durvīm pieklauvē, un kāds uzsauc, ka ieradies ārsts. Donja Elvira atver durvis, un princese apber ārstu ar jautājumiem latīņu valodā. Viņš nesaprot un vēršas pie manis pēc palīdzības.
– Viņa Gaišība jūtas nelāgi, – es paskaidroju un atkāpjos. Artūrs grīļodamies pieceļas, nobālējis kā rēgs. Ārsts viņu ierauga un satrūkstas, un es uzreiz noprotu, par ko viņš domā.
– Nāciet man līdzi, – es aicinu princesi, satvērusi viņu aiz rokas. – Apbruņojieties ar pacietību. Berivērta kungs ir prasmīgs ārsts un pazīst princi kopš bērnības. Droši vien nekas slikts nav noticis. Drīz viņš būs vesels.
Mēs klusēdamas gaidām, līdz ārsts atgriežas. Artūrs atkal ir apgūlies.
– Manuprāt, viņam jāļauj atpūsties, – ārsts noteic.
Es pieeju viņam klāt un klusi nosaku: – Tā nav sviedru slimība. – Šķiet, es nemaz nelūdzu viņa viedokli, tikai aizliedzu nosaukt vārdā visbīstamāko draudu. – Nevar būt.
– Kundze, es diemžēl nezinu.
Ārsts ir pārbijies. Sviedru slimība nogalina diennakts laikā, tā nopļauj vecos un jaunos, veselos un vārgos, nevienu nesaudzējot. Karalis atveda sev līdzi šo lāstu, kad iesoļoja valstī kopā ar algotņu armiju no Eiropas notekām un cietumiem. Henrijs Tjūdors ir uzkrāvis šo nelaimi angļu tautai, un pirmajos mēnešos pēc lielās kaujas cilvēki to dēvēja par zīmi, ka viņa dzimta iznīks. Vai šis pareģojums skāris mūsu jauno princi? Vai viņa trauslajai dzīvībai uzlikts divkāršs lāsts?
– Lūgsim Dievu, kaut vainojama nebūtu sviedru slimība, – ārsts mudina.
Princese pienāk viņam klāt un lēnām runā latīniski, izmisīgi taujājot viņa domas. Ārsts apliecina, ka Artūru skāris tikai drudzis, ko drīz vien mazinās zāļu novārījums. Nomierinājis meiteni, viņš aiziet, bet es cenšos pārliecināt princesi, ka viņa nedrīkst palikt pie vīra.
– Lūdzu, apsoliet, ka ne mirkli viņu nepametīsiet! – meitene pieprasa.
– Es tūlīt pat iešu iekšā, ja jūs nedaudz pastaigāsieties un pēc tam iesiet uz savu istabu lasīt, mācīties vai šūt.
– Tūlīt! – viņa paklausīgi iesaucas. – Es iešu uz savu istabu, ja jūs paliksiet pie viņa.
Donja Elvira seko savai aizbilstamajai. Es apsēžos blakus princim; esmu jau divas reizes solījusi viņu uzraudzīt, bet no tā nebūs nekāda labuma, ja šis jaunais vīrietis, tik bāls un nemierīgs savā lielajā gultā, ir kritis par upuri sava tēva slimībai un mātes lāstam.
*
Diena aizrit mokoši lēni. Princese pilda solījumu, pastaigājas dārzā, mācās savā istabā un ik pēc stundas apjautājas, kā klājas viņas vīram. Es atbildu, ka Artūrs atpūšas un vēl joprojām kaist drudzī. Un noklusēju, ka viņam ir arvien sliktāk, viņu moka murgi, mēs aizsūtījām ziņnesi pie karaļa ārsta Londonā un es mazgāju Artūra pieri, seju un krūtis ar vīna etiķi un ledusūdeni, bet nekas viņu neatvēsina.
Katrīna dodas uz apaļo kapelu pils pagalmā un kaismīgi lūdz Dievu par sava jaunā vīra veselību. Vēlu naktī es palūkojos pa Artūra torņa logu un redzu princeses sveci tumšajā pagalmā. Sievietes viņai seko uz guļamistabu. Es ceru, ka viņa spēs iemigt, bet pati atgriežos pie zēna, kurš mokās drudzī. Nezinu, kā viņam palīdzēt, un baidos, ka to nezina neviens. Šajā aukstajā, tumšajā es sāku ticēt, ka viņš nomirs.
*
Es paēdu brokastis prinča istabā, bet man trūkst apetītes. Viņš klīst savā murgu valstībā un neko nevēlas. Princese atnāk līdz audienču zāles durvīm, un kalpotāji sauc mani. – Es gribu viņu redzēt! Jūs mani neaizkavēsiet!
