lai svinētu Artūra kāzas. – Es nepiebilstu, ka mana brāļa nāve bija priekšnosacījums tam, lai Anglijā ierastos Spānijas princese. Tedijs mira, lai nebūtu neviena cita mantinieka; princeses ceļš pie altāra būs tikpat sarkans kā viņa asinis. Un man nāksies pa to iet kopā ar Tjūdoriem un smaidīt.
– Ir lāsts, – Elizabete piepeši ierunājas, pietuvinājusi lūpas man pie auss. – Mārgarita, tev jāzina par lāstu. – Viņa satver manu roku, un es jūtu, ka viņa dreb.
– Kādu lāstu?
– Tam, kurš aizvedis manus brāļus no Tauera un nonāvējis, jāmirst.
Es pārbijusies atkāpjos un ielūkojos nobālušajai Elizabetei acīs. – Kurš to teica?
Viņas sejā pavīd vainas apziņa, un es visu saprotu. Tātad viņas māte, ragana Elizabete. Es ne brīdi nešaubos, ka šo nāvējošo lāstu uzsūtījusi nāvi nesoša sieviete. – Kādi bija vārdi?
Elizabete paved mani nostāk. – Arī es tos izrunāju, – viņa atzīst. – Mēs abas nolādējām slepkavu. Es biju jauna meitene, bet man vajadzēja būt gudrākai… Tomēr es piebalsoju. Mēs vērsāmies pie upes, pie dievietes, pie mūsu ciltsmātes. Mēs teicām: “Atņem pirmdzimto dēlu tam, kurš atņēma mūsējo! Zēns tika izrauts no mūsu rokām, vēl nekļuvis par vīru, vēl nekļuvis par karali, kaut gan bija dzimis tam. Tāpēc atņem viņa slepkavam dēlu, kad tas vēl ir zēns un nav izaudzis par vīru vai saņēmis mantojumu. Un pēc tam atņem arī viņa mazdēlu. Tad mēs zināsim, ka tā piepildās mūsu lāsts un zēna nāve ir atmaksa par mūsu zaudēto dēlu.”
Es nodrebinos un ietinos ciešāk savā apmetnī, it kā no upes būtu atplūdusi piekrišanas nopūta un saules pielietais dārzs piepeši būtu drēgns un auksts. – Jūs tā teicāt?
Elizabete pamāj. Viņas acīs vīd bailes.
– Karalis Ričards nomira un pirms tam zaudēja dēlu, – es atgādinu. – Viņš ieslodzīja jūsu brāļus, kas pēc tam nozuda. Ja viņš patiesi bija vainīgs un lāsts ir piepildījies, varbūt viss ir izdarīts un viņa dzimta iznīkusi.
Elizabete parausta plecus. Neviens, kurš pazina Ričardu, nekad nenoticētu, ka viņš nogalinājis mazos prinčus. Viņš veltīja visu savu dzīvi vecākajam brālim un būtu ar mieru mirt Edvarda dēlu dēļ. Viņš ienīda zēnu māti un ieņēma troni, bet nemūžam nenodarītu kaut ko sliktu abiem puisēniem.
Pat Tjūdori neuzdrošinās viņu atklāti apsūdzēt.
– Ja to izdarīja šis karalis… – Mana balss nav skaļāka par čukstu, un mēs stāvam viena otrai tik tuvu, ka varētu apskauties. Mans apmetnis skar viņas plecus, mēs esam sadevušās rokās. Es tik tikko uzdrošinos runāt šajā spiegiem pilnajā galmā. – Ja jūsu brāļus nogalināja pēc viņa pavēles…
– Vai pēc viņa mātes norādījuma, – Elizabete klusi piebilst. – Viņas vīram bija Tauera atslēgas, mani brāļi aizšķērsoja viņas dēla ceļu uz troni…
Mēs abas drebam un sadodamies rokās ciešāk, it kā lēdija Boforta varētu piezagties mums klāt un noklausīties.
Mūs šausmina viņas vara.
– Viss būs labi, – es mierinu Elizabeti, pūlēdamās apvaldīt savas bailes. – Bet, ja viņi nogalināja jūsu brāli, lāsts skars viņas dēlu, jūsu vīru, un arī viņa pēcnācēju.
– Es zinu, zinu! – Elizabete ievaidas. – Tieši no tā es baidos kopš paša sākuma. Ja nu slepkavas mazdēls ir mans dēls, mans Artūrs? Ja nu es esmu nolādējusi savu zēnu?
– Kas notiks, ja lāsts iznīdēs viņa dzimtu? – es čukstu.
– Ja nu Tjūdoriem nebūs dēlu un paliks vienīgi neauglīgas meitenes?
Mēs stāvam sastingušas ziemas dārzā. Kokā atskan sarkankrūtīša treļļi – kā brīdinājuma sauciens. Tad putns aizlaižas.
– Sargā viņu! – Elizabete kaismīgi lūdz. – Sargā Artūru Ladlovā, Mārgarita!
