Edgars Auziņš

Pusnakts akadēmija. Dzimis pusnaktī


Скачать книгу

varēju lepoties ar figūru, kas nav sliktāka par manas mātes figūru, un, iespējams, tieši šī iemesla dēļ es pēkšņi ieguvu popularitāti jaunajā skolā. Tagad katrs otrais gribēja ar mani draudzēties, un puiši visu laiku prasīja, lai pēc stundām izeju ārā.

      Bet tas bija neiespējami. Mana māte skatījās kā vanags, lai pārliecinātos, ka es stingri ievēroju viņas stulbos noteikumus. Piemēram, mums bija strikts aizliegums izveidot kontus sociālajos tīklos un piekļūt internetam, neinkognito režīmā. Man nevajadzēja aicināt nevienu no saviem klasesbiedriem pie mums ciemos, pat ja tas bija nepieciešams kopīgam projektam un draudēja neveiksme uzdevumā. Man vispār nevarēja būt draugu, un katru reizi, kad mēs pārvācāmies, es pārtraucu pilnīgi visus kontaktus. Man bija aizliegts personīgi sazināties ar jebkuru personu, vēl jo mazāk tikties ārpus skolas laika.

      Tomēr mana māte nevarēja noskatīties uz mani skolā.

      Tur es pirmo reizi sajutu, ka mana dzirde ir mainījusies. Koncentrējoties uz vienu lietu – piemēram, krauklis, kas lido debesīs, es dzirdēju tā spārnu plivināšanu. Vai klasesbiedru saruna ielas otrā pusē, kad viņi kādu pārāk vieglprātīgi apsprieda. Vai…

      Patiesībā es skaidri dzirdēju jebko aptuveni trīsdesmit metru rādiusā, taču tas prasīja patiesu koncentrēšanos, ne uz sekundes simtdaļu mani nenovērsot nekas cits. Nebija iespējams ēst un klausīties vienlaikus, vai staigāt un klausīties, bet es priecājos pat par šo priekšrocību. Tas neļāva man izdarīt kaut ko stulbu vidusskolā, kad es uz īsu brīdi kļuvu dumpīgs.

      Izliekoties, ka cītīgi gāju gulēt, izskrēju no mājas pa logu, lai dotos uz kārtējo ballīti, ko sarīkoja kāds mans klasesbiedrs. Trakas dejas, skaļa mūzika, nejauki krāsaini kokteiļi un nomaļi stūrīši, kur puiši veda savas meitenes ilgi skūpstīties.

      Un ne tikai skūpstīties. Ziņkārības pēc, noklausoties sava “puiša” nodomus sarunā ar draugu, es atstāju šo pēdējo ballīti sev pirms visiem pārējiem. Jo viņa nevarēja atļauties nokrist tik zemu. Jā, es negribēju – tas nav tā un ne ar viņu. Cerēju, ka kādu dienu satikšu to cienīgo, bet ar mūsu nomadu dzīvi pat gadījuma iepazīšanās nebija iespējama.

      Kad uz ielas vai iepirkšanās centrā kāds mani uzrunāja, es klusībā pagriezos un gāju pretējā virzienā, pat ja puisis izrādījās izskatīgs kā Dievs un viņam bija sasodīti neticama balss.

      Jebkurš no nejaušajiem garāmgājējiem varēja izrādīties Sarkangalvītes vilks, kurš par katru cenu gribēja aprīt gan vecmāmiņu, gan mazmeitu.

      Es atklāju savu otro izmaiņu sevī. Man kļuva ziņkārīgs, vai man ir kādas citas spējas kopā ar filmu un komiksu supervaroņiem. Mēģināju lidot, mēģināju lēkt tālu, skriet ātri un pat pārvērsties par vilkaci, kas nobiedēja kaimiņu ingvera kaķi, kurš nāca pastaigāties uz mūsu balkona citā īrētā dzīvoklī.

      Tātad, izmantojot izmēģinājumus un kļūdas, es sapratu, ka mana redze joprojām ir daudz labāka nekā pilnīgi veseliem cilvēkiem. Tur, kur citi redzēja tikai kopainu, es varēju saskatīt mazākās detaļas. Apskatījos tuvojošā autobusa numuru kādus simts metrus pirms tas apstājās, un, ja pretējā mājā pie loga krēslā lasīja sieviete, tad pārliecinoši ieraudzīju tekstu lapās.

      Bet tas arī prasīja šauru koncentrēšanos, kas nebūt nebija viegli. Es pārāk ātri noguru un gaišā dienas laikā varēju aizmigt vairākas stundas. Tajā pašā laikā mana periodiskā ieslīdēšana komā manai mātei nemaz nebija pārsteidzoša. Viņa bieži bija aizņemta ar darbu, palika pie sava klēpjdatora līdz vēlai naktij vai veidoja vēl vienu bēgšanas plānu.

      Turklāt viņai vienmēr bija vairākas iespējas, ja notiktu kas negaidīts.

