marmors
Pirmais, ko dzirdēju, bija skumja veca balss:
– Cik žēl, Stefan, viņam vēlāk vajadzēs aprakt tādu skaistumu…
Jauneklis nedaudz degunīgi atbildēja:
– Kāpēc nožēlot? Katru gadu jūs piešķirat Amālijai kāda kalnu vēja dvēseli, mēs spēlējam Ziemas kāzas, un visi dzīvo laimīgi līdz nākamajai ziemai. Nu, izņemot līgavu, protams.
Es atvēru acis.
Manā priekšā rosījās krunkains vectēvs, nedaudz līdzīgs manam materiālu skolotāja spēkam. Viņš pielaboja manu smago balto kleitu, apgrieztu ar kažokādu, izšūtu ar gaišām tirkīza, kalnu kristāla un mēnessakmens pērlītēm. Vectēvs murmināja zem deguna, ignorējot mani, it kā es būtu piecgadnieks, un viņš gatavojās matīnei:
– Paskaties spogulī, skaistā meitene. Stefans šo kleitu šuva veselu gadu. Tagad mēs pielaikosim vēl dažas prinča kaklarotas… Un tu būsi mīļākā no visām Amālijām…
"Vectēv, tu to saki katru gadu," Stefans pievilka. Man uzreiz nepatika šis augstprātīgais, tievais puisis ar nesamērīgi garām rokām.
– Ššš, mazdēliņ. Neapvainojiet Amāliju, viņai joprojām ir kāzas ar princi Alešu.
"Mans vārds nav Amālija," es nevarēju pretoties. Pat ja tas ir sapnis, tas ir mans sapnis. Un ļaujiet šiem puišiem zināt manu vārdu. Bet mans gādīgais vectēvs neļāva man pateikt ne vārda.
– Nē, nē, mīļā. Jūs esat Kalnu prinča līgava, jūsu vārds ir Amālija, tā tam ir jābūt, un, lūdzu, nestrīdieties ar savu vectēvu. Labāk paskaties spogulī, var redzēt visu savu augumu. Tagad gaidiet… dekorācijas…
Viņš izņēma no kastes kaklarotu. Kas tie ir, dimanti baltajā zeltā? Labi, šis sapnis noteikti ir labāks par parastajiem murgiem, kuros man neizdodas sesija.
"Es labāk to iedotu tev, vectēvs Matej," puisis paņēma kaklarotu no vecā vīra un sniedzās pēc mana kakla izgriezuma. Jau no domas vien, ka deguns Stefans pieskarsies manām krūtīm, lika man justies pretīgi. Es pastiepu roku (dievs, piedurknes ir smagas!) un satvēru viņa nosvīdušo plaukstu.
– Nē, man ir labāk.
Nu, vai es nevaru pats piestiprināt krelles? Starp citu, es tos daru! Ne jau tā, protams… galvanizācija, epoksīds, bet… Puisis nobijās un atlaida rotājumu.
– Un iedod man arī auskarus, es tikšu galā.
"Vectēv, šī Amālija patiešām ir kaut kas atšķirīgs," sacīja Stefans.
"Es jums saku, es neesmu Amalia!"
Vectēvs pienāca tuvu un sāka koriģēt akmeņus kaklarotā uz manām krūtīm. Viņam nebija nekādu jautājumu, viņš lika mazmeitai izskatīties skaistai. Tad viņš smagi nopūtās.
– Eh, ja tu būtu īsts, princis būtu laimīgs. Atnes, Stefan, tiāru.
Diadēma ir plāna galvas saite ar neticami dzīvībai līdzīgiem mēnessakmens ziediem, kas vienkārši maģiski nokrita uz maniem brūnajiem matiem.
Stefans, saspraudis manus matus ar spraudītēm, pieliecās un čukstēja:
– Jūs tik un tā vēlāk neatteiksiet. Amālija nezina, kā atteikt.
Man nebija laika iepļaukāt viņu kāpostu zupā un pateikt, ka mani sauc citādi, kad pieklauvēja pie durvīm. Ienāca kalsns, maza auguma vīrietis zālzaļā jakā.
– Meistars Matei, Stefans. Vai līgava ir gatava? Mums laiks doties, princis gaida.
Vectēvs skumji paskatījās uz mani, paņēma aiz rokas un veda pie svešinieka.
– Tu parūpēsies par Amāliju, vai ne?
"Jā, protams," apmeklētājs paklanījās, "trīs brīvdienas, pagaidām varat atpūsties." Un pēc Ziemas kāzām sāciet gatavot jaunas, kā vienmēr. Un tu, Amālija, seko man.
Es zaudēju līdzsvaru, tiklīdz vectēvs mani atlaida. Ko es varu darīt, man nepatīk papēži un zābaki, kedas man ir viss. Apmeklētājs satvēra manu roku, it kā neveiklas līgavas te būtu ierasta lieta.
