paskatīties apkārt. Pirms tam mēs steidzāmies kā pretī ugunskuram, un es knapi tiku līdzi apsardzes priekšnieka platajiem soļiem. Dzīvojamā istaba radīja divus iespaidus. It kā es būtu atradusies kāda vīra mājā, kurš kādreiz bija bagāts, bet bija skopulis.
Piesātināti zaļas krāsas zīda tapetes vietām bija raibas. Lielais vilnas paklājs centrā bija pamatīgi nolietots, tāpat arī mēbeles – liels dīvāns un divi atzveltnes krēsli pie kamīna, kas apvilkti ar bordo krāsas audumu. Zemais galds pie dīvāna varētu izmantot pulēšanas līdzekli.
Es staigāju pa istabu pa apli, skatoties uz gleznām, kas nederēja viena ar otru. Viņa piegāja pie viena no lielajiem logiem un paskatījās aiz smagā aizkara, zaļās krāsas, ko tik ļoti mīlēja īpašnieks. Jā, viņi iziet pagalmā.
"Nyera…" aiz muguras atskanēja augsta vīrieša balss.
Es pēkšņi pagriezos un pie ieejas ieraudzīju īsu, resnu vīrieti, ar plāniem matiem, kas bija ķemmēti no abām pusēm, sarkanu seju un vesti, kas tik tikko saskārās ar viņa apjomīgo vēderu. Visi vīrieša pirksti bija nosprausti ar dažādiem gredzeniem. Viņam ap kaklu karājās kaut kāds plaukstas lieluma ornaments. Vai tas ir pasūtījums?
Ieraudzījis mani, viņš vispirms nosarka, tad nobālēja un, izdvest dīvainu skaņu, atspiedās uz durvju rāmja.
6. nodaļa. Es apguļos jaunā vietā
– Ērls Zinboro? – izdvesu tajā pašā balsī, no kuras gandrīz visiem vīriešiem reiba galva, un noskaidroju: "Vai tu jūties slikti?"
Resnais bija bez elpas un nesaprotami žestikulēja. Pārvarot riebumu, ko šis vīrietis izraisīja pats viņa izskats (viņš izskatījās pārāk līdzīgs vienam no mana vīra biznesa partneriem), un ik pa brīdim mēģinot elpot, es palīdzēju viņam nokļūt līdz dīvānam, un tad paskatījos uz koridoru un kliedza:
– Atnes ūdeni! Ērlam ir slikti!
Kāds dzirdēs.
– Nav nepieciešams ūdens. Tur…” viņš norādīja ar pirkstu uz vienu no skapjiem un nesaprotami teica: „Eš-kam-akk.”
Pagriežot atslēgas caurumā izsprausto grezno atslēgu, viņa atvēra durvis, atklājot vairākas identiskas pudeles, no kurām viena izrādījās atvērta. Un ne pārāk tīras tumši zaļas stikla glāzes ar rokturiem
– Šo? – noskaidroju.
Ērls piekrītoši pakratīja trīskāršo zodu. Ar nelielu piepūli izvilku korķi un daļu no pudeles ielēju glāzē. Diezgan patīkama alkohola augu smarža kutināja manas nāsis, bet es neuzdrošinājos to izmēģināt. Jūs nekad nezināt, kā šī lieta darbojas.
Padevusi glāzi grāfam, gaidīju, kad viņš to vienā rāvienā iztukšo un atdos man.
"Th-paldies," šķita, ka vīrietis jutās labāk. – Lindara? – viņš klusi jautāja.
– Kas? – Man sāka šķist, ka es pilnībā nesaprotu valodu.
Daži dīvaini vārdi: esh-kam-akk, lindara. Ko tas nozīmē? Šķiet, ka pirmais ir dzēriena nosaukums, bet otrais?
"Tu neesi viņa," grāfs izdvesa un izvilka no vestes kabatas pieklājīga izmēra kabatlakatiņu. Viņš noslaucīja pieri, kas bija pārklāta ar sviedru pērlītēm, un nolika to atpakaļ. "Likās," viņš vainīgi pasmaidīja. "Tu izskaties pārsteidzoši pēc manas meitas, nyera." Viņu sauca Lindara. Mana mazā puķe…” viņš nošņaukās. "Dors Zinborro, Ērl, jūsu rīcībā," viņš beidzot iepazīstināja ar sevi.
Un es atcerējos, ka šis puisis ar gaļīgu degunu alkohola nesavaldības krāsā un ar raksturīgu smaku no vīriešu vārdiem mocīja savu sievu un meitu.
"Nē, mani sauc Marina," es iepazīstināju sevi un kritu panikā, saprotot, ka nezinu vietējos vārdus.
