgi teica:
– Ko tu gribēji? Paskaties uz tevi un mani. Kā mūs var salīdzināt? Ir patīkami uz mani skatīties, bet es redzu, ka jūs jau esat sācis "izpludināt". Un Sašai patīk slaidas, koptas meitenes. Viņam vajag kādu, kurš mīl, novērtē sevi, kas ir kaut kas. Viņam vajag tādu sievu kā es! Turklāt jūs strādājat skolā, ko jūs varat dot tik daudzsološam un mērķtiecīgam vīrietim?
– Un tu? Ko tu viņam vari dot? Tas mani interesē.
Viņa pasmaidīja, pieķērās Sašai tuvāk un, lepni skatoties man acīs, turpināja:
"Es varu būt pilntiesīgs partneris šādam vīrietim, dot viņam papildu stimulu viņa karjerā." Turklāt es varu lūgt tēvu pievērst uzmanību tik daudzsološam darbiniekam. Nu, tētis uzreiz sapratīs, ka Saša, manuprāt, ir brīnišķīgs darbinieks, un mana aizbildnība nebūs vajadzīga. Un viņš neapvainos savu znotu. Un arī turpmāk, kad viņš sasniegs savu vietu, būšu viņam cienīgs kompanjons. Un viņš tev ir pārāk labs, tāpēc tev būs jāpārvietojas, mīļā.
Es šokēti atbildēju:
"Tāpēc es neuzstāju uz tādu laimi, ņemiet to un izmantojiet to, es to atļauju," un jau teicu vīram, "labāk jums šodien nerādīties mājās." Mierīgi sakravāšu mantas un izvācos. Es kādā no šīm dienām iesniegšu šķiršanās dokumentus. Veiksmi jums laimīgā ģimenes dzīvē, jūs esat pelnījuši viens otru!
Es braucu mājās, un pār maniem vaigiem ritēja asaras. Nekādas histērijas nebija, es vienkārši biju tik sarūgtināts par sevi. Tāpēc, kāpēc gan to nepateikt uzreiz? Es nemaz negribēju redzēt savu vīru no tāda leņķa, vēl jo mazāk pieķert viņu citai sievietei. Gluži kā jokos.
Un arī šie sāpošie vārdi no šīs meitenes, bet gandrīz viss bija patiesība. Es tiešām gāju līdzi visus divus ģimenes dzīves gadus, un pirms tam jau biju zaudējusi, kad uzticēju mūsu nākotni savam puisim, paklausot viņam gandrīz visā. Jā, es uzticējos savam vīram, jā, es domāju, ka viņš mani mīl, viņš vienkārši bija ļoti praktisks, bija nedaudz garlaicīgi ar viņu būt, bet viņš bija uzticams.
Viss ir meli, viss ir nepareizi! Es braucu un centos atcerēties tos kopdzīves mirkļus, pie kuriem varēju pieķerties, kā slīkstošs cilvēks, kurš turas aiz salmiņa. Es meklēju viņa atmiņā mīlestības izpausmes, tuvības mirkļus un tos dzīves mirkļus, kurus nevaru apmainīt pret neko. Es meklēju un neatradu, ilgu laiku neesmu atradis.
Man bija sāpīgi tik asi un skaidri apzināties, ka esmu nodzīvojis kopā ar vīrieti trīs gadus, un man nebija gandrīz nekā, ko atcerēties. Lai gan nē, atmiņā ienāca šie aprēķini, plāni, centieni un nebeidzamie “gaidi”, “pacietīgi”, “viss notiks”, “būsim pacietīgi un dzīvosim”. Bet es gribu dzīvot tagad. Un es apglabāju sevi savā ģimenē, aizmirsu par savām vēlmēm, draugiem, saviem hobijiem, jo tas viss mūs novirzīja no mūsu mērķiem. Izrādās, ka man tā bija pasaka. Vīram nekas netraucēja izklaidēties malā, drīzāk meklēt mīļāku vietu jaunās līgavas tēta paspārnē.
Un tad es atcerējos, bet Saša ar manu palīdzību dabūja darbu lielā uzņēmumā juridiskajā nodaļā. Palūdzu brālim palīdzēt, nodrošināt tuviniekam aizsardzību, jo Sašai ir pieklājīga izglītība un ieteikumi pēc izcilas prakses.
