istabas.
– Gailēn, – Ludovīka asi ierunājās. – Vai tavu zirgu es nepiesietu redzēju dārzā? – Māte, uzrunājot dēlu, izmantoja iesauku. Tā viņam pielipa jau kopš šūpuļa. Vietējā bavāriešu valodā šis vārds apzīmēja netīru kūts gaili. Sisi nosprieda, ka iesauka ir Karlam piemērota. – Tātad? – Hercogiene neatlaidās, kad dēls neatbildēja un lūkojās ārā pa logu. – Nekavējoties noķer zirgu un aizved uz staļļiem! Ja tu nerūpēsies par to, tad tev zirga nebūs vispār.
– Jā, māt, – Karls atbildēja. Tintes zilajās acīs dega brīdinājums Sisi: “Mēs vēl nepabeidzām.”
– Ir nu gan. – Hercogiene pievērsās meitām. – Un jūs neesat labākas. Paskat, netīras kā zemnieces! – Viņa nikni paraudzījās uz Sisi dubļainajiem svārkiem. Bet māte nekad neaizliedza bērniem klaiņot pa mežiem, lasīt puķes vai makšķerēt zivis.
– Nomierinies, Ludovīka! Es tik tikko dzirdu, ko man stāsta Helgasbergas kundze. – Maksimiliāns paskatījās uz sievu, un radās iespaids, ka saruna, ko viņš risinājis savā iedomu pasaulē, acumirklī ir pārtrūkusi. Helgasbergas kundze bija viena no tēva iecienītākajām mīļākajām. Sievietes vārdu viņš izrunāja nekautrēdamies, kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Gan Sisi, gan pārējie mājas iemītnieki un hercogistes iedzīvotāji zināja par šīs sievietes eksistenci, taču viņas pieminēšana allaž saniknoja Sisi.
Ludovīka savukārt šķita nesatricināmi mierīga un nesaminstinājās ne uz mirkli.
– Kā būtu ar pastaigu līdz ezeram, Maksimiliān? – Hercogiene pieslīdēja vīram blakus un pacēla pie deguna vienu no tukšajām glāzēm, nosodoši paošņāja un savāca pārējos kausus. – Celies! Tu jau pietiekami šodien esi izšķiedis laiku. – Ar otru roku Ludovīka mēģināja noraut vīram vilnas segu, taču viņš nepadevās.
– Prom! – viņš norūca, un no mutes kaktiņa notecēja siekalu strūkla.
– Lūdzu, Maksi, – Ludovīka pavisam klusi noteica. Viņa likās pats savaldības iemiesojums, lai gan bija tikpat dusmīga kā Sisi. – Celies. Lūdzu.
– Izbeidz, Ludovīka. Un nerunā ar mani tādā tonī mūsu ievērojamo viesu klātbūtnē. Mēs ar baronu vēl pabeigsim sarunu.
Hercogiene noskatījās uz iereibušo vīru un acīmredzot prātoja, vai ir vērts strīdēties. Tad viņa nopūtās, pagriezās pret sulaini un sacīja:
– Kafiju hercogam. Veiklāk! – Pievērsusies atkal meitām, viņa sasita plaukstas. – Jūs ejiet nomazgāties, pārģērbieties un vakariņās nāciet piemērotākās drānās. Mēs ar tēvu… – Viņa uzmeta paviršu skatienu vīram. – Mums ir jaunumi.
– Sisi, manu trako meitēn! Helēne! Sēdieties. Mums, kā parasti, nācās jūs gaidīt. – Pie vakariņu galda hercogs šķita krietni žirgtāks, pateicoties stiprajai turku kafijai, ko sieva bija nolikusi viņam priekšā.
Ģimene bija sapulcējusies pils mielastu zālē, kur sienas rotāja ziemeļbriežu un milzīgas rudās lapsas galvu izbāzeņi. Trofejas no tēva neskaitāmajām medībām. Tagad viņš apsārtušām acīm sēdēja sagumis, un Sisi bija grūti iztēloties Bavārijas hercogu medību zirga mugurā. Leģendas par viņa meistarību joprojām klīda pa apkārtni. Mājās Posenhofenē viņš mēdza uzturēties vien dažus mēnešus un jau atkal devās nākamajā izbraucienā. Tāpat kā Sisi, arī viņam patika dabas mežonīgums, varbūt pat vairāk par sievietēm un alkoholu.
– Māte uzstāja, ka pie vakariņu galda visiem jāierodas tīriem un kārtīgiem. Kas, jūsuprāt, viņai ir padomā? – Hercogs uzsmaidīja Sisi, un dzintarkrāsas acīs dejoja ķircinošas liesmiņas. Sisi mazliet atmaiga pret tēvu.
Viņu namā šādi oficiāli mielasti bija retums. Hercoga vakaros bieži vien nebija mājās. Māte gan pūlējās drosmīgi uzturēt kārtību saimniecībā, kam trūka saimnieka, taču parasti nespēja apvaldīt brīvībā augušos bērnus. Šajā gadalaikā, kad dienas stiepās arvien garākas un siltākas, Sisi vakariņās parasti izēda bļodu aukstas zupas, kad beidzot pārradās, saulē iedegusi un netīra, no klejojumiem pa laukiem un mežiem.
Šis pasākums noteikti bija kaut kā saistīts ar mātes paziņojumu, ka ir kādi svarīgi jaunumi. “Vai ģimenē gaidāms vēl kāds bērns?” Sisi prātoja. Pēc Karla bija piedzimuši vēl četri – Marija, Matilde, Sofija Šarlote un Maksis – , tāpēc tāda vēsts nebūt neizbrīnītu Sisi. Vecāku attiecībās gan valdīja naidīgums, taču viņi labprāt un diezgan bieži ķērās pie hercogistes mantinieku radīšanas pienākuma. Ikviena no tēva garajām prombūtnēm vainagojās ar piepešu atgriešanos, haotisku, mulsinošu ģimenes atkalapvienošanos un kārtējo gaidāmo bērniņu.
Šoreiz gan nelikās, ka māte grasās paziņot kaut ko tādu, jo pēdējā laikā vērojamā rosība nekādi neatgādināja iepriekšējos grūtniecības periodus.
Sisi apsēdās pie lielā sarkankoka galda blakus Helēnei. Viņa bija apģērbusies atbilstoši mātes vēlmēm – vienkāršā melna krepa kleitā. Kalpone Agata sapina viņas garos matus divās bizēs.
– Šovakar atkal jābūt melnā. Vienmēr tikai melnā, – Sisi ģērbjoties žēlojās māsai un kalponei.
– Kuš, Sisi. Māte nedrīkst dzirdēt, ka tu atkal sūdzies par sēru drānu valkāšanu, – Helēne rājās. Viņu garderobe pēdējā laikā tika stingri ierobežota, pieminot nesen mūžībā aizgājušu krustmāti, ko meitenes pat nepazina.
– Man ir apriebies melnais! Es nemaz nezinu, kas ir šī… kā nu mūsu krustmāti sauca… Un es gribu vilkt zilo kleitu. Vai zaļo. Vai sārto. – Sisi parāva galvu uz priekšu, jo Agata pārāk cieši savilka matus.
– Nu, nu, Elizabetes jaunkundz, – iebilda apaļvaidze kalpone ar spēcīgu poļu akcentu balsī. – Jūs vienmēr esat tik nepacietīga! Pamēģiniet būt tikpat mīļa kā māsa.
Karls sēdēja pretī Sisi, ģērbies nevainojamā melnā kamzolī un kravatē. Viņš bija apkopis ievainojumu, taču ap degunu veidojās gaišs zilums. Viņš iedzēra alu, drūmi raudzījās uz māsām un knibināja ciešo kravati ap resno kaklu, tādējādi vairāk atgādinādams skolas kausli, nevis hercogistes mantinieku.
Jaunākie bērni, kam nebija vēl divpadsmit, ēda nevis kopā ar ģimeni, bet bērnistabā pie guvernantēm.
– Vīnu, māster Karl? – Agata riņķoja ap galdu un lēja kausos vīnu, kamēr divi sulaiņi, pārkāpuši pāri guļošajiem suņiem, novietoja paplātes ar karstu maizi, kartupeļiem un kāpostu sautējumu.
– Nē, Agata. Atnes man alu! – Karls pastiepa tukšo māla kausu piepildīšanai. Sisi ievēroja, ka meitene cenšas turēties tālāk no jaunekļa, jo viņa rokas nereti pārsteidza tuvumā esošās sievietes nesagatavotas.
– Tātad beidzot visi esam klāt. – Hercogiene Ludovīka sēdēja izslējusies. Viņas nevainojamās manieres spēcīgi kontrastēja ar vīra lempīgo stāvu galda pretējā galā.
– Iekams tu sāc… – Hercogs Maksimiliāns pavēcināja pirkstu. – Man jāpaziņo kaut kas ļoti svarīgs.
– Ak tā? – Ludovīka cieši nopētīja vīru. – Kas ir noticis, Maksi?
– Manuprāt, kalpotāji atkal grābstījušies ap manām mūmijām. – Hercogs nelikās zinis par sievas saraukto pieri. Viņa vārdi atgādināja slapju veļu uz auklas. – Es negribu, ka tām kāds pieskaras…
– Viņiem neskaitāmas reizes ir piekodināts neaiztikt tavus Ēģiptes suvenīrus. Tātad vari būt drošs, ka viņi to nav darījuši. – Ludovīka