Stourtonas pils, Stefordšīra, 1500. gada pavasaris
Mēnesi pirms dzemdībām es pavadu Stourtonas pilī, un mans vīrs tikmēr ceļo uz Ladlovu kopā ar Velsas princi. Nostājusies pie mūsu vecā, pussabrukušā nama lielajām durvīm, es māju viņiem ardievas. Princis Artūrs metas ceļos, lai saņemtu manu svētību, un es noskūpstu viņu uz abiem vaigiem. Zēnam ir trīspadsmit gadi, viņš jau ir garāks par mani un mantojis gan Jorku glītos vaibstus, gan valdzinājumu. Viņā nav gandrīz nekā no Tjūdora, tikai vara krāsas mirdzums matos un retie trauksmainuma mirkļi; visi Tjūdori ir bailīgi. Es apskauju zēna trauslos plecus. – Uzvedieties labi, – es piekodinu. – Un uzmanieties. Es apsolīju jūsu mātei, ka nekas slikts ar jums nenotiks.
Artūrs paceļ skatienu pret debesīm kā jau jebkurš zēns, kad sievietes par viņu uztraucas, tomēr padevīgi noliec galvu, tad kāpj seglos un parauj pavadu, lai zirgs augstu cilātu kājas.
– Nevajag dižoties, – es pārmetu. – Un, ja līst lietus, sameklējiet pajumti.
– Protams, protams, – mans vīrs apsola un labestīgi uzsmaida man. – Es viņu sargāšu. Rūpējieties par sevi, jo šomēnes jums paredzēts smags pienākums. Sūtiet man ziņu, tiklīdz bērns piedzims.
Es uzlieku plaukstu uz piebriedušā vēdera, kurā kustas bērns, un pamāju abiem. Viņi aizjāj pa sarkano mālu ceļu uz Kiderminsteru. Zeme ir sasalusi kā akmens. Priekšā plīvo Artūra standarts, vīri tērpušies košā livrejā. Princis jāj blakus savam aizbildnim sargu ielenkumā. Tiem seko mūļi, kas nes prinča mantas, sudraba traukus, zeltu, dārgos seglus, greznās bruņas, pat paklājus un gultasveļu. Viņš visur sev līdzi ved veselu bagātību. Tjūdori papildina savu karaliskumu ar krāšņām veltēm, it kā cerēdami, ka lomas spēlēšana padarīs to visu par īstenību.
Kad viņi nozūd aiz līkuma, es ieeju pilī, savelkot plāno vilnas šalli ciešāk ap pleciem. Es došos uz bērnistabu un apraudzīšu savas atvases, un pēc vakariņām pacelšu glāzi par godu sava nama un zemes pārvaldniekiem, pavēlēšu uzturēt kārtību manas prombūtnes laikā un aiziešu uz savu istabu kopā ar dāmām, vecmātēm un auklēm. Tur man četras nedēļas vajadzēs gaidīt jauno bērnu.
*
Es nebaidos no sāpēm, tāpēc mani nemoka bailes no dzemdībām. Šis būs mans ceturtais bērns, un es vismaz zinu, kas gaidāms. Tomēr es pēc tā neilgojos. Bērni nedāvā man prieku, ko rod citas mātes. Zēni neiesveļ manī kvēlu godkāri, es nespēju lūgt Dievam, lai viņi kaut ko sasniedz šajā pasaulē. Karalis manos dēlos redzēs Plantagenetus, iespējamos troņa kārotājus un apdraudējumu. Arī mana meita ir tikai vēl viena Plantagenetu princese. Uzmirdzot galmā, viņa nolems sevi baisam liktenim. Es esmu izdzīvojusi vien tāpēc, ka kļuvu gandrīz neredzama, tāpēc nedrīkstu apģērbt meiteni, sūtīt viņu sabiedrībā un cerēt, ka galminieki viņu apbrīnos. Es viņai novēlu ērtu dzīvi tālu no visu skatieniem. Mīlošai mātei jālolo cerības, jākaļ plāni par drošu nākotni. Bet es esmu no Jorku dzimtas un lieliski apzinos, ka šī pasaule ir nedroša un bīstama. Labākais, kas varētu notikt ar maniem bērniem, ir dzīve ēnā.
Mazulis ierodas pasaulē nedēļu agrāk, nekā paredzēts, un viņš ir izskatīgs, vesels zēns ar jocīgu brūnu matu kušķi galvvidū, kas atgādina gaiļa seksti. Es nosūtu viņa tēvam labo vēsti un saņemu gan apsveikumu, gan Velsas zelta aproci. Viņš sola atgriezties mājās pirms kristībām un iesaka dot zēnam Redžinalda vārdu, kas nozīmē “padomnieks”. Es nemaz nejūtos izbrīnīta, ka mans vīrs grib paslēpt dēla vārdā norādi par kalpošanu Tjūdoriem. Iekarojot šo valsti, viņi iekaroja arī mūs, un mēs esam atkarīgi no viņu labvēlības.
Reizēm