gan, – viņa atteica.
– Piedod, – Medelaina sacīja. – Tas bija pārāk vieglprātīgi. Es tā pateicu tāpēc, ka atcerējos pati savu veltīgi izšķiesto jaunību. Vai varbūt tāpēc, ka tu esi tik jauna, bet es esmu tik veca un cenšos izlikties nesatricināma. Cik tev gadu? Ja vien neiebilsti, ka es tev to vaicāju.
– Divdesmit četri, – Džeina atbildēja.
– Divdesmit četri, – Medelaina izdvesa. – Man šodien palika četrdesmit. Es taču tev to jau teicu, vai ne? Tu droši vien domā, ka tev nekad nebūs četrdesmit, vai ne?
– Nu, es ceru, ka man būs četrdesmit, – Džeina sacīja. Viņa jau agrāk bija ievērojusi, ka pusmūža sievietes ir kā apsēstas ar savu vecumu. Viņas vienmēr par to smējās, žēlojās un nespēja vien beigt par to runāt, it kā novecošanas process būtu sarežģīta mīkla, ko viņas censtos atrisināt. Kāpēc tas viņas tik ļoti mulsināja? Džeinas mātes draudzenēm, šķiet, burtiski nebija nekā cita, par ko runāt, vismaz Džeinas klātbūtnē ne. “Ak, tu esi tik jauna un skaista, Džeina” (lai gan viņa acīmredzami tāda nebija; šķiet, šīs sievietes uzskatīja, ka tas viss ir saistīts: jauna – tātad automātiski arī skaista!). “Ak, tu esi tik jauna, Džeina, tu noteikti pratīsi salabot manu telefonu/datoru/fotoaparātu” (lai gan daudzas mātes draudzenes tehnoloģijas jomā bija daudz zinošākas par Džeinu). “ Ak, tu esi tik jauna, Džeina, tev ir tik daudz enerģijas” (kad viņa jutās tik nogurusi, tik ļoti, ļoti nogurusi).
– Un, paklausies, no kā tu iztiec? – Medelaina satraukti noprasīja un izslējās, it kā viņai nekavējoties vajadzētu atrisināt šo problēmu. – Vai tev ir darbs?
Džeina viņai uzsmaidīja.
– Es esmu pašnodarbināta grāmatvede. Šobrīd man ir izveidojusies laba klientu bāze, daudz mazu uzņēmumu. Es strādāju ātri. Es labi tieku galā ar darbu. Ar to pietiek, lai varētu samaksāt par īri.
– Gudra meitene, – Medelaina atzinīgi sacīja. – Kad Ebigeila bija maza, es arī pati pelnīju sev iztiku. Vismaz lielākoties. Laiku pa laikam Neitens saņēmās tiktāl, lai atsūtītu man kādu čeku. Bija smagi, tomēr savā ziņā es jutos arī gandarīta. Tā, it kā rīkotos viņam par spīti. Tu taču saproti, ko es gribu teikt.
– Protams, – Džeina atteica. Būdama vientuļā māte, Džeina nevienam nemēģināja iespītēt. Vismaz ne tādā ziņā, kā Medelaina to bija domājusi.
– Tu noteikti būsi viena no jaunākajām pirmskolas mammām, – Medelaina domīgi secināja. Tad viņa iemalkoja kafiju un neganti pasmīnēja. – Tu esi jaunāka pat par mana bijušā vīra jauno, burvīgo sievu. Apsoli man, ka nesāksi ar viņu draudzēties, labi? Es pie tevis tiku pirmā.
– Mēs noteikti nemaz nesatiksimies, – Džeina apmulsusi sacīja.
– Satiksieties gan, – Medelaina saviebās. – Viņas meita sāks iet pirmskolā vienā laikā ar Kloī. Vai vari iedomāties?
Džeina nevarēja to iedomāties.
– Visu bērnu mammas dzers kafiju, un mana bijušā vīra sieva sēdēs otrā galda galā un malkos savu zāļu tēju. Neuztraucies, nekādu kautiņu nebūs. Diemžēl tas viss ir ļoti garlaicīgi, draudzīgi un pieaugušu cilvēku cienīgi. Bonija sasveicinoties pat mēdz mani noskūpstīt. Viņa ir aizrāvusies ar jogu, čakrām un tamlīdzīgiem sūdiem. Tu taču zini, ka ļaunās pamātes pieklājas ienīst? Mana meita viņu dievina. Saproti, Bonija ir tik mierīga. Atšķirībā no manis. Viņa runā tik maigi… klusi… melodiski… ka, to dzirdot, gribas iegāzt pa sienu.
Džeina iesmējās, dzirdēdama, kā Medelaina atdarina klusu, melodisku balsi.
– Tu droši vien iedraudzēsies ar Boniju, – Medelaina turpināja. – Viņu nav iespējams ienīst. Es lieliski protu ienīst cilvēkus, un pat man nenākas viegli. Man nākas patiešām pacensties no visas sirds un dvēseles.
Viņa vēlreiz sakārtoja ledus kompresi uz potītes.
– Kad Bonija uzzinās, ka esmu savainojusi potīti, viņa man atnesīs kaut ko ēdamu. Viņa ir sajūsmā par jebkuru ieganstu, lai tikai varētu man atnest kaut ko pašas gatavotu, droši vien tāpēc, ka Neitens viņai ir pateicis, ka esmu nekur nederīga pavāre, un tāpēc viņa grib īpaši izcelties. Lai gan visbriesmīgākais ir tas, ka Bonija droši vien patiesībā nemaz nevēlas izcelties. Viņa gluži vienkārši ir nenormāli jauka. Es ar lielāko prieku izmestu visus viņas ēdienus atkritumos, taču tie ir pārāk sasodīti gardi. Mans vīrs un bērni mani par to nogalinātu.
Medelainas seja pārvērtās. Viņa sāka starojoši smaidīt un māt.
– Ā! Beidzot viņa ir klāt! Seleste! Nāc šurp! Paskaties, ko es esmu izdarījusi!
Džeina pacēla galvu, un viņai sažņaudzās sirds.
Tam nevajadzēja būt svarīgi. Viņa zināja, ka tam nevajadzēja būt svarīgi, taču daži cilvēki bija tik nepieņemami, aizvainojoši skaisti, ka, viņus redzot, sametās kauns. Visi viņas trūkumi nu bija atklājušies kā uz delnas. Lūk, kā vajadzēja izskatīties sievietei. Tieši tā. Ar viņu viss bija kārtībā, toties ar Džeinu – ne.
“Tu esi ļoti resna, neglīta meitene,” kāda balss uzstājīgi iečukstēja viņai ausī, apdvesdama viņu ar karstu, smirdīgu elpu.
Džeina nodrebinājās un mēģināja uzsmaidīt ārkārtīgi skaistajai sievietei, kura nāca uz viņu pusi.
Tea: Pieļauju, jūs jau zināt, ka Bonija ir apprecējusies ar Medelainas bijušo vīru Neitenu? Tas radīja zināmus sarežģījumus. Jums vajadzētu to papētīt. Jūs, protams, paši zināt, kas jums darāms.
Bonija: Tam nav itin nekāda sakara ne ar ko. Mums bija ļoti draudzīgas attiecības. Vēl tikai šorīt es viņiem pie durvīm atstāju veģetāro lazanju viņas nabaga vīram.
Gabriela: Es skolā biju jauniņā. Es nevienu nepazinu. “Ak, mēs esam tik gādīga skola,” direktore man stāstīja. Kā tad. Es teikšu godīgi: pirmais, ko nodomāju, kad tajā skolas izvēles dienā iegāju skolas laukumā, bija: savējo grupas. Savējo grupas, savējo grupas, savējo grupas. Nemaz nebrīnos, ka beigās kādam bija jāmirst. Nu labi. Tas laikam būtu pārspīlēti sacīts. Es esmu nedaudz pārsteigta.
Piektā nodaļa
Atgrūdusi vaļā “Zilā blūza” durvis, Seleste uzreiz ieraudzīja Medelainu. Viņa sēdēja pie galda kopā ar tievu maza auguma meiteni zilos džinsa svārkos un vienkāršā, baltā sporta krekliņā ar V veida kakla izgriezumu. Meitene bija nepazīstama. Selesti pārņēma asa vilšanās. “Tikai mēs divas,” Medelaina bija sacījusi.
Seleste klusībā aši saņēmās un dziļi ieelpoja. Pēdējā laikā, runājot ar vairāku cilvēku grupām, viņa bija sākusi ievērot kaut ko neparastu. Viņa vairs īsti neprata būt. Viņa pieķēra sevi domājam: Vai es nupat iesmējos pārāk skaļi? Vai es aizmirsu, ka man jāiesmejas? Vai es nupat atkārtojos?
Nez kāpēc tad, kad viņa bija divatā ar Medelainu, viss bija kārtībā. Kad viņas bija divas vien, Seleste jutās nesatricināma. Tāpēc, ka viņa Medelainu pazina jau sen.
Varbūt viņai vajadzēja kādu uzmundrinošu līdzekli. Tā būtu sacījusi viņas vecmāmiņa. Ko tas īsti nozīmēja?
Līkumodama starp galdiņiem, Seleste devās uz viņu pusi. Abas vēl nebija viņu pamanījušas un aizrautīgi sarunājās. Varēja skaidri saskatīt meitenes profilu. Viņa bija pārāk jauna, lai viņas bērns varētu iet skolā. Viņa noteikti bija auklīte vai bērnu pieskatītāja. Droši vien auklīte. Varbūt viņa bija no Eiropas? Un ne pārāk labi runāja angliski? Tad būtu skaidrs, kāpēc