man tiek dota izvēle. – Asaras pamazām izsīka, lai gan sāpēja vēl tikpat stipri.
– Es nezinu, ko tagad iesākt. Kā būtu pēc likuma un kā būtu ētiski? Vai man vajadzētu atlīdzināt Šellijai un atdot viņai māju? Taču es zinu, ka viņai ar to vienalga nebūtu gana. – Halija paraudzījās uz Džeimiju.
Gaismas pietika, lai varētu aplūkot aizmigušā vīrieša seju. Viņš izskatījās tik jauks un mierīgs! Un piepeši viņš atkal sāka svaidīties gultā. Halija pamanīja, ka zem plakstiem kustas acu zīlītes. Bija skaidrs, ka sācies kārtējais ļaunais murgs.
– Ak, nē, nē! – viņa sacīja. – Tikai sāc mētāties vēl spējāk un tu mani saspiedīsi. Nomierinies! Tu esi drošībā.
Džeimijs tomēr nerimās un savu lielo kāju pārlika pāri Halijas gurniem tā, ka viņa ar lielu piepūli atbrīvojās un piecēlās. Paraudzījusies uz guļošo Džeimiju, viņa saprata, ka vīrietis jau atkal tuvojas kārtējai nevaldāmo kustību fāzei. Halija pieliecās un saņēma plaukstās viņa galvu. – Tu esi drošībā! Vai dzirdi mani? Te nav nekādu dēmonu, kas tevi vajātu! – Džeimija seja atradās tik tuvu, viņa lūpas bija tik tuvu Halijas lūpām… viņa nenoturējās un noskūpstīja Džeimiju. Tas bija nevis kaislīgs skūpsts, bet tāds, ko sniedz mierinājumam. Draudzības un sapratnes skūpsts. Divi cilvēki, kurus nomāc smagas problēmas, gluži vienkārši bija dalījušies tajās. Skūpsts mazliet ieilga, likās, ka viņi tajā pasmeļas spēku un dziedināšanu. Viņi patiešām bija nepieciešami viens otram.
Kad Halija atvirzījās un paraudzījās uz Džeimiju, viņš likās kļuvis mierīgāks, atbrīvotāks. Halija noņēma rokas un noguldīja Džeimija galvu uz spilvena. Beidzot šķita, ka vīrietis sāk baudīt spirdzinošu miegu.
Kādu brīdi vērojusi Džeimiju guļam, Halija devās atpakaļ uz kāpņu pusi. Tomēr tālu viņa neaizgāja, tikai līdz dīvānam istabas stūrī. “Ja nu Džeimiju atkal sāks mocīt murgi? Viņš varētu nokrist zemē un savainot savu jau tā cietušo ceļgalu.”
Halija paraudzījās uz veco dīvānu un nopūtās. Augšstāvā bija gulta ar tīriem, baltiem palagiem un dūnu segu. Uz dīvāna nebija nekā cita, vien mazs spilventiņš.
Svārstījās Halija tikai mirkli, tad nopūtās atkal un atgūlās uz vecā dīvāna. Ja Džeimijs atkal kļūs nemierīgs, viņa būs blakus, visu dzirdēs un nepieļaus, lai viņš nogāztos uz grīdas.
“Es viņu nomierināju ar skūpstu,” Halija nodomāja, pasmaidīja un arī pati ļāvās miegam. Lai cik nemīlīgs likās šis dīvāns, tomēr bija labi svešā mājā nakti nepavadīt pilnīgi vienai.
Trešā nodaļa
– Tātad jūs nolēmāt piecelties? – Džeimijs sacīja, kad Halija ienāca vingrošanas telpā.
Viņš tikai ķircinājās, taču šie vārdi nozīmēja, ka viņa ir no tām, kas rītos ilgi laiskojas pa gultu. Halija gribēja pastāstīt Džeimijam par naksnīgajām cīņām ar viņu. Pulksten piecos Halija uz vecā dīvāna bija pamodusies ar stīvu augumu un no aukstuma klabošiem zobiem un devusies uz savu guļamistabu augšstāvā, aizstreipuļojusi līdz gultai, iekritusi tajā un nogulējusi vairākas stundas. Pēc pamošanās viņa noskalojās dušā, izmazgāja matus un kāpa lejā. Uz virtuves galda bija saliktas brokastis – vārītas olas, nelielas aprikožu maizītes, cīsiņi ar ābolu gabaliņiem un sagriezti augļi. Likās, ka Džeimijs to visu ir pagatavojis pavisam nesen, jo tumšā tēja glītajā māla kannā vēl bija pavisam karsta.
Un tomēr Halija nepastāstīja Džeimijam par to, kas notika naktī. Pacienta skūpstīšana, lai aizgainītu viņa murgus, nebija īsti nosaucama par ļoti profesionālu rīcību.