      Līdz aptuveni desmit gadu vecumam es patiesi ticēju, ka viņa ir bijusī spiegs no kādas sarežģītas izlūkošanas aģentūras, kas pārtrauca visas saites ar viņas meitas piedzimšanu. Bet pagāja laiks, un mēs vienkārši aizbēgām, aci pret aci nesatiekot savu vajātāju.

      Tieši tāpēc, ka manai mātei jau bija pietiekami daudz iemeslu nervozēt, es nerunāju par saviem atklājumiem. Es negribēju viņu vēl vairāk uztraukties, redzot, cik grūti viņai jau tā bija. Un tagad viņa pat priecājās, ka viņai izdevās visu paturēt noslēpumā.

      Jo man šī vieta nemaz nepatika. Man tas nepatika, tiklīdz es to redzēju.

      Ārpus vārtiem mūs gaidīja drūma, tumša fasāde. Akmens gargojas uz slīpajiem jumtiem precīzi sekoja katram mūsu solim, un no vitrāžām plūda zirnekļu tīkli un putekļi. Plašs lievenis ar pārdesmit pakāpieniem tika sagaidīts ar melnu paklāju, un izglītības iestādes plašo zāli sagaidīja spoguļsienas no vidus līdz griestiem.

      Apakšdaļa bija pārklāta ar tumšu koku, kas tikai vairoja rāpošanos. Kāpnes uz otro stāvu, šķiet, bija savijušās ar pakāpieniem sienā, it kā koks būtu dzīvs un mēģinātu ar saknēm un zariem rāpot līdz grīdai un griestiem.

      Arī koridorā, kurā stāvēju, nebija draudzīgs interjers. Vienā pusē visā garumā bija pusapaļi logi, kas krēslā ielaida ielu lampu dzelteno gaismu. Otrā pusē bija identiskas durvis un vairāki savādi izliektu formu metāla soliņi. Lampu gaisma šķita blāva, apslāpēta, un pašas griestu un sienas lampas izskatījās pēc antīkām svečturām.

      Visa šī dizaineru sacelšanās nosūtīja pār manu muguru zosādas barus. Es negribēju šeit palikt. Manī viss bija pret šo un… šķiršanos no mammas. Astoņpadsmit gadus nodzīvojām blakus, nešķirti pat ne dienu. Es vienmēr zināju, kur viņa atrodas un ko dara, bet kā tagad?

      Es lūdzu, lai Pelisay kundze mums atsakās. Nē, nē un NĒ!

      Jā, es joprojām nespēju noticēt savām acīm. Es neticēju savām rokām, kājām vai pat galvai. Iespēja, ka esmu vienkārši zaudējusi prātu, bija ārkārtīgi liela, taču es labprātāk būtu devis priekšroku spēcīgam murgam, kur viss, kas mani ieskauj, bija manas drudžainās iztēles delīrijs.

      Jo tā nenotiek. Ne reālajā dzīvē!

      It kā nejauši dzirdējusi manas domas, gargoils, kas sargāja tajā stundā strādājošo strūklaku, lēnām pagrieza savu šausmīgo ilkņoto purnu pret mani, paskatījās uz pašu logu, pie kura stāvēju, un piemiedza aci. Acīmredzot arī es.

      Nu, es viņai piemirsu kā atbildi, šķiet, pirmo reizi mūžā, izpelnoties sev nervozu tikumu.

      Dedzības dēļ man lēca noslīdēja no acs. Brīnumainā kārtā man izdevās to noķert pie zoda, bet tagad, pieskaroties ar rokām, nevarēju to uzvilkt. Vajadzēja noskalot ar speciālu šķīdumu un atstāt uz vismaz divām stundām, ko šajā koridorā vienkārši nevarēju izdarīt, un tāpēc noņēmu otru, lai abus ieliktu salvetē. Visas mūsu mantas, arī objektīva maciņš, joprojām atradās nomas automašīnā pilsētas bibliotēkas otrā pusē.

      Pie ieejas, kas pastāvēja parastajā pasaulē.

      Parastajā pasaulē, kurā, acīmredzot, man vairs nebija vietas.

      Es nezināju, kurš daudzus gadus tik maniakāli vajā manu māti. Es nezināju, ko viņam no mums vajadzēja. Taču pirms trim dienām viņš atkal parādījās, lai gan pēdējo pusgadu laimīgi dzīvojām bez viņa klātbūtnes. Brīnišķīgā pilsētiņā Šepvela, kur visi kaimiņi uz ielas viens otru pazina.

      Mēs īrējām nelielu divu guļamistabu dzīvokli vecās piecstāvu ēkas otrajā stāvā. Naktīs caur plānajiem griestiem bija dzirdami augšstāvā dzīvojošā kaimiņa soļi, un aiz sienas naktī nepārtraukti tika ieslēgts ūdens. Bet tajā visā bija zināms komforts. It kā mēs neesam vieni visā pasaulē, kas tikai apstiprinājās, tiklīdz kāds no mums izgāja no dzīvokļa.

      Šepvelā bija ierasts sveicināt kaimiņus un vienmēr uzzināt, kā viņiem klājas. Pāri ielai dzīvojoša