vai mums būs laiks? Un, ja lavīna sasniegs otro nogāzi, vai tā arī nogāzīsies?
Taču, pārdomājot, man nācās atzīt, ka piedāvātais risinājums man šķita vienīgais iespējamais.
"Ja mēs apmaldīsimies, mēs tur noslīksim!" – Neko kļuva histērisks, izmisīgi kratīdams galvu.
– Un, ja mēs nenolaidīsimies, viņi tik un tā mūs piepildīs! – Rus pakratīja plecus un pēc iespējas mierīgāk turpināja pašreizējā situācijā: – Paskaties, otrā pusē ir džemperis. Vai tu redzi? Atradīsimies tur, būsim izglābti!
– Nē! Es nevaru pārlēkt! Nē!
– Tu to vari izdarīt! Tici man! – Ruslans uzstāja.
Klausoties viņu strīdā, es jutu nepatīkamu zvanīšanu ausīs un savu straujo sirdsdarbību. Tieši tā reiz nomira mans tētis. Viņš strādāja par glābēju kalnos un, mēģinot palīdzēt cietušajiem, tika aprakts lavīnā. Un mana māte… Viņa nevarēja saprasties ar viņa radiniekiem un devās mājās, vedot mani …
– Sagatavojies! Pirms lēciena saglabājiet maksimālo ātrumu! Jo spēcīgāks paātrinājums, jo augstāk un tālāk var lēkt! – Ruslans pavēlēja. – Pēc tam turiet gaisu ar zobiem, bet neatgriezieties. Tas ir skaidrs? Gāja!
Gudrs puisis un Karpovi uzreiz pacēlās. Viņi lidoja lejup pa nogāzi tādā ātrumā, ka šķita, ka viņi nemaz neapgāžas, bet tikai čībās dodas lejā pa taisnu līniju.5.
– Nē! Nē! – Neko negribēja neko klausīties.
Un es stāvēju un skatījos uz viņiem. ES nezinu kāpēc. Iespējams, viņa neapzināti gaidīja Ruslanu.
– Ejam! – Rus nogrūda kliedzošo Neko, praktiski aizsvieda viņu pēc puišiem un pagriezās pret mani. – Palīdzēt?
– Viņa pati. – Es pakratīju galvu.
Uzmetusi skatienu abām lavīnām, viņa ieslēdza mūziku. Viņa vienmēr man palīdzēja abstrahēties no realitātes un koncentrēties uz to, kas ir svarīgs.
Ieelpot un izelpot. Elektroniskie sitieni trāpīja ausīs, un es aizgāju, lecot uz priekšu.
Kādu laiku paralēlajā trasē ar mani gāja Ruslans, taču mans svars bija nesalīdzināmi mazāks, tāpēc viņš mani ātri apsteidza, apsteidzot no puišiem atpalikušo Neko.
– Spied! Spied! Spied! – viņa balss iekliedzās no austiņām man ausī, izlaužoties cauri drum’n’bass ritmiskajam čaulam.
Visi dzēla. Un es arī iedzēlu. Tas smeldza kā vēl nekad. Es lidoju lejup pa nogāzi, glābjot savu dzīvību un riskējot to pazaudēt daudz agrāk, nekā biju apsnidzis. Šī ir tik grūta izvēle.
Ruslans uzlidoja gaisā, sakrustojot kājas un ar pirkstiem gandrīz pieskaroties dēļa malai. Instinktīva kustība, nevis dižoties. Apdullinājis visus ar čīkstēšanu austiņās, Neko pacēlās viņai pakaļ. Abi stāvēja uz vietas un, pagriežoties uz sāniem uz nogāzi, veiksmīgi piezemējās, pēc inerces turpinot virzīties uz augšu. Rus ir nedaudz zemāk, bet Neko devās uz augšu pa stāvāku trajektoriju.
Tajā brīdī arī es pacēlos gaisā, mirstot no šausmām un sajūsmas. Cik tādu ir? Divdesmit vai trīsdesmit metri? Lai arī cik, šis ir mans trakākais lēciens, olimpiskā rekorda cienīgs. Vismaz man tagad tā likās.
Pārlidojis pāri šaurajai kulāra dibenam, paspēju nedaudz pagriezt rumpi un, piezemējies, devos traversā6 gar nogāzi. Ātrums joprojām bija pieklājīgs, pietiekami, lai lidotu gandrīz līdz kolam. Es sekoju Ruslanam un tāpēc apsteidzu Neko, kurš brauca augstāk un tādējādi samazināja ātrumu.
Pavisam maz bija palicis līdz pārejai, kur saputotie un satrauktie puiši mūs jau drošībā gaidīja. Viņi izstiepa rokas pret mums, gatavojoties mūs sagrābt un vilkt augšā, ja nevarēs paši ielēkt.
Aizrijoties no adrenalīna, metu dēli uz priekšu, ar atlikušo inerci mēģinot uzlēkt vēl augstāk, taču tajā brīdī Neko parādījās nedaudz augstāk pa labi. Sniega nojume, kurai viņai bija jāšķērso, pēkšņi sabruka pēc tam, kad viņa bija tai garām. Izvairoties no sadursmes, es instinktīvi metu ķermeni pa kreisi.
– Aaaah! – austiņās atskanēja salauzta Neko čīkstēšana.
Neveiksmīgi piezemējusies, viņa aizķēra malu un ripināja pa nogāzi ar galvu pāri papēžiem. Es pretojos, bet strauji pagriežoties, atkal metos lejā, taisni uz kulāra dibenu, kuru ar tādām grūtībām man bija izdevies pārvarēt pirms dažām sekundēm.
– Princis! – uzart tvaika komplektos.
– Amira! – Ruslans pielēca pēc manis.
Un es, gandrīz nespēdama savaldīt dēli, slīdēju, strauji attālinoties no glābjošās kores. Mani vilka tur, kur divas lavīnas drīz saplūdīs vienā! Un viss, ko es varēju darīt, bija kaut kā līdzsvarot, palikt uz dēļa.
– Mira, piebremzē. Bremzējiet! – Ruslans iesaucās. – Krit!
Bet es sapratu, ka apstāšanās būtu kā pašnāvība. Mums nebūs laika celties kājām. Lavīna ir ļoti tuvu. Bet vēl ļaunāk ir tas, ka arī Ruslans apstāsies un paliks šeit pie manis!
– Nē! Dosimies šķērsot. Ja noturēsimies, tiksim galā,” ierosināju jaunu plānu.
– Jā! – Rus piekrita.
Beidzot varēju savest kopā un atkal kontrolēt savu snovbordu un savu ķermeni. Jāsaka, esmu noguris kā suns. Mani augšstilbi dega no sasprindzinājuma, bet es centos par to nedomāt.
– Ja mēs izdzīvosim, es tevi apprecēšu! – Rus pēkšņi pārraidīja.
Viņš nezināja, ka šie vārdi man palīdzēja izaudzēt spārnus. Mēs atkal gājām blakus uz līdzvērtīgiem pamatiem, un šajā mirstīgo briesmu brīdī es biju gandrīz laimīgs. Brīvs un viegls kā putns…
"Rus, šķiet, ka es tevi mīlu…" viņa pasmaidīja Ruslanam, lai gan viņš to nevarēja redzēt.
Es nekad neievēroju mānīgo izgāztuvi, kas bija manā ceļā…
Sniegs nokļuva nāsīs, dzēla vaigos, atņēma ekstremitātēm sajūtu, mocīja kailo ādu. Es nesapratu, kur augšā un kur lejā. Panikā viņa sāka plekstēt, par laimi sniegs bija diezgan irdens. Mana roka kaut ko smagi atsitās, bet es to uzreiz nesapratu. Kļuva vēsāks un aukstāks. Šķiet, ka tajā brīdī es pilnībā aizmirsu, kas es esmu un kā es nokļuvu šajā situācijā. Es gribēju tikai vienu – sasildīties. Man bija svarīgi dzirdēt savu balsi, bet es baidījos kliegt, baidoties no nosmakšanas.
– Es negribu ciest no aukstuma… Es negribu nosalt! – viņa tikko dzirdami nočukstēja.
Pārsteidzoši, tiklīdz par to iedomājos, uzreiz kļuva siltāks. Lūk, ko dara pašhipnoze! Nupat es miru no aukstuma un pēkšņi šī sajūta pazuda pavisam.
Aukstums ir pazudis, bet tikmēr sniegs nav aizgājis. Tas joprojām nokļuva nāsīs un neļāva normāli elpot, bet es sāku labāk domāt un sapratu, ka šeit ir kaut kas, kas man noteikti palīdzēs. Esmu jau vismaz divas reizes iesitis ar roku.
Sākumā domāju, ka tā ir slēpe. Vai tas ir loģiski, ka sniega kupenā varētu būt slēpe? Loģiski.
Stop! No kurienes vispār tādas domas?
Es piespiedu sevi nomierināties un uzmanīgi aptaustīt apkārt.
Nē… Tā nav slēpe. Ak, tas nav svarīgi!
Viņa satvēra plakanu dzelzs gabalu un pavilka to, un tas padevās. Lieliski! Tagad būs ko izrakt.
Sāku uzmanīgi bakstīt garo mantu uz visām pusēm. Viņa bija rūpīgi jātur rokās. Dzelzs gabala malas bija asas, un,