Šā vai tā tu atdosi visu nopelnīto tēvam. Tad kāda atšķirība?
Flosija novērsa skatienu no loga un palūkojās uz māti. Abu brūnās acis bija ļoti līdzīgas. – Es neatdošu nopelnīto tētim, tāpēc ka nedzīvošu te. Es izvācos.
Māte strauji ievilka elpu. – Nu gan tu runā blēņas! Tu nevari izvākties. Tu esi neprecēta, skaista jauna meitene. Ko gan cilvēki teiks?
– Droši vien uzskatīs mani par Moderno sievieti.
– Tu nedrīksti, – māte nošņācās. – Tavs tēvs… ak mans Dievs, viņš…
Ārdurvis atvērās. Apslāpētas ārpasaules skaņas uz brīdi ienāca telpā un tad atkal apklusa, durvīm aizcērtoties.
– Žēlīgā debess! – Māte nobālēja. – Ak tu tētīt! Lai Dievs žēlīgs. – Viņa norāva priekšautu, pieglauda matus un steidzās uz priekšnamu. Pēdējā brīdī viņa atkal pagriezās pret Flosiju. – Mēs parunāsim par to vēlāk. Neko nesaki tēvam. Strauji izelpojusi, Flosija izņēma šķīvjus no virtuves skapīša un aiznesa tos uz ēdamistabu. Pēc dažām minūtēm tēvs viņai pievienojās. Māte stāvēja viņam aiz muguras.
– Redz, kur viņa ir, – tēvs ierunājās priecīgā balsī, – mans mazais saulstariņš. – Viņš galanti izņēma meitai no rokām pēdējo šķīvi, saņēma abas viņas plaukstas savējās un uzspieda Flosijai uz vaiga skūpstu. – Kā tev iet, mazulīt?
Atšķirībā no mātes viņš nebija aizmirsis, ka šī ir Flosijas pēdējā diena Lietišķās mākslas skolā. Tēvs zināja, ka viņa būs pamatoti sarūgtināta. Un kā allaž, kad meita bija nelaimīga, viņš centās uzlabot tai garastāvokli.
Patiesībā viņam tas gluži labi izdevās. Viņš bija varējis divdesmit vienu gadu praktizēties jautrības mākslā, lai noslaucītu īgnumu no Flosijas sejas. Viņa neatcerējās nevienu reizi, kad tēva aizraujošais smaids un mirdzoši brūnās acis nebūtu to panākušas.
Viņa nopētīja tēvu ar gluži jaunu skatienu. Viņam bija nākusi par labu mātes prasme apieties ar adatu un diegu. Labi piegrieztā žakete un pelēki svītrotās bikses padarīja tēvu par īstu ņujorkieti – lai arī ne augstu stāvošu, tomēr pilnīgi noteikti tādu, kuram klājas labi. Nekad neviens pats matiņš neizjauca viņa nevainojamo frizūru, un baltā apkaklīte allaž bija ideāli iestīvināta. Tikai pāris pēdējo gadu laikā tēva deniņus bija skāris sirmums.
Tomēr tas, kas Flosijai visvairāk patika šajā tēlā un allaž bija saistījies ar tēvu, bija vieglā kokosriekstu smarža, kas virmoja viņam apkārt. Tā bija slepenā sastāvdaļa, ko pievienot skūšanās putām gan frizētavā, gan pašam savā vannasistabā.
Aplicis roku Flosijai ap vidu, viņš deju solī veda meitu ap galdu un dziedāja, skaistajam tenoram piepildot ēdamistabu.
No visām dienām nedēļā
Vismīļākā man viena —
Tā viena, kas ir iespiesta
Starp sesto un starp pirmo.
Nespēdama pretoties, viņa pievienoja tēva mīļākajai dziesmai savu altu.
Jo tad es dodos pastaigā
Ar Flosiju sav’ mīļo;
Un skatos vaigā daiļajā,
Kā viņas acis zvīļo.
Protams, dziesmas īstajā tekstā netika izmantots viņas vārds; tā bija par Salliju, ar kuru vajadzēja iet uz balli. Tēvs bija tik bieži mainījis vārdus, ka tajās reizēs, kad Flosija dzirdēja kādu dziedam pareizi, viņa allaž salēcās.
Viņš izvirpuļoja Flosiju ap galdu vēl trīs pantu garumā, līdz viņa aiz smiekliem bija palikusi bez elpas.
