atgriezās kopā ar Ebiju, varonīgi palīdzot viņai pārdzīvot mātes nāvi.
Tālruņa aparātā mirgoja sarkana lampiņa.
Astoņi paziņojumi. Septiņus bija atstājis nejaukais un uzstājīgais parādu piedziņas aģentūras “Parādu atgūšanas risinājumi” darbinieks Tonijs Santandželo, kurš savu arodu laikam bija apguvis kādā mafijas skolā. Viņa “risinājums” bija “ieturēt” Denija algu.
“Ieturēt”. Skanēja visnotaļ labdabīgi. Arī maltīti var “ieturēt”, vai ne?
Un kāda gan tur alga!
Viņš vēl un vēlreiz atcerējās savādo sarunu ar Tomu Gelvinu. “Es patiešām labprāt izlīdzēju ar to Itāliju.” Denijs nemaz nezināja, kas ir šis cilvēks. “Hm, interneta laikmetā kaut jel kāda informācija noteikti ir pieejama, un es esmu meklēšanas meistars.”
Apsēdies pie rakstāmgalda nelielajā dzīvojamās istabas alkovā, ko viņš dēvēja par savu kabinetu – iepriekšējais tika atvēlēts Ebijai, jo dzīvoklī bija tikai divas guļamistabas, – Denijs atvēra savu veco MacBook Pro datoru. Vietnē LinkedIn varēja iepazīties ar pagaru sarakstu, kurā uzskaitīti visi reģistrētie Tomasi Gelvini, tostarp arī kāds Tomass Gelvins, kas pabeidzis Bostonas koledžu, strādājis “Patnema investīcijās” un ir nodibinājis un vada firmu “Gelvina konsultanti”, kuras birojs atrodas Sentdžeimsa avēnijā Bostonā.
Bingo!
Reksis, kurš bija saritinājies Denijam uz kurpēm, tobrīd gari nopūtās un iekārtojās vēl tuvāk saimniekam.
“Gelvina konsultanti” no Bostonas Masačūsetsas štatā. Tīmekļa vietne rādīja vien attēlu ar skatu uz Bostonas finanšu rajonu un ailīti reģistrācijai, kur vajadzēja ierakstīt lietotāja vārdu un paroli. Virs tās bija ievietots paziņojums: “Šī vietne paredzēta vienīgi “Gelvina konsultantu” darbiniekiem un investoriem.”
Denija draudzene Lūsija Lindstrema atveda vakariņas baltā plastmasas kastītē – līdzņemamu ēdienu no kafejnīcas Ņūberi ielā. Tajā bija salāti Lūsijai un garie makaroni ar garnelēm Denijam. Viņš jau saoda ķiplokus, siltu olīveļļu, raudeni un etiķi.
Lūsija pieliecās, lai noglaudītu Reksi, kurš labsajūtā aizvēra acis. Tad viņa samīļoja un noskūpstīja Deniju. Viņas mati viegli oda pēc cigaretēm, un tas liecināja, ka lielākoties viņa todien uzturējusies ārpus biroja. Lūsija bija psihiatre “Bostonas bezpajumtnieku veselības aprūpes programmā” un divas dienas nedēļā pavadīja pilsētas ielās, mēģinot pierunāt klaidoņus iegriezties kabinetā un apārstēties.
Uzvilkusi viņa bija gaišpelēku džemperi ar augstu apkakli, zilu svīteri ar V veida izgriezumu, melnus džinsus un vecus melnas ādas zābakus, kas Denijam tik ļoti patika. Lielās melnās saulesbrilles viņa – par to Denijs jutās pārliecināts – nēsāja, lai darbā liktos parastāka un tātad ne tik ievainojama. Bet izskatījās viņa pēc pievilcīgas un centīgas studentes.
Abi satikās jau trīs gadus, bet bija pazīstami kopš pirmā kursa Kolumbijas universitātē. Tolaik Lūsija Lindstrema likās neaizsniedzama. Denijam viņa bija “Tā meitene” no koledžas – ar smailu degunu un zodu, zilpelēkām acīm, žilbinošu smaidu, mīlīgi neparastu sakodienu un blondiem matiem, kas brīvi viļņojās pār pleciem.
Universitātes laikā Lūsija noteikti startēja augstākā līgā nekā Denijs. Starp citu, arī tagad nekas nebija mainījies.
Šie divdesmit gadi – ne tikai gadi, bet arī nelaimīga pirmā laulība – bija iezīmējuši sīkas krunciņas ap Lūsijas muti un vertikālas raižu grumbiņas starp gaišajām uzacīm.
Denijs zināja, ka viņa ārkārtīgi satraucas par jebkādām vecuma pazīmēm un kā vairums sieviešu ir pakļāvusies modes žurnālu doktrīnām. Savukārt Denijam bija vienalga – viņaprāt, tagad Lūsija šķita vēl skaistāka nekā pirmajā kursā. Viņa salika folijas bļodiņas uz ēdamgalda un noņēma kartona vākus.
– Smaga diena?
– Lielākoties staigāju apkārt. Man vajadzīga duša. – Lūsija nekad nežēlojās par darbu. Un Denijs viņu dievināja par to.
– Varbūt vispirms glāzi vīna?
– Protams, kāpēc ne?
Izvilcis korķi no atvēsinātas Sancerre pudeles, viņš ielēja dzērienu glāzēs. Abi saskandināja. Vīns šķita spirdzinošs, garšoja pēc citrusiem un krīta.
– Šodien devies ielās?
Lūsija pamāja ar galvu.
– Pie Dienvidu stacijas uz soliņa gulēja kāds vīrs. Pēc izskata varētu dot septiņdesmit, bet tikpat labi viņš varētu būt desmit gadus jaunāks. Tu jau saproti, kā ielu dzīve ietekmē cilvēku. Policija centās dabūt nabadziņu uz kādu no mūsu dienas patversmēm, taču viņš atteicās un aktīvi cīnījās pretī.
Tad mēģināju es.
Šķita, ka stāsts par šo piedzīvojumu uzjundī dvēseles sāpes, bet vienlaikus viņa likās trausla un sajūsmināta. Ar šiem bezpajumtniekiem viņu vienoja kāda neredzama, taču spēcīga saite. Denijam tie bija tikai klaidoņi un dīkdieņi, taču Lūsija pret viņiem izturējās kā pret saviem bērniem un aizbilstamajiem, nevis pacientiem.
– Es teicu, ka nakts būs auksta un viņš var izgulēties Nakts centrā, nevis uz ielas. Bet vīrs atbildēja, ka tur citi aiztiek viņa ēdienu un metīsies virsū arī viņam, tiklīdz viņš aizmigs. Tālāk sekoja ierastā vāvuļošana. Vārdu salāti.
– Paranoīdā šizofrēnija. – Denijs palocīja galvu. Lūsijas darbs viņam likās aizraujošs, taču vienlaikus arī pamatīgi mulsinošs. Kā var alkt palīdzēt cilvēkiem, kam tava palīdzība nemaz nav vajadzīga?
– Iespējams. Mums viņš jāpiedabū lietot risperidonu, bet vispirms jāpiespiež runāt. Es apjautājos, vai drīkstu apsēsties, un viņš to aizliedza. Es teicu, ka vēlos tikai palīdzēt. Viņš atbildēja: “Ko, pie velna, tu vari izdarīt?” Un es paskaidroju, ka man ir cigaretes. Viņš likās apmierināts. – Lūsija iemalkoja vīnu.
– Un piepeši puisis vairs nebija apklusināms. – Denijs iesmējās.
– Jā, es iedevu viņam McDonald’s dāvanu karti par pieciem dolāriem, cigareti un baltu zeķu pāri.
– Viņš aizies pie tevis?
Lūsija papurināja galvu.
– Varbūt vēlāk. Vispirms man jāiemanto uzticība. Zini, šajā cilvēkā bija kaut kas patiešām… aizkustinošs.
– Kā to saprast?
– Radās nojausma, ka viņš ir inteliģents. Ka dziļi, dziļi ir apslēpts izcils un interesants prāts. Tas plosa manu sirdi.
Iezvanījās tālrunis.
“Nē,” Denijs nodomāja. “Kaut tas nebūtu Tonijs Santandželo no “Parādu atgūšanas risinājumiem”! Ne tagad!” Viņš negrasījās pacelt klausuli, taču ievēroja, ka ekrānā uzrādās Manhetenas rajona kods un viņa literārās aģentūras “Levitāna un partneri” nosaukums.
Viņa aģente Mindija Levitāna zvanīja tikai tajos retajos gadījumos, kad grasījās noslēgt kādu izdevīgu līgumu.
Un tās viņam noteikti nebija labas ziņas.
– Kā klājas sāls raktuvēs? – Mindija vaicāja. Viņai bija aizsmakusi balss no ilggadīgās smēķēšanas, ko viņa tikai nesen spēja atmest ar kāda krievu hipnotizētāja palīdzību.
– Izcili, – Denijs sameloja. – Dziļāk nemaz nevar būt. – Jau vairākus gadus viņš rakstīja deviņpadsmitā gadsimta zaglīgā kapitālista Džeja Gūlda biogrāfiju.
– Labi,