Tas bija mans brālis, kurš ļoti palīdzēja manam vīram iekārtoties jaunā vietā. Un tagad Saša ir atradusi jaunu muļķi, kas viņam palīdzēs pacelties augstāk.
Mājās ātri sāku krāmēt mantas, dusmas man labi palīdzēja. Kamēr kravāju mantas, kamēr visu lādēju mobilajā, domāju, ko darīšu tālāk. Es došos pie saviem vecākiem, līdz atradīšu jaunu dzīvesvietu.
Es piezvanīju savam tēvam, viņam un man bija uzticīgākas attiecības, manas mātes mīļākais bija Jevgeņijs, mans vecākais brālis. Un viņa pret mani izturējās stingrāk, es biju tēta meitene.
Mans tēvs bija komandējumā, bet es tomēr nolēmu šodien aizbraukt. Tas tā, es aizveru šo dzīves lapu un aizmirstu par šo cilvēku. Mamma ar mani vēsi runāja, vai vīrs jau ir zvanījis? Starp citu, vienā reizē viņi ātri atrada kopīgu valodu, rakstzīmju līdzība viņus ietekmēja. Viss kārtībā, es parunāšu ar viņu mājās.
Pēkšņi es atcerējos seifu, kurā mums bija svarīgi papīri. Un kā es varēju aizmirst? Es saņēmu visu nepieciešamo, atstājot vīram viņa daļu, viņa papīrus un dokumentus bez vajadzības.
Pagaidiet, kas tas ir? Tam šeit nevajadzētu būt!
3. nodaļa
Vai tiešām Jevgeņijs par kaut ko vienojās ar savu vīru un atstāja mums svarīgus uzņēmuma dokumentus? Bet kas tas par muļķībām?! Esmu ne reizi vien dzirdējis, ka slepenība Severīnas kompānijā vienkārši ir izslēgta no topiem.
Bet es pats uz lapām redzu uzņēmuma logo. Es ātri šķiroju mapi un neko nesapratu: skaitļi, konti, jā, man tas viss ir tumšs mežs.
Labi, es paķeršu mapi un vispirms uzzināšu no sava brāļa. Un tad, ja kaut kas notiks, es to atdošu savam vīram. Pretējā gadījumā vīrs sāks parādīt savu raksturu. Agrāk domāju, ka pazīstu savu vīru. Un tagad… es gandrīz atkal sāku raudāt, ar grūtībām savedoties kopā.
Es neraudāšu šī krāpnieka dēļ, nevaru sagaidīt! Es labāk iešu un sakravāšu mantas. Pārvācos un sākšu jaunu dzīvi, nevienam nepielāgojoties. Turklāt man tagad nav neviena.
Pēc pāris stundām es aizbraucu uz sava tēva māju un apsolīju sev, ka rīt no rīta sākšu darīt to, ko biju sev liedzis visas savas ģimenes dzīves garumā. Es sākšu ieklausīties savās vēlmēs un darīt to, ko vēlos es pats, nevis to, kas vajadzīgs kādam citam.
Brīdināju vecākus par savu pagaidu ierašanos, lai gan tēvs bija komandējumā, un mamma nebija īpaši apmierināta ar manu lēmumu. Bet es nebiju pārsteigts, viņai vienmēr patika Aleksandrs. Savulaik viņa un mans vīrs ātri atrada kopīgu valodu.
Mamma sāka man uzdot jautājumus tieši no durvīm:
– Veronika, kur tu ej, uz savu istabu? Pagaidi, iesim uz viesistabu un parunāsim.
Nu, smadzeņu skalošana sākas naktī.
"Mammu, darīsim to rīt, es šodien esmu noguris, man vairs nav spēka."
Mamma uzmeta skumju seju. Mēs peldējām, mēs zinām, ka tas drīz sāksies.
– Tu tūliņ dosies uz viesistabu, un mēs mierīgi parunāsim. Vai es neesmu pelnījis jūsu uzmanību?
Bet tagad ir vieglāk vienoties, nekā stundu vēlāk klausīties lekciju.
– Jā, es iešu. Tagad es ienesīšu istabā savas mantas.
Mamma gaidīja, sēdēdama uz dīvāna, drūma, taisna mugura, sakrustotas lūpas, telefons gulēja blakus. Skaidrs, es piezvanīju vīram un mēs jau runājām.
Es