Aizvērusi aiz sevis durvis, es stājos pretī apņēmības pilnajai meitenei. Zem viņas acīm rēgojas tumši loki; viņa visu nakti nav gulējusi. – Iespējams, jūsu vīru skārusi smaga slimība, – es saku, nenosaucot vārdā baismīgāko draudu. – Ja ielaidīšu jūs pie viņa, tad būšu nolaidīga pret saviem pienākumiem.
– Jums ir pienākums pret mani! – iesaucas Spānijas Izabellas meita, kuras bailes pārvērtušās dusmās.
– Nē, pret Angliju, – es klusi paskaidroju. – Un, ja jūs zem sirds nēsājat Tjūdoru mantinieku, man ir pienākums arī pret šo bērnu. Es nedrīkstu laist jūs pie prinča gultas.
Katrīna gandrīz sabrūk. – Lūdzu, lēdija Mārgarita, laidiet mani iekšā! Es apstāšos, tiklīdz teiksiet, es pildīšu jūsu norādījumus, tikai ļaujiet man viņu apraudzīt!
Es ievedu princesi guļamistabā, kur klusēdams stingi guļ Artūrs. Viņš atver acis un nočukst: – Es tevi mīlu. Nenāc tuvāk.
It kā atturot sevi no gulšanās viņam līdzās, Katrīna aptver gultas stabu. – Es jūs arī mīlu, – viņa izdveš. – Vai jūs atveseļosieties?
Artūrs tikai papurina galvu, un šajā baisajā mirklī es aptveru, ka man nav izdevies pildīt Elizabetei doto solījumu. Es viņu nenosargāju. Ziemas sals, austrumu vējš – kas to lai zina? – viņam atsūtījis tēva slimības lāstu, un karaļa māte saņems divu karalieņu paustā lāsta sodu. Viņa samaksās par nodarīto un apglabās gan savu mazdēlu, gan dēlu. Es aptveru princeses tievo vidukli un vedu viņu pie durvīm.
– Es atgriezīšos! – viņa uzsauc, negribīgi sekodama man.
– Palieciet, es jūs nepievilšu!
Mēs pavadām dienu, cīnoties ar Artūra dzīvību, bet nekas nemazina drudzi. Princese pilda solījumu un atnāk pie sava vīra, bet šoreiz mēs paziņojam, ka princi skārusi sviedru slimība un viņa nedrīkst spert kāju pāri slieksnim. Katrīna aizsūta visus prom, paceļas uz pirkstgaliem un klusi kaut ko uzsauc vīram. Viņi apmainās ar solījumiem, Katrīna kaut ko apzvēr, bet lūdz vīru atveseļoties. Es satveru viņu aiz rokas.
– Viņa paša labad, – es nosaku. – Jums jāiet.
Artūrs ir atbalstījies uz elkoņa, un es redzu dzelžainu apņēmību viņa sejā. – Apsoli, – viņš lūdz. – Manis dēļ. Apsoli, mīļotā!
Katrīna atsaucas: – Apsolu! – bet viņas balsī skan izmisums, it kā viņa šo zvērestu dotu pret savu gribu, un es aizvedu viņu prom.
*
Lielais pils pulkstenis nozvana sesto stundu. Artūra biktstēvs dāvā viņam pēdējo svaidījumu, un princis aizver acis.
– Nē, – es čukstu. – Nepadodieties, neaizejiet! – Man vajadzētu lūgt Dievu gultas kājgalī, bet es spēju tikai spiest asarām slacītās dūres pie acīm un čukstēt: “Nē!” Es neatceros, kad pēdējoreiz izgāju no istabas, kad ēdu un gulēju, bet nespēju paciest domu, ka šis princis, šis neparasti skaistais un apdāvinātais princis mirs manā apgādībā. Man nav izdevies viņam iemācīt vissvarīgāko, proti, ka nekas nav nozīmīgāks par dzīvību, tāpēc pie tās jāturas. – Nē, – es atkārtoju. – Nē! Nekas nevar noturēt princi šajā pasaulē. Kad pulkstenis nosit septiņi, viņš jau ir miris. Es nostājos pie gultas un sakārtoju viņa tērpa apkakli, nolaižu plakstiņus, savelku izšuvumiem rotāto pārsegu viņam virs krūtīm un noskūpstu aukstās lūpas. – Arlabunakti, mans princi, – es nočukstu un aizeju.
*
Viņas Gaišībai Anglijas karalienei
Māsīca Elizabete!
Jūs noteikti jau zināt jaunumus, tāpēc šī vēstule lai paliek starp mums. To raksta sieviete, kas viņu mīlēja kā māte, un sūta mātei, kas neprātīgi mīlēja savu dēlu. Viņš drosmīgi stājās pretī nāvei tāpat kā visi mūsu dzimtas vīrieši. Ciešanas