Скачать книгу

jusi Diāna Smilga

       “Ja cilvēki zinātu manu baiļu cēloņus, viņi saprastu manas sāpes.

Lukrēcija Bordža

      Veltīts Perisai

      Desidero vobis omnem diem

      1506. gads

      Slikta slava ir tikai likteņa nejaušības pirksts.

      Tā mēdza teikt mans tēvs. Viņš to paziņoja smejot, pavisam nevērīgi un pamāja ar tuklo plaukstu, ko rotāja pāvesta gredzens. Šķita, ka viņš spēj uzsist knipi un gaisināt indīgo apsūdzību mākoni, kas savilcies pār mums, apklusināt ļaunīgos čukstus par netikumiem, asiņainu negodīgumu un nešķīstībām.

      Es viņam ticēju. Domāju, ka viņš zina visu.

      Tagad es vairs neesmu tik naiva.

      Kā vēl izskaidrot to iznīcību, kas palika aiz mums, saplosītās dzīves, upurēto nevainību un lietās asinis? Kā vēl attaisnot manas dzīves negaidīto ceļu, kas aizvijās pa manas dzimtas nežēlīgi izplānoto labirintu?

      Cita iemesla nav. Slikta slava nav nejaušība. Tā ir inde mūsu asinīs.

      Tā ir cena, kas jāmaksā par Bordžas vārdu.

      1. daļa

      1492. – 1493. gads

       Valstības atslēgas

       “Dievs nealkst grēcinieka asiņu. Viņš vēlas, lai grēcinieks maksā un izdzīvo.”

Rodrigo Bordža

      1. nodaļa

      – Lukrēcija, pietiek! Nepakļaujies tā netīrā zvēra prasībām!

      Māte pacēla roku. Visos tuklajos pirkstos bija cieši gredzeni. Es izvairījos no pļaukas un nedomājot noliecos virs sava iemīļotā kaķa Arančīno, kurš iešņācās un pieglauda ausis. Samiegtajās acīs atspoguļojās nicinājums, ko jutu arī es. Man bija zināms, kāpēc Vannoca ir šeit. Pāvests Innocents bija miris pavisam nesen, un konklāvs pulcējās, lai ievēlētu jaunu Svēto Tēvu. Es jau sen gaidīju, kad Orsīni pilī, Džordāno kalnā, kur es dzīvoju, ieradīsies mana māte plīvurā un melnos svārkos pat vasaras svelmē un apmetīsies mūsu istabās kā nolemtības vēstnese.

      Tagad viņa bija klāt, un es vēlējos tikai to, lai viņa dodas prom.

      – Ārā! – Viņa piecirta kāju, un Arančīno izrāvās no manām skavām un aiztraucās pa atvērtajām durvīm uz krēslaino gaiteni.

      Skrāpējumu rokā es sajutu tikai tad, kad parādījās koši sarkana asins lāse. Pacēlusi roku pie lūpām, es saniknota uzlūkoju māti, kas valdonīgi pacēla roku. – Adriāna, kāpēc tu ļauj viņai turēt dzīvnieku mājā? – Vannoca painteresējās. – Tas nav veselīgi. Kaķi ir sātana sēkla; visiem zināms, ka tie zog zīdaiņiem elpu.

      – Labi, ka šeit nav zīdaiņu, – Adriāna atbildēja. Viņas balss bija tikpat glāsmaina kā gaišpelēkais tērpa zīds. – Un kaķis reizēm ir noderīgs. – Viņa nodrebinājās. – It īpaši vasarā, kad parādās žurkas.

      – Kuram gan vajadzīgs kaķis, lai atbrīvotos no grauzējiem? Pietiek ar indi stūros. Es to daru katru jūniju. Manā mājā nav žurku.

      Es nodrebēju, iedomājoties par indi, ko varētu netīšām apēst mans kaķis, bet Adriāna mierīgi atbildēja: – Tev tas nav redzams, Vannoca, bet Romā ir visu veidu un izmēru žurkas. – Adriāna neatsaucās uz manu pateicības pilno skatienu, bet es nopratu, ka viņa nepieļaus tik nevērīgu baltās nāves izbārstīšanu. Mans Arančīno, kuru vēl kā mazu kaķēnu izglābu no slīkoņa nāves staļļa puišu rokās, bija drošībā. Māte atkal skarbi palūkojās uz mani. Es pametu viņas namu, kad biju tikai septiņus gadus veca. Viņa bija apprecējusies otro reizi, un tēvs izmitināja mani pie Adriānas de Milas, savas radinieces, kas kļuvusi par atraitni. Adriānas pārziņā bija mana audzināšana, ieskaitot mācības Svētā Siksta klosterī. Viņa man bija māte lielākā mērā nekā šī tuklā, nosvīdusī sieviete. Vannoca mani pētīja kā mantu tirgū, un es jau kārtējo reizi prātoju, kā viņai izdevies tik ilgus gadus piesaistīt tēva uzmanību.