Mēs sākām kāpt pa kāpnēm, pagrieziens pēc pagrieziena, it kā no dziļa cietuma. Sienas tika krāsotas tā, lai tās izskatītos kā malahīta dzīslas, ar nokrāsām un viļņiem. Kārtējo reizi sastingu, atspiedos pret sienu un sapratu, ka tas ir dzīvs akmens. Ak, ja vien mans ģeologs tēvs zinātu, par ko es sapņoju!
Biedrs atkal satvēra manu roku.
– Amālij, tev vajadzētu būt uzmanīgākai. Jā, darbnīca atrodas dziļi kalnā, bet mums ir tikai neliels attālums, ko uzkāpt.
– Es neesmu Amālija!
– Jā, princese, tu neesi viņa. Bet katru gadu mēs saucam katru līgavu, kas tā atstāj darbnīcu. Tā ir tradīcija. Tavs uzdevums ir stāvēt blakus Princim un iepriecināt cilvēkus ar savu skaistumu. Un tad dzīvo greznībā, apmeklē balles, līdz tu… Ejam, princese. Jūs gaida kāzas.
* * *
Kad kāpnes beidzās, mēs atradāmies milzīgā zālē ar augstiem lancetlogiem, mans kompanjons uzmeta man pār pleciem sniegbaltu kažoku, veda mani uz priekšu un pagrūda augstās durvis, ielaižot iekšā salu gaisu un spožo gaismu. saule. Es mirkli pašķielēju, un tad viņi man pastiepa roku, un es dzirdēju zemu, aizsmakušu un skumju balsi:
– Ejam, mana Amālija. Pilsēta gaida mūs un mūsu kāzas. Un… Tu šodien esi īpaši skaista.
Manas acis pielāgojās gaismai, un es ieraudzīju vīrieti. Viņš bija ģērbies bagātīgā viduslaiku tērpā, taču atšķirībā no manis viņa drēbes pārsvarā bija zaļas. Samtainais audums mainīja krāsu ar katru viņa kustību, pārejot no tumša smaragda uz gaišu zāli un muguru. Tas viss bija izšūts ar sudraba diegiem. Tumši, gandrīz melni mati bija atvilkti un sapīti. Zaļganzilas acis izskatījās tālas. Bet es pamanīju rokas: spēcīgas, stipras un pilnīgi atšķirīgas no izlutināta muižnieka. Es pieķēru sevi pie domas, ka, ja viņš pielabotu manu kaklarotu, es neiebilstu.
Šis sapnis man sāka patikt arvien vairāk. Tāds vīrietis mani uzmanīgi veda aiz rokas pa paklāju noklāto ceļu un palīdzēja iekāpt karietē. Tikmēr es bez vilcināšanās paskatījos uz savu pavadoni. Gara auguma, ar platiem pleciem un tādu seju, pie kuras strādājušas paaudzes. Nu, tik izskatīgus vīriešus esmu redzējis tikai filmās, un pat tad ne katrā filmā.
– Mmmm, princi? Kā lai es tevi saucu?
Šķita, ka vectēvs pieminēja vārdu, bet tas man izkrita no prāta.
– Sauc mani par Alešu, mīļā Amālija.
Viņa balss notis būtu padarījis manus ceļgalus vājus, jo mēs sēdējām karietē. Tāpēc, kāpēc tādas lietas patiesībā nenotiek? Es pieskāros viņa rokai un atkārtoju:
– Ales…
Man patika nosaukuma skanējums. Pazīstams, bet atšķirībā no modernā Aleksa, ļoti mīksts, un bija tik patīkami vilkt to “sh” beigās. Tas iznāca maigs un kaut kā pat intīms.
– Tieši tā, mīļā Amālija. Tāpēc piezvaniet man uz ceremoniju.
"Es nē…" Kariete apstājās, un viņš izkāpa pirmais un pastiepa man roku. Man nebija laika viņam pateikt savu vārdu, bet tikmēr es ļoti vēlējos, lai Princis to izrunā savā zemajā, aizsmaktajā balsī. Kādu ideālu vīrieti mana zemapziņa uzbūra! Es jau gribu ar viņu apprecēties.
Un atkal zaļais paklājs, bet ne garš. Atradāmies nelielā laukumā, kas noklāts ar flīzēm un ko ieskauj ēkas. Bet tas viss pazuda aiz trokšņa un cilvēku pūļiem. Tas bija kā gadatirgus, visi bija glīti ģērbušies, kāds spēlēja ar siksnām sarežģīti piestiprinātas pīpes, kāds pluca lautas stīgas. Uzsniga viegls sniegs, kas kā baltas zvaigznes nosēdās uz cilvēku drēbēm.
Cilvēki šķīrās, lai dotu mums ceļu, daudzi zemu paklanījās un čukstēja: "Princis… Kalnu kungs… Mūsu Alešs… Glābiet mūs, Alešu un Amāliju…"
Mēs gājām uz priekšu, un tur, uz pjedestāla laukuma centrā, stāvēja akmens arka, kas trīs reizes pārsniedza cilvēka augumu. Puse no tā bija izgrebta no viena balta marmora gabala, bet otra… Ko? Nopietni? Malahīts? Man ir fantāzija… Iespējams, mana zemapziņa atcerējās mana tēta stāstus