Tas ir Zinborro, tāpēc man ir jāizdomā kaut kas līdzīgs? Vai, gluži pretēji, tas nav tā vērts? Par laimi, Ērls mierīgi atbildēja uz manu vārdu un palīdzēja man ar manu uzvārdu, pats to nezinot:
– Cik es priecājos! Cik priecīgs es esmu, redzot savas mazās nabaga sievas, manas Lunaras, radinieku. Kāda pārsteidzoša līdzība starp Friso ģimenes meitām! Un viņi visi ir tik skaisti! Bet kā jums izdevās izkļūt no Kirfarongas? Safīra pūķis nevienu nelaiž ne iekšā, ne ārā. Starp mūsu robežām nav bijusi ne tirdzniecība, ne saziņa astoņus gadus, kopš viss sākās…
Tātad, ko uz šo atbildēt? Es katastrofāli maz zinu par vietējām realitātēm.
"Ak, man izdevās ar viņu vienoties," es žilbinoši pasmaidīju, noslēpumaini kraustīdams uzacis. – Tikai daži cilvēki atsakās no Marinas Frizo mazajiem lūgumiem.
– Nyera Frizo uz īsas kājas ar pašu Draklordu Frostu? – Ērla acis iemirdzējās.
Interesanti, ko viņš par mani domāja. Muļķības! Un kāda veida deminutīvu lietošana nevietā?
"Mums ir draudzīgas attiecības ar draklordu." "Viņš nevarēja atteikt savas mīļotās brāļameitas lūgumu," es pieticīgi paraustīju plecus, bez sirdsapziņas knābām nepaaugstinot sevi par vietējā valdnieka radinieku.
Tā kā astoņus gadus nav bijusi neviena vēsts, grāfs nezina, kas tagad notiek Kirfaronā. Un mājās man netirgoja alkoholu bez pases, tāpēc izlikšanās, ka esmu astoņus gadus jaunāka, neko nemaksā. Protams, sievietes šeit noveco ātrāk. Tāda sajūta, ka pasaule, kurā esmu es, attīstībā ir atpalikusi divus vai trīs gadsimtus. Lai gan es nepieļāvu maģiju, kas šeit ir realitāte, es nedomāju, ka tā ir pieejama vienkāršiem cilvēkiem, pretējā gadījumā Bukh un Moss paši būtu iedeguši burvju gaismas, negaidot tos briesmīgos radījumus no mežs, lai mūs aprītu.
"Tā ir taisnība, jūs joprojām esat tik jauns," Ērls izdarīja pareizos secinājumus. – Lindara nebija daudz jaunāka par tevi, kad es viņu pati savām rokām atdevu dimanta pūķim!
Tātad, kas tas par jaunumiem? Un viņi man teica, ka Zinborro paņēma savu meitu kapā. Informācija izplatījusies…
"Vai jūs to iedevāt dimantam?" Es uzmetu ieinteresētu seju.
Grāfs izteica nožēlu ar visu savu izskatu. Tomēr ne pārāk sirsnīgi, kā man likās.
– Ak, tu nezini, Marina! Mana Lindara kļuva par Dimanta pūķa ēnu sešpadsmit gadu vecumā! Draklords Berlians pret viņas un manu gribu izveda viņu no tēva mājas, negaidot, kad viņa sasniegs pilngadību. Un tad tas viss notika,” viņš neskaidri pamāja ar roku. "Nekas nav tas, ka Pūķa priekštecis mūs sodīja par mūsu grēkiem."
Par kādu pasūtījumu šeit ir runa? Un tas Berlians, šķiet, ir tāds pats nelietis kā Cvetkovs.
Pirmā lieta, ko es gribēju darīt, bija izpļāpāt, ka Draklords Frosts nekad neko tādu nebūtu izdarījis, taču es sevi pārbaudīju. Kā es varu zināt, ko man nepazīstams vīrietis darītu un ko ne? Varbūt neuzminēšu. Galvenā doma ir runāt mazāk un abstrakti, tad ir mazāka iespēja kļūdīties. Varbūt nebija pārāk laba doma slēpties aiz valdnieka vārda, bet tas, kas izdarīts, ir izdarīts. Mums būs jātiek ārā.
– Šausmīgi! Es jūtu jums līdzi, Ērl Zinborro. Ir tik šausmīgi zaudēt savu meitu. Es tikko ierados, lai uzzinātu, kā tev iet. No krustmātes Lunāras sen nebija nekādu ziņu, un mamma bija ļoti noraizējusies. Bet es nolēmu pats doties pie tevis, bet apmaldījos un gandrīz nomiru purvos. Jums ir šeit… – Sasodīts! No saviem ceļa biedriem zināju, ka ir kaut kādas robežas – lielāka aglomerācija nekā Ērlingiem, taču nosaukums man galīgi izslīdēja no prāta. – Šeit ir tik… purvaini!
Ērls izplūda smieklos, beidzot atguvies no šoka, un devās ieliet sev vēl nedaudz šī gudri nosauktā alkoholiskā dzēriena. Starp citu, kāpēc viņš tik ļoti nobijās no manis, kad ieraudzīja