nostājās viņai blakus un drošības labad pieķērās pie trausla koka zara. – Redzat? Tur ir Ķeizara villa. – Viņš norādīja uz sīku dzeltenu punktiņu zaļa plašuma vidū.
– Tik tikko var saskatīt! – Sisi pabrīnījās par to, cik mazs ir kļuvis milzīgais ēku komplekss.
– Un tā ir zemnieku saimniecība, kurai mēs pajājām garām. Vai redzat meitenes ar pūķi?
– Diemžēl ne. – Sisi piemiedza acis.
– Un tur ir Bādišles ciems. – Francis norādīja uz māju puduri ielejas vidū. Vienīgais orientieris bija baznīcas tornis.
– Mēs atrodamies virs pasaules! – Sisi izsaucās, izpletusi rokas. – Šādi to laikam redz Dievs.
– Vai imperators. – Francis nostājās viņai pavisam blakus. – Vai Gunnars, – Sisi asprātīgi iebilda un paspēra soli vēl tuvāk kraujas malai. – Atšķirība ir tā, ka viņš nāk šurp kājām, bet mums ir vajadzīgi zirgi.
– Ja jūs turpināsiet slavēt Gunnaru, es kļūšu greizsirdīgs. – Francis stāvēja tik tuvu, ka Sisi sajuta viņa elpu sev uz vaiga.
– Kā gan hercoga meita varētu iesvelt imperatora greizsirdību? – Viņa pagriezās pret brālēnu. Sirds apmeta negaidītu kūleni, tiklīdz viņa pamanīja, cik neatlaidīgi imperators uz viņu lūkojas.
– Atbilde jūs noteikti pārsteigtu, – Francis smaidīdams sacīja.
Vārdi, skatieni, stāvēšana blakus… Viņi tuvojās bīstamai robežai. Sisi apzinājās, ka šo līniju nevajadzētu pārkāpt. “Cik viegli būtu nodot draudzību un uz galvas mesties nezināmajā, kas gan šķiet dabisks un pat neizbēgams, tomēr biedē!”
Klusēdami viņi raudzījās viens uz otru un ļāvās vārdos neizteiktam pavedienam, kas nemanāmi sasaistīja abus arvien ciešāk. Iekams kāds būtu izdarījis kaut ko tādu, ko abi vēlāk nožēlotu, Sisi pagriezās un pārrāva pavedienu. Viņa atkāpās no kraujas malas un aizgāja pie strauta, dzīvespriecīgi paziņojot:
– Padzersimies! – Francis sekoja viņai ar skatienu, taču neko neteica. Sisi pievērsās ūdens straumei. – Žēl, ka Helēne palaida garām kaut ko tik brīnišķīgu. – Viņa ar grūtībām norija siekalas. – Nākamreiz atvediet viņu šurp.
– Bet viņai nepatīk jāšana, – Francis atbildēja un pievienojās Sisi pie strauta.
– Jūs esat imperators, – Sisi aizrādīja, ieskatījusies viņam acīs. – Gan atradīsiet veidu, kā atvilināt līgavu uz šejieni.
– Droši vien. – Francis paraustīja plecus, un šī kustība samulsināja Sisi. Viņa bija pateicīga, ka brālēns maina sarunas tematu.
– Ir nežēlīgi karsts. Vai neiebildīsiet, ja es novilkšu kamzoli?
– Tikai tad, ja neiebildīsiet, ka es novelku savējo, – Sisi attrauca. Ja viņa šādā karstumā jātu viena vai kopā ar tēvu, tad vairākas drānu kārtas būtu nometusi jau sen.
– Norunāts. – Francis noslidināja kamzoli no pleciem un nolika zemē. Sisi atpogāja un noģērba zīda žaketi, izbaudīdama vieglo vējiņu, kas cauri baltajai blūzei pakutināja ādu. – Jau ir labāk. – Francis nopūtās un cieši nopētīja Sisi. Viņa saminstinājās un piepeši atcerējās, ka nav uzvilkusi korseti. Tās valkāšana zem jātnieces kostīma bija ārkārtīgi neērta, turklāt aizraujošo nodarbi padarītu nožēlojamu. Taču tagad viņu un Franci šķīra vien plāna blūze un trūcīga apakšveļa.
Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm.
– Ūdeni? – Francis iepleta acis un pamāja uz strauta pusi.
– Jā, paldies.
Imperators pieliecās un padzērās. Tanī mirklī Sisi pamanīja viņam uz kakla dziļu rētu. Āda bija zaudējusi krāsu un izveidojusi izcilni, kas nemūžam vairs neizzudīs.
– Kas tad tas? – Sisi pajautāja un instinktīvi pastiepa roku. Attapās viņa pārāk vēlu, kad pirksti jau bija pieskārušies vīrieša ādai.
– Ak, tas? – Francis sastinga un negaidīti satvēra viņas plaukstu.
– Jums ir brūce, – Sisi konstatēja. Prātu vairāk nodarbināja vīrieša delna, kas spieda viņas pirkstus, nekā nesenais savainojums. Abi saskatījās, un viņus vienoja roku siltums. Pēc brīža Francis palaida viņu vaļā. Pagalam satraukusies, Sisi mēģināja sakopot domas un attapties. – Kā tas gadījās?
Viņa seja apmācās.
– Tas bija slepkavības mēģinājums.
– Patiešām? – Sisi izdvesa.
– Kāds ungārs Libēņi.
– Viņš… mēģināja jūs nogalināt? – Kad Francis klusēdams pamāja, Sisi izgrūda: – Kā?
– Es pastaigājos pa Vīni un pārbaudīju nocietinājumus. Libēņi pielavījās klāt no mugurpuses un iedūra man kaklā.
Sisi refleksīvā žestā pieskārās savam kaklam un nočukstēja:
– Kādas šausmas!
– Mani izglāba divi faktori. Pirmkārt, formastērps, kurā jūs redzējāt mani vakar. Tas ir neizturami smags un biezs, bet arī pietiekami stingrs, lai pasargātu no asmens. – Zemē noliktais kamzolis Sisi šķita daudz vienkāršāks un paredzēts izjādēm – arī smags, taču krietni vieglāks par formastērpu. Uzminēdams Sisi domas, Francis paskaidroja: – Šeit es to uzvelku ļoti retos gadījumos, turpretī Vīnē valkāju gandrīz katru dienu. Saprotiet, Vīnē viss ir… citādi.
Dzirdot tik dīvainu piezīmi, Sisi sarauca pieri un prātoja, ko gan tā nozīmē. Viņa pajautāja:
– Jūs pieminējāt divus faktorus. Kāds bija otrais?
– Manu vīru uzticība. Viņi sagūstīja ungāru.
Viņa pamāja.
– Un paldies Dievam! Tomēr tas izklausās… – Viņa saminstinājās. – Šausminoši.
Francis nopūtās.
– Māte bija satricināta līdz sirds dziļumiem. Kopš tā brīža viņa Ungāriju neieredzēja ne acu galā un nemitīgi atkārtoja, ka šis negadījums ir parādījis, cik svarīgi man būtu apprecēties un tikt pie mantinieka. Turklāt drīz. – Francis iesmējās, taču nešķita priecīgs. – Savā ziņā es, atzīstos, biju pat laimīgs, ka tā notika.
– Laimīgs?
– Ievainojums pamudināja sajusties… grūti pateikt. Cienīgākam. Beidzot saprast, ko pārdzīvo mani karavīri. Es it kā pietuvinājos viņiem.
Sisi samirkšķināja acis un pievērsās strauta ūdenim.
– Arī tā iespējams uz to skatīties.
– Kopš tās dienas imperatora gvarde visur man seko gluži kā ēna.
– Tad jau mēs rīkojāmies muļķīgi, atraujoties no viņiem, – Sisi aizrādīja un palūkojās apkārt uz mežu. No miesassargiem nebija ne miņas.
– Šeit es jūtos drošībā. Jūs ne? – Francis pasmaidīja un nevilšus mazliet paliecās uz viņas pusi. – Jūs esat bāla kā spoks, Elizabete! Vai mans stāsts jūs apbēdināja?
– Ir šausmīgi iztēloties… – Balss apsīka.
– Jūs raizējaties par to, ka mani ievainoja? – Franča skatienā jautās gaidas un cerība.
– Protams. – Sisi pamāja