– Nu, lūk, tā jau ir labāk, – tēvs noteica apstādamies. Viņš pacēla galvu un paošņāja gaisu. – Vai es saožu to, ko domāju saožam?
– Jā gan. – Flosija pamāja.
– Vai tu to pagatavoji?
– Jā. Tikai tas vēl nav īsti gatavs. Tas tikai tagad ir uzlikts uz plīts.
Uzlūkojot viņu, tēva seja lēnām kļuva nopietna. – Tu esi ļoti laba meita, ja reiz esi to izdarījusi, it īpaši šodien.
Flosija nodūra galvu un paspēra soli atpakaļ. – Tēt, es…
– Izbeidziet, – māte noteica, ar skubu tuvodamās abiem. – Labi, ka es atstāju zupu uz plīts, jo Katingas kundze aizgāja tikai īsi pirms tavas ierašanās, dārgais. Tāpēc apsēdies, bet tu, Flosij, nāc man līdzi.
Tēvs satvēra Flosijas roku, viņu apstādinādams. – Tikai ne šovakar, māt. Šovakar Flosija sēdēs pie galda kopā ar mani. Mana mazulīte nenesīs ēdienu un nemazgās traukus. Viņa man ir vajadzīga pie galda līdzās.
– Neesi nu auša, tēt. – Flosija uzmanīgi izraisījās. – Mammai ir vajadzīga palīdzība. Es būšu prom tikai īsu brīdi.
Viņš savilka seju aizvainotā grimasē, taču paredzamā kārtā apsēdās savā krēslā.
Virtuvē māte paņēma ābolu mērci, kas dzisa uz palodzes. – Sagriez maizi un, Dieva dēļ, neko nesaki par Tifanija kunga piedāvājumu!
Neko neatbildēdama, Flosija pievērsās maizei, un pēc dažām minūtēm viss jau atradās uz galda. Tēvs noskaitīja lūgšanu un pēc tam izklaidēja viņas ar stāstiem par vīriešiem, kuri apmeklē viņa frizētavu. Tiklīdz sarunā iestājās pauze, māte pasteidzās aizpildīt visus klusuma brīžus.
Ja arī bija ievērojis Flosijas atturīgo uzvedību, tēvs to acīmredzot izskaidroja ar skumjām par to, ka nākas aiziet no mākslas skolas. Visbeidzot viņas ar māti novāca šķīvjus no galda un atgriezās ar apelsīnu marmelādes pudiņu.
Par spīti mātes aicinājumiem klusēt Flosija saņēma drosmi. – Šodien uz studiju bija atnācis Luiss Komforts Tifanijs.
Māte uzmeta viņai asu skatienu.
– Vai tiešām? – tēvs apvaicājās. – Tikai nesaki man, ka viņš bija uzaicināts aizstāt skolotāju!
– Nē, viņš ieradās, lai aplūkotu audzēkņu darbus.
– Vai viņš redzēja tavējo?
– Jā.
Atzvilis dziļāk krēslā, tēvs noslaucīja roku servjetē, kas bija aplikta viņam ap kaklu. Sejā parādījās lepnums. – Ko viņš teica?
– Viņš teica, ka es labi uztverot ēnu un gaismu saspēli.
– Un tas ir viss? – Tēvs viegli sarauca uzacis.
– Tāds šodien bija mūsu uzdevums. Pagleznojums.
– Ak tā. – Tēva sejas izteiksme atmaiga. – Vai viņš redzēja tavu “Sievieti jūras krastā”?
Flosija papurināja galvu. – Nē, to gleznu es aizvakar pārnesu mājās. Katru dienu nesu mājās pa drusciņai, lai man pašās beigās nevajadzētu pārstiepties.
Tēvs uzlika roku uz galda ar augšupvērstu plaukstu. Flosija ielika tajā savējo.
– Man ļoti žēl, ka tev nācās aiziet, maziņā. Tas nebūs uz mūžīgiem laikiem. Un tu tur nedabū ne diplomu, neko. Viņiem pat nav noteikta mācību plāna.
– Es zinu, taču ar katru nokavēto dienu es atpalikšu no programmas.
– Tu jau tāpat esi daudz ko sasniegusi.
– Es gribu sasniegt vēl vairāk. Gribu, lai manas gleznas karātos muzejā.
Sažņaudzis