bija uzsaukusi no kabineta. – Kaut kas ir noticis ar datoru! – Un dziļi viņā kāda klusa balss bija brīdinājusi: nē, nesaki viņam neko. Ja nu viņš nepratīs to salabot?
Muļķe, muļķe, muļķe. Viņai taču vajadzēja būt prātīgākai. Bet nu jau bija par vēlu. Viņš smaidīdams ienāca kabinetā.
– Paej nost, sieviete, – viņš pavēlēja.
Perijs prata apieties ar datoriem. Viņam patika risināt problēmas Selestes vietā, un ja viņam būtu izdevies datoru salabot, viss beigtos labi.
Taču viņš nebija varējis salabot datoru.
Pagāja vairākas minūtes. Redzot viņa saspringtos plecus, varēja manīt, ka nekas nesokas.
– Neuztraucies, – Seleste sacīja, – lai paliek.
– Es varu to paveikt, – viņš iebilda, stumdīdams datorpeli šurpu turpu. – Es zinu, kas te ir par lietu. Man tikai vajag… nolādēts.
Viņš nolamājās vēlreiz. Vispirms klusi, un tad skaļāk. Viņa balss kļuva līdzīga sitienam. Ikreiz viņa sarāvās.
Un, kamēr viņa dusmas pieņēmās spēkā, arī Selestē vairojās kaut kas līdzīgs tādam pašam niknumam, jo viņai jau bija pilnīgi skaidrs, ar ko šis vakars beigsies, un kā tas būtu varējis beigties, ja viņa nebūtu pieļāvusi tik “katastrofālu kļūdu”.
Lielais šķīvis ar pirmīt pagatavotajiem jūras mošķiem paliks neaizskarts. Olbaltuma kūku ar augļiem tieši no paliktņa nāksies ieslidināt atkritumu spainī. Tik daudz laika, pūļu un naudas izšķiests velti. Viņa nevarēja ciest izšķērdību. Tā viņai uzdzina nelabumu.
Un, kad Seleste ieteicās:
– Lūdzu, Perij, lai paliek, – viņas balsī bija dzirdams izmisums. Viņa pati bija pie visa vainīga. Varbūt tad, ja viņa būtu runājusi mīļāk. Bijusi pacietīgāka. Klusējusi.
Viņš strauji pagriezās ar visu krēslu. Viņa acīs jau spīdēja niknums. Par vēlu. Atpakaļceļa vairs nebija. Tagad tikai uz priekšu.
Un tomēr viņa neatkāpās. Viņa nevēlējās atkāpties. Viņa cīnījās līdz beigām, jo tas viss bija tik netaisnīgi, tik muļķīgi. Viņa bija palūgusi, lai viņš salabo datoru. Tam nevajadzētu tā notikt, kāda iekšēja balss viņā nespēja vien norimt. Pat tad, kad sākās kliegšana, kad viņas sirds briesmīgi sitās un muskuļi gatavībā saspringa. Tas nav godīgi. Tas nav pareizi.
Bija pat vēl ļaunāk nekā parasti, jo zēnu nebija mājās. Šoreiz viņiem nevajadzēja runāt klusāk vai šņākt vienam uz otru aiz aizvērtām durvīm. Māja bija pārāk liela, lai kaimiņi varētu sadzirdēt viņu kliegšanu. Gandrīz vai šķita, ka viņi abi izbauda iespēju izstrīdēties bez jebkādiem ierobežojumiem.
Seleste pagājās uz kāpelējamo stieņu pusi. Tie atradās vēsā, ēnainā rotaļu laukuma stūrī. Kad sāksies mācības, zēni ar lielāko prieku varēs tur spēlēties.
Perijs pievilkās pie stieņa, kamēr zēni skaļi skaitīja. Viņa pleci graciozi kustējās. Viņam nācās turēt kājas paceltas, jo stieņi bija pārāk zemi. Viņš allaž bijis sportisks.
Vai Selestē slēpās kaut kas slimīgs un traumēts, kaut kas tāds, kam patiesībā patika tā dzīvot, un kas vēlējās, lai laulība būtu tik apkaunojoši neķītra. Lūk, ko viņa par to domāja. It kā viņa un Perijs nodotos dīvainām, pretīgām un perversām seksuālām izdarībām.
Un sekss patiešām bija daļa no tā visa.
Pēc tam viņiem vienmēr bija sekss. Tad, kad viss bija beidzies. Aptuveni piecos no rīta. Niknuma un dusmu pilns sekss ar asarām, kas pilēja uz otra sejas, ar mīļu piedošanas lūgšanu un nemitīgi atkārtotiem vārdiem: nekad vairs, es zvēru pie savas dzīvības, nekad vairs, tas vienreiz ir jāizbeidz, mēs vairs nedrīkstam tā darīt, mums vajadzīga palīdzība, nekad vairs.
– Nāciet, – viņa uzrunāja zēnus, – iesim uz veikalu, kamēr tas vēl nav slēgts.
Perijs viegli nolēca zemē un paķēra dvīņus katru savā padusē.
– Nu jūs man esat rokā!
Vai Seleste viņu vienlīdz stipri gan mīlēja, gan ienīda?
Vai viņa ienīda Periju tikpat stipri, cik mīlēja?
– Mums vajadzētu aiziet pie kāda cita laulību konsultanta, – šorīt agri no rīta viņa bija ierosinājusi.
– Tev taisnība, – Perijs bija atteicis, it kā šāda iespēja patiešām pastāvētu. – Tad, kad es atgriezīšos. Tad mēs par to parunāsim.
Nākamajā dienā viņam vajadzēja doties uz Vīni. Viņa uzņēmums sponsorēja kādu “visaugstākā līmeņa tikšanos”. Viņam vajadzēja uzstāties ar ievadrunu par kaut ko briesmīgi sarežģītu un globālu. Viņš bārstīs neskaitāmus saīsinājumus, runās nesaprotamā žargonā un stāvēs, spīdinādams sarkanu lāzera staru uz viņa galvenā palīga sagatavotās Powerpoint prezentācijas.
Perijs bieži kaut kur brauca. Dažreiz radās sajūta, ka viņš Selestes dzīvē ir tikai tāda kļūda. Viesis. Viņas īstā dzīve sākās tad, kad Perija nebija līdzās. Tas, kas bija noticis, nemaz nebija tik svarīgs, jo nākamajā dienā vai nākamajā nedēļā viņš vienmēr atkal devās prom.
Pirms diviem gadiem viņi bija aizgājuši pie kāda laulību konsultanta. Seleste bija priecīgi lolojusi lielas cerības, taču, ieraudzījusi lēto plastmasas dīvānu un laulību konsultantes dedzīgo, nopietno seju, viņa bija sapratusi, ka ir pieļāvusi kļūdu. Skatoties, kā Perijs salīdzina sevi ar laulību konsultanti un secina, ka ir pārāks gan gudrības, gan sabiedriskā stāvokļa ziņā, Selestei kļuva skaidrs, ka tas būs viņu pirmais un pēdējais apmeklējums.
Viņi tā arī nepastāstīja laulību konsultantei visu patiesību. Viņi runāja par to, ka Perijam ļoti nepatīk, ka Seleste neceļas pietiekami agri un vienmēr visu nokavē. Seleste ieminējās, ka Perijs dažreiz kļūst “nesavaldīgs”.
Vai gan viņi varēja pastāstīt svešam cilvēkam par to, kas notika viņu laulībā? Par visu šo apkaunojumu. Par viņu neglīto uzvedību. Viņi taču bija tik izskatīgs pāris. Citi gadiem ilgi bija viņiem tā teikuši. Viņi bija apbrīnoti un apskausti. Viņi varēja baudīt visus iespējamos labumus. Apceļot ārzemes. Dzīvot skaistā mājā.
Šādi uzvesties bija nepieklājīgi un nepateicīgi.
– Vienkārši pārstājiet tā darīt, – tā jaukā, dedzīgā sieviete noteikti būtu sacījusi, riebuma un nosodījuma pārņemta.
Seleste vēlējās, kaut laulību konsultante spētu visu uzminēt pati. Viņa gribēja, lai šī sieviete uzdod īsto jautājumu. Tomēr tas nenotika.
Izgājuši no laulību konsultantes kabineta, abi jutās pacilāti, ka ir tikuši no turienes ārā un vairs nevajadzēs lieki tēlot. Jau tajā pašā pēcpusdienā viņi devās uz kādu viesnīcas bāru, mazliet iedzēra, paflirtēja un vairs nespēja atrauties viens no otra. Perijs pēkšņi pameta savu līdz galam neiztukšoto glāzi, saņēma Selesti aiz rokas un aizveda pie reģistratūras letes. Viņi noīrēja sev numuru. Ha, ha. Tik jautri, tik seksīgi. Tā, it kā laulību konsultante patiešām būtu visu atrisinājusi. Jo cik laulāto pāru tad galu galā darīja tā? Pēc tam Seleste jutās lēta, seksīga, nekārtīga un izmisuma pārņemta.
– Kur tad ir tas veikals? – Perijs noprasīja, kad viņi atkal bija atgriezušies skolas lielajā pagalmā.
– Nezinu, – Seleste atteica. Kā lai es to zinu? Kāpēc man tas būtu jāzina?
– Jūs