Mūsu draudzībai pienāca gals, un, pats par sevi saprotams, viņš to ņēma ļaunā. Kad federāļi sāka mani pratināt…
Iestājās smags klusums, un man sažņaudzās sirds. Tātad Bleiks bija nesaraujami saistīts ar apstākļiem, kas bija noveduši pie viņa drauga pašnāvības.
– Velns parāvis, es pats nesaprotu. Es biju jauns un dusmu pilns, un viss notika tik strauji. – Viņš izberzēja acis ar plaukstu malām, kā pūlēdamies izdzēst tur uzbūrušās ainas.
– Būs jau labi. Stāsti. – Apsēdos Bleikam blakus, vēlēdamās atrasties viņam līdzās, tomēr raizēdamās par to, ko viņš varēja pateikt. Man tas bija jāzina.
– Es viņiem izstāstīju visu patiesību. Tā kā biju piekritis sadarboties, būtībā tiku cauri sveikā, un izmeklētāji pievērsās viņam. Es necentos izglābt savu ādu, Ērika. Es tikai gribēju, lai viss būtu pilnīgi skaidrs. Ja jau man vajadzēja nogrimt, es gribēju, lai nevienam nebūtu nekādu šaubu par to, ko es aizstāvu.
– Mīļais… – Man aizlūza balss.
Viņa skatienu aptumšoja sāpes. Gadiem ilga nožēla nebija viņam ļāvusi man to visu pastāstīt jau pirmajā vietnes sabrukšanas reizē.
– Viņi vēl nebija tikuši necik tālu, kad Braiens izdarīja pašnāvību. Līdz ar to izmeklēšanai būtībā tika pielikts punkts. Nauda tika atdota atpakaļ īpašniekiem, bet mēs, pārējie, saņēmām nopietnu brīdinājumu. Tā kā mēs visi bijām nepilngadīgi, lieta tika slēgta. Tieši tāpēc lielākā daļa no visa, ko tu par mani esi lasījusi, ir tikai baumas. Vien daži zina, kas toreiz patiesībā notika.
– Kā gan grupa pēc tā visa varēja turpināt darbību? – Grupas darbība tika izbeigta, taču pirms dažiem gadiem kāds to atkal atjaunoja.
– Kāds no tās sākotnējiem biedriem?
– Šaubos, taču, godīgi sakot, es to nezinu. Es vairs neuzturu sakarus ar tām aprindām, bet, spriežot pēc tā, ka man kāds nemitīgi nedod mieru, var secināt, ka tas, kurš slēpjas aiz šīs grupas jaunās paaudzes, ir nolēmis atriebