dotu viņiem ceļu.
– Tad jau es laikam tomēr nemiršu? – viņa pajautāja Džordžam. Otrs vīrietis sēdēja pie stūres, un Džordžs Klūnijs atradās aizmugurē pie Alises. Viņa ievēroja, ka Džordžam ir kuplas uzacis. Arī Nikam bija biezas, spurainas uzacis. Reiz vēlā vakarā Alise bija mēģinājusi tās izplūkt, un viņš bija kliedzis tik skaļi, ka Alise bija sākusi raizēties, vai tikai kaimiņos dzīvojošā Bergena kundze nenolems izpildīt savu “Kaimiņu patruļas” pienākumu un neizsauks policiju.
– Jūs nepagūsiet ne acu pamirkšķināt, kad jau atkal varēsiet iet uz sporta zāli, – Džordžs atbildēja.
– Es nekad neeju uz sporta zāli, – Alise iebilda. – No tām nav nekāda labuma.
– Te nu mēs esam vienisprātis, – Džordžs pasmaidīja un papliķēja viņai pa roku.
Alise noskatījās, kā gar ātrās palīdzības automašīnas logu aiz Džordža galvas aizzib reklāmu stendi, biroju ēkas un debesis.
Nu labi, tas bija ļoti muļķīgi. Viss šķita tik savāds tikai tāpēc, ka viņa bija “drusku apdauzījusi galvu”. Tā bija tikai ieilgusi, izteiktāka, dīvaina, sapnim līdzīga sajūta, kāda pārņem, pamostoties atvaļinājuma laikā un nesaprotot, kur esi nonākusi. Krist panikā nebija nekādas vajadzības. Tas taču bija interesanti! Vajadzēja vienīgi koncentrēties.
– Cik pulkstenis? – viņa apņēmīgi pajautāja Džordžam.
– Gandrīz pusdienlaiks, – viņš atbildēja, uzmetis skatienu savam pulkstenim.
Skaidrs. Pusdienlaiks. Pusdienlaiks piektdienā.
Viņa atsāka:
– Kādēļ jūs pirmīt jautājāt, ko es esmu ēdusi brokastīs?
– Tas ir viens no standarta jautājumiem, ko mēs uzdodam cilvēkiem, kuri cietuši no galvas traumām. Mēs cenšamies noteikt jūsu garīgo stāvokli.
Tātad atlika pieņemt: ja izdotos atcerēties, ko viņa ēdusi brokastīs, arī viss pārējais nostātos savās vietās.
Brokastis. Šorīt. Paklau, tas jau bija par traku. Viņai taču noteikti vajadzēja to atcerēties.
Doma par darba dienas brokastīm viņas prātā bija pilnīgi skaidra. Divi grauzdiņi, kas vienlaikus izlec no tostera, nikni burbuļojoša tējkanna un rīta saules stari, kas slīpi krīt uz virtuves grīdas tieši pretī ledusskapim, izgaismojot lielo, brūno plankumu uz linoleja, kas izskatījās notīrāms vienā rāvienā, taču gandrīz droši varēja sacīt, ka tas nebūtu iespējams. Skatiens augšup uz lielo pulksteni, ko Nika māte viņiem bija uzdāvinājusi sālsmaizei, drudžaini cerot, ka varētu būt agrāks, nekā šķita (un vienmēr izrādījās, ka ir vēlāks). Radiostacijas ABC sprakšķi fonā – raižpilnas, uzstājīgas balsis, kas runā par pasaules problēmām. Niks klausījās un dažreiz izmeta kaut ko tādu kā “nu, tas taču nevar būt”, bet Alise ļāva, lai šīs balsis skalojas viņai pāri, un mēģināja izlikties, ka vēl aizvien ir aizmigusi.
Ne viņai, ne Nikam nepatika agri celties. Gan vienam, gan otram tas šķita jauki, jo iepriekšējās attiecībās abi bija dzīvojuši kopā ar neizturami možiem cilvēkiem, kuri cēlās agri no rīta. Viņi sazinājās ar īsiem, aprautiem teikumiem, un dažreiz tā bija kā spēle, lai pārspīlētu savu īgnumu, un citreiz atkal ne, un tas bija jauki, jo abi zināja, ka vakarā pēc darba viņi atkal būs tādi paši kā senāk.
Alise mēģināja atsaukt prātā kādu konkrētu atmiņu par brokastīm.
Tas aukstais rīts, kad viņi bija gandrīz pabeiguši krāsot virtuvi. Ārā stipri lija, viņas nāsis kutināja asi krāsas izgarojumi. Viņi sēdēja uz grīdas un klusēdami ēda grauzdiņus ar zemesriekstu sviestu, jo visas mēbeles bija pārklātas ar aizsargājošiem pārsegiem. Alise vēl nebija pārvilkusi naktskreklu, taču tam pāri bija uzmesta jaka, un viņa bija uzstīvējusi Nika vecās futbola zeķes, kas bija uzvilktas līdz pat ceļgaliem. Niks bija noskuvies un apģērbies, atlika vienīgi apsiet kaklasaiti. Iepriekšējā vakarā viņš bija pastāstījis par kādu patiešām svarīgu, baisu prezentāciju, ar kuru viņam vajadzēja vienlaikus uzstāties Spīdpaurainā Nekauņas, Draņķa Megatrona un Lielā Bosa priekšā. Alise, kurai bija briesmīgi bail uzstāties publiski, juta, ka no līdzjūtības viņai pakrūtē savelkas kamols. Torīt Niks iemalkoja tēju, nolika krūzi, atvēra muti, lai iekostu grauzdiņā, un uzmeta to uz sava iemīļotā krekla ar zilajām svītrām. Grauzdiņš pielipa pašā priekšā. Abi saskatījās, vienlīdz lielu šausmu pārņemti.
Niks lēni noņēma grauzdiņu, atklādams lielu, taukainu zemesriekstu sviesta taisnstūri. Viņš ierunājās kā cilvēks, kurš nupat saņēmis nāvējošu šāvienu: “Tas bija mans vienīgais tīrais krekls,” un tad viņš paņēma grauzdiņu un ar atvēzienu trieca sev pret pieri.
Alise iebilda: “Nē, nav vis. Kamēr tu vakar spēlēji skvošu, es aiznesu netīrās drēbes uz mazgātavu.” Viņiem vēl nebija veļas mazgājamās mašīnas, un visas drēbes viņi nesa uz veļas mazgātavu, kas atradās netālu no viņu mājas. Niks noņēma saspiesto grauzdiņu no sejas un noteica: “Nevar būt,” bet Alise apstiprināja: “Es to izdarīju gan,” un tad Niks izrāpoja cauri krāsas skārdenēm, saņēma viņas seju abās plaukstās un ilgi, maigi noskūpstīja. Viņa lūpas garšoja pēc zemesriekstu sviesta.
Tomēr tās nebija šī rīta brokastis. Tas bija noticis pirms vairākiem mēnešiem vai nedēļām, vai vēl kaut kad. Virtuve bija pabeigta. Tolaik viņa vēl negaidīja bērnu. Viņa vēl aizvien dzēra kafiju.
Pēc tam sekoja vairākas brokastis pēc kārtas, kad viņi bija aizrāvušies ar veselīgu dzīvesveidu un ēda jogurtu ar augļiem. Kad tas bija? Veselīga dzīvesveida piekopšana nebija pārāk ilga, lai gan sākumā viņi bija apņēmības pilni.
Gadījās arī brokastis, kad Niks bija devies darba darīšanās. Viņa prombūtnes laikā Alise ēda grauzdiņus gultā, izbaudīdama romantiskās sāpes, ko radīja ilgas pēc viņa, it kā Niks būtu jūrnieks vai karavīrs. Sajūta bija tāda pati, kā priecājoties par izsalkumu un zinot, ka drīz gaidāmas pamatīgas vakariņas.
Un tad vēl bija tās brokastis, kad viņi bija sastrīdējušies – neglītām sejām, zvērojošām acīm, aizcērtot durvis – par izbeigušos pienu. Tas nebija tik jauki. (Tās brokastis pavisam noteikti nebija gadījušās šorīt. Alise vēl atcerējās, kā viņi tovakar bija viens otram piedevuši, skatīdamies, kā Nika jaunākā māsa tēlo pavisam niecīgu lomu pārsteidzoši garā postmodernisma lugā, kura abiem šķita nesaprotama. “Starp citu, es tev piedodu,” Niks bija paliecies uz priekšu un iečukstējis viņai ausī, un viņa bija atčukstējusi: “Atvaino, taču es piedodu tev,” un kāda sieviete viņiem priekšā bija pagriezusies atpakaļ un gluži kā dusmīga skolotāja nošņākusi: “Kuš! Jūs abi!” Viņi bija sākuši ķiķināt tik neprātīgi, ka beigu beigās abiem bija nācies pamest teātri, rāpjoties pāri ceļgaliem un vēlāk dabūjot pamatīgi trūkties no Nika māsas.)
Reiz bija arī brokastis, kad viņa bija īgni lasījusi no grāmatas iespējamos bērnu vārdus, kamēr viņš bija īgni sacījis “jā” vai “nē”. Tas bija jauki, jo viņi abi torīt pavisam noteikti tikai izlikās īgni.
– Neticami, ka mēs drīkstam dot vārdu cilvēkam, – Niks bija sacījis. – Sajūta ir tāda, ka to vajadzētu atļaut darīt tikai zemes valdniekam.
– Vai karaļvalsts karalienei, – Alise pievienojās.
– Jā, sievietei neviens nekad nebūtu ļāvis dot kādam vārdu, – Niks iebilda. – Acīmredzami.
Vai tas notika šorīt? Nē. Tas bija noticis… pirms kāda laika. Ne šorīt.
Viņai nebija ne mazākās nojausmas,