      Viņas sejā es nesaredzēju gandrīz nekādas izslavētā daiļuma pēdas. Mātei bija gandrīz piecdesmit gadi. Viņas augums bija cietis no vairākām dzemdībām un baudas pie vakariņu galda, tāpēc viņa izskatījās pēc parastas matronas. Pelēkzilās acis – es biju mantojusi to krāsu, tikai nedaudz gaišāku – līdzinājās krellītēm dziļos dobuļos. Vaigu sarkanās dzīsliņas un līkais deguns izcēla nemitīgi saraukto pieri. Mātei mugurā bija dārga, melna samta tērps, bet tā piegriezums bija novecojis, it īpaši apvienojumā ar smago plīvuru, zem kura varēja saskatīt sirmās, reiz zeltainās bizes.

      – Vai viņa ēd? – Vannoca jautāja, it kā būtu sadzirdējusi manas neglaimojošās domas. – Kārna kā ielas skuķis. Un tik bāla! It kā nekad neizietu saules gaismā. Laikam viņa nav arī asiņojusi.

      – Lukrēcijas dabiskais bālums pēdējā laikā ir iecienīts, – Adriāna atbildēja. – Un viņai vēl nav trīspadsmit gadu. Dažām meitenēm vajag vairāk laika, lai pieaugtu.

      Vannoca saīgusi ieņurdējās. – Viņai nav laika. Lukrēcija jau ir saderināta. Vai aizmirsi? Cerēsim, ka viņa vismaz ir tās smalkās izglītības cienīga, ko Rodrigo viņai nodrošināja. Es gan nesaprotu, kāpēc meitenēm vajag grāmatas un visu tamlīdzīgo.

      – Man ļoti patīk grāmatas… – es iebildu, bet apklusu, jo Adriāna pašķindināja sudraba zvaniņu. Pēc brīža piesteidzās Murilja, mana iemīļotā pundurīte, ko tēvs man uzdāvināja vienpadsmitajā dzimšanas dienā. Viņa nesa krūku un šķīvi, uz kura salikti siera gabaliņi. Murilja bija nevainojami veidota, miniatūra sieviete ar koši melnu ādu. Mani apbūra viņas eksotiskais izskats un apziņa, ka viņa atvesta no tāltālām zemēm, kur iedzimtie staigā kaili. Neticības pārņemta, es vēroju, kamēr māte viņu aizgaiņāja kā knisli. Adriāna pamāja, pavēlot Muriljai novietot visu uz galda. Jau kopš brīža, kad Vannoca nebrīdinot ieradās pie mums, Adriāna izlikās nemanām neslēpti vērtējošos skatienus, ko māte veltīja kalpotājiem, gobelēniem, svaigajiem ziediem vāzēs un statuetēm stūros. Tas viss liecināja par pāvesta uzmanību, kas reiz tika veltīta arī viņai.

      – Mūķenes apgalvo, ka Lukrēcija mācās izcili, – Adriāna turpināja. – Viņa graciozi dejo un burvīgi spēlē lautu. Arī viņas šūšanas prasme ir apbrīnojama, un viņa apguvusi latīņu…

      – Latīņu valodu? – Vannoca iesaucās, un no viņas mutes izsprāga drupačas. – Viņa ne vien bojā redzi ar visu šo lasīšanu, bet arī skandē lūgšanas kā priesteris? Spānijā viņai jāprecas, nevis jāvada mise.

      – Meitenei no tik ievērojamas ģimenes nepieciešams nodrošināt visas priekšrocības dzīvē, – Adriāna atgādināja. – Iespējams, viņai nāksies pārvaldīt savus īpašumus vīra prombūtnē. Pat tu, mana dārgā Vannoca, iemācījies lasīt un rakstīt, vai ne?

      – Es to iemācījos, jo man jāvada tavernas. Citādi piegādātāji mani apzagtu. Bet Lukrēcija? Kad viņa piedzima, es izveidoju viņas horoskopu. Zvaigznes vēsta, ka mirstot viņa būs sieva. Nevienai sievai nav vajadzīga latīņu valoda, ja vien Rodrigo necer, ka viņa izklaidēs vīru ar savām zināšanām, līdz būs pietiekami pieaugusi un varēs ieplest kājas.

      Adriānas smaids sastinga, un viņa pievērsa skatienu man. – Lukrēcija, mīļā, parādi donnai Vannocai izšuvumu, ko patlaban darini. Tas ir ļoti skaists.

      Es negribīgi piegāju pie loga. Mātes nežēlīgais paziņojums par manu gaidāmo nāvi bija mani satriecis. Redzot Arančīno atstāto iespiedumu spilvenos, es atkal nokļuvu dusmu varā un paņēmu spilvendrānu, ko vēlējos pasniegt tēvam pēc konklāva. Nekad es vēl nebiju izmēģinājusi tik sarežģītu zīmējumu un centos ar īstiem zelta un sudraba diegiem attēlot Bordžu ģerboni – melno vērsi uz tumši sarkana vairoga.

      Pārsteigta es ievilku elpu, kad māte to paķēra kā netīru salveti.

      Viņa laida pirkstus pār audumu, tīši izmantojot pārāk lielu spēku. Gredzens aizķērās aiz vaļīga diega un sabojāja zīmējumu, kam biju veltījusi daudzas stundas.

      – Pieņemams, – viņa