– Paldies par brokastīm! – viņa sacīja.
Džeimijs sēdēja jāteniski uz sola un cilāja svaru stieni. Halijai no brīnumiem iepletās acis, redzot, cik smags tas ir.
Pabeidzis vingrināties, Džeimijs paņēma dvieli un noslaucīja seju. Viņa biezais krekls bija sviedriem piesūcies. – Es jūsu vārdā pateikšu savai mammai paldies.
– Es gribu apskatīt jūsu kāju.
– Šodien es jūtos pavisam labi. Nav nekādas vajadzības tur kaut ko pētīt. – Viņš dāvāja Halijai daudzsološu smaidu, un viņa skaidri saprata, ka ļoti daudzām sievietēm tas licis aizmirst viņu apņemšanos.
Arī Halija uzsmaidīja vīrietim un apveltīja viņu ar tik jauku skatienu, kādu vien spēja. – Vai jums ir līdzi mobilais telefons?
– Jā, protams. Vai vēlaties ieskatīties savos elektroniskā pasta sūtījumos?
– Nē, es gribu piezvanīt Džēridam un pateikt, ka jūs neļaujaties sākt fizioterapiju.
Mirkli svārstījies, Džeimijs iesmējās. – Labi, labi, jūs uzvarējāt. Bet mēs aprobežosimies tikai ar kāju.
Halija nezināja, ko viņš ar to vēlējies pateikt; viņa devās pie lielā masāžas galda, lai sakārtotu to darbam. Džeimijs uz kruķiem blakus telpā iekliboja, joprojām pilnībā apģērbies.
– Visas drēbes velciet nost! – Halija nokomandēja un iezieda rokas līdz pat elkoņiem ar mandeļu eļļu. – Ja esat īpaši kautrīgs, apakšbikses varat atstāt. Un es jūs apsegšu.
Viņš, pieri saraucis, skatījās uz Haliju, it kā nespētu izlemt, ko darīt.
Cilvēki bija visai dažādi, un katram bija sava kautrības robeža. Par to Halija nebrīnījās. Daži ātri noģērbās pilnīgi kaili viņas klātbūtnē; citi nebija gatavi ne kurpes noaut, ja viņiem netika ļauts kaut neliels privātums. Halija atvainojās un uz dažām minūtēm iegāja vingrošanas telpā.
Kad viņa atgriezās, Džeimijs bija apsēdies uz masāžas galda, taču noģērbies tikai daļēji, no vidukļa līdz kāju pirkstiem. Viņam mugurā joprojām bija biezais treniņkrekls, bet bikšu labo staru viņš bija novilcis un palicis sāņus. Kreisā kāja un ķermeņa augšdaļa bija pilnībā paslēpta zem biezā vingrošanas tērpa. – Ne jau to es jums liku darīt, – Halija aizrādīja. – Ir nepieciešams…
Džeimijs neļāva viņai pabeigt teikumu. – Jums ir tikai šis, – viņš sacīja tonī, kādu Halija no viņa iepriekš vēl nebija dzirdējusi. Parasti viņš runāja ķircinoties, gandrīz jau smejoties, taču tagad izskatījās, ka viņš izaicinoši piedāvā pieņemt to, kas tiek dots, un grasās doties projām, ja viņa nebūs ar mieru.
Klienta sadusmošana neietilpa viņas plānos. – Būs jau labi, – viņa noteica mundrā balsī. – Vai atgulsieties?
Viņš sēdēja, atspiedies uz izstieptām rokām. – Man būs labi arī tāpat. – Tas atkal tika pateikts tādā pašā tonī.
Halija smaidīja un attaisīja šinas līpslēdzējus. – Lai ko jūs pasāktu, tikai nekustieties. Gribu redzēt, kā dzīst jūsu kāja, un arī uzmanīgi izmasēt to. Sarunāts?
Džeimijs neatbildēja un bija drūmi saraucis pieri.
Ceļgals bija pamatīgi satūcis, un, kas vēl ļaunāk, it visi lielie muskuļi šķita savilkti mezglā. Jau sen Halija bija iemācījusies, ka cilvēka augums dažkārt stāsta gluži kaut ko citu nekā viņš pats. Izskatījās, ka Džeimija vieglprātīgā attieksme ir tikai mēģinājums noslēpt nopietnu satraukumu un stresu.
– Vai es esmu izturējis pārbaudi? – viņš vaicāja, un jautājums izklausījās gluži kā īsts izaicinājums.
– Nevaru pateikt, kamēr neesmu jums pieskārusies. – Joprojām smaidīdama, Halija paņēma eļļas pudeli. Cieši savilktie kājas muskuļi solīja pamatīgu darbu.
– Jūs