par tik sliktām vēstīm. Tomēr nākamajā mirklī viņa saļimst un paslēpj asarām slacīto seju man pie kakla, un es viņu šūpoju, kamēr viņa raud kā sāpināta meitene.
Pēc brīža viņa iztaisnojas un paberzē acis. Es pasniedzu viņai mutautiņu, un viņa noslauka seju.
– Es to jau zināju, – Katrīna gurdi nopūšas.
– Zinājāt?
– Harijs šo to pateica pagājušajā naktī, un pārējo es uzminēju. Lai Dievs viņam piedod! Viņš teica, ka esot apjucis. Kad viņš gulējis ar Enu, viņa sāpēs iekliegusies un lūgusies, lai viņš pārstāj. Vajadzēja iegūt viņu saudzīgi. Ena teikusi, ka jaunava pirmajā reizē asiņo. – Katrīna saviebj seju riebuma pilnā izteiksmē. – Viņa asiņojusi. Bagātīgi. Parādījusi to visu Henrijam un pārliecinājusi viņu, ka es kāzu naktī nebiju jaunava, ka es piepildīju savu laulību ar Artūru. – Katrīna manāmi nodreb. – Viņa iestāstīja Henrijam, ka mūsu laulība nav spēkā, jo mani ieguva Artūrs. Dieva acīs es vienmēr būšot Artūra, nevis Henrija sieva. Un Dievs nekad mums nedāvās bērnu.
Pagalam satriekta, es lūkojos uz karalieni. Man trūkst vārdu, lai aizstāvētu mūsu noslēpumu, es spēju tikai brīnīties par to, cik vienkārši atklāta šī senā sazvērestība.
– Ena Heistingsa ir precēta sieviete, – es skarbi ieminos.
– Jau divas reizes.
Katrīna sērīgi pasmaida.
– Viņa apgalvo, ka mēs zaudējām bērnu, jo mūsu laulība ir pret Dieva gribu. – Es atkal sniedzos pēc karalienes, bet viņa satver manu plaukstu, papliķē un noliek malā. Tad viņa domīgi saka: – Jā. Nežēlīgi, vai ne? – Es neatbildu, un viņa turpina: – Tas ir nopietni. Ena pateica, ka mans piebriedušais, tukšais klēpis bija Dieva zīme, ka bērna nekad nebūs. Vīrietis nedrīkst precēties ar sava brāļa atraitni, jo šādā laulībā nebūs pēcnācēju. Tas ierakstīts Bībelē. – Viņa drūmi pasmaida. – Ena viņam citējusi Trešo Mozus grāmatu. “Un, ja vīrs ņem sava brāļa sievu, tā ir nešķīstība, viņš ar to ir atsedzis sava brāļa kaunumu; tiem būs palikt bez bērniem.”
Mani izbrīna Enas Heistingsas piepešā aizraušanās ar teoloģiju. Kāds viņai sagādājis šo indi, ko pilināt Henrijam ausī. – Pāvests izsniedza atļauju, – es atgādinu. – Jūsu māte par to parūpējās! Atļauja ir derīga neatkarīgi no tā, vai jūs ar Artūru bijāt tuvi.
– Jā, – Katrīna pamājusi atbild. – Bet vecā lēdija Mārgarita iedvesa Henrijam bailes. Viņa citēja Trešo Mozus grāmatu mazdēlam, pirms mēs apprecējāmies. Viņa tēvs visu mūžu pavadīja šausmās, ka veiksme viņu pametīs. Un tagad šī Stefordu meitene ir sagrozījusi viņam galvu iekārē un paziņojusi, ka Dievs atņēmis mums bērnu. Viņa apgalvo, ka mūsu laulība ir nolādēta.
– Nav nozīmes, ko viņa saka! – Mani pārņem dusmas pret šo ļauno meiteni. – Brālis ir aizvedis viņu no galma, jums nekad vairs nebūs viņa jāredz. Viņai taču pašai ir vīrs! Viņa nav brīva, lai precētos ar karali! Kāpēc sēt visu šo nemieru? Un Henrijs taču nevar ticēt, ka viņa ir jaunava! Viņa ir precējusies jau otro reizi! Vai viņi zaudējuši prātu?
Katrīna paloka galvu. Viņa domā, nevis raud par sūro likteni, un es piepeši saprotu, ka viņa ir mantojusi savas mātes spēju izvērtēt notikumus, izsvērt savas izredzes un kalt plānus. Kad Izabellas telšu apmetne nodega, viņa uzcēla jaunu no mūra.
– Jā, mēs varētu no viņas atbrīvoties, – Katrīna domīgi nosaka. – Vajadzēs noslēgt mieru ar viņas brāli un atsaukt hercogu uz galmu. Viņš ir pārāk ietekmīgs, lai kļūtu par ienaidnieku. Vecā lēdija Mārgarita ir mirusi un vairs nespēs iebiedēt Henriju. Un mums jāapklusina šīs runas.
– Tieši tā, – es apliecinu.
– Uzrakstiet vēstuli hercogam, – Katrīna palūdz. – Viņš ir jūsu radinieks, vai ne?
– Ir gan, – es paskaidroju.
Katrīna pasmaida. – Mārgarita, jūs patiesi esat saradojusies ar visiem!
Es pamāju. – Jā. Un viņš atgriezīsies. Hercogs ir padevīgs karalim un pieķēries jums.
– Protams. Viņš mani neapdraud.
– Kādā ziņā?
– Mans tēvs bija izslavēts sieviešu cienītājs; visi to zināja, arī mana māte. Bet nevienam nebija noslēpums, ka šīs sievietes ir tikai viņa priekam; neviens nerunāja par mīlestību. – Katrīna nedaudz saviebjas, it kā mīlestība starp karali un sievieti vienmēr būtu necienīga. – Mans tēvs mīlēja tikai savu sievu. Neviens neapšaubīja viņa laulību un neizaicināja manu māti. Viņi apprecējās slepus, pat nesaņēmuši pāvesta atļauju, bet visi ticēja, ka laulība ilgs līdz mūža beigām. Manam tēvam bija vairāki desmiti, varbūt pat simti citu sieviešu, bet viņš nevienai no tām neteica ne vārda par mīlestību. Ne reizi neļāva kādai noprast, ka iespējama cita Spānijas karaliene, izņemot manu māti. Nē, briesmu avots ir mans vīrs, – Katrīna gurdeni paskaidro. – Jauns, izlutināts nelga. Viņam jau vajadzētu būt tik pieaugušam, lai ieviestu mīļāko un neiemīlētos. Neviens nedrīkst apšaubīt mūsu laulību. To pieļaudams, viņš iznīcina ne tikai manu, bet arī savu varu. Es esmu Anglijas karaliene. Pasaulē var būt tikai viena Anglijas karaliene, tikai viens karalis, un es esmu viņa sieva. Mēs abi esam kronēti. To nedrīkst apšaubīt.
– Mēs varam parūpēties, lai nepiedienīgās runas beidzas, – es ieminos.
Katrīna papurina galvu. – Sliktākais jau ir noticis. Karalis, kurš apšauba savu laulību, satricina arī sava troņa pamatus. Mēs varam apslāpēt šīs muļķības, bet viss sabruka, kad doma ieperinājās viņa nelgas prātā.
Ilgi klusēdamas, mēs domājam par skaisto zeltmati Henriju. – Viņš mani apprecēja mīlestības dēļ, – Katrīna skumji atgādina, it kā tas būtu noticis ļoti sen. – Mūsu laulība bija nevis aprēķina, bet mīlestības auglis.
– Tas nav labi, – es nosaku. – Ja vīrietis apprecas mīlestības dēļ, vai viņš uzskata, ka var laulību anulēt, tiklīdz mīlestība gaisusi?
– Vai viņš mani vairs nemīl?
Nav iespējams atbildēt. Tas ir pārāk skaudrs jautājums, it īpaši tāpēc, ka viņas pirmais, mirušais vīrs nekad nebūtu gulējis ar citu sievieti un atzinies tai mīlestībā.
Es papurinu galvu, jo nezinu. Domāju, ka pat Henrijs to nezina. – Viņš ir jauns, – es atgādinu. – Un straujš. Un varens. Tas ir bīstams savienojums.
*
Ena Heistingsa vairs neatgriežas galmā; vīrs viņu aizsūta uz klosteri. Bakingemas hercogs nomierinās un pievienojas mums. Katrīna atgūst Henrija labvēlību, un viņi ieņem vēl vienu bērnu – zēnu, kurš apliecinās Dieva atbalstu šai laulībai. Mēs ar karalieni izturamies tik nepiespiesti, it kā nebūtu apjautušas, ka viņas vīrs ir nelga. Mums tas nav pat jāpārrunā; mēs gluži vienkārši izliekamies, ka esam visu aizmirsušas.
Ričmondas pils, 1511. gada janvāris
Pār mums nākusi Dieva svētība, un Katrīna svin uzvaru. Viņa dāvā karalim Tjūdoru dēlu un mantinieku, gaisinot baumas par dzimtas lāstu un apšaubāmo laulību.
Man tiek piešķirts godpilnais uzdevums pavēstīt jaunajam karalim, ka viņš kļuvis par tēvu. Viņš līksmo kopā ar sava galma vīriešiem, kas sajūsmināti cilā kausus. Katrīna pārgurusi balstās pret spilveniem savā milzīgajā gultā, bet sagaida mani ar smaidu.
– Man izdevās, – viņa klusi paziņo, kad pieliecos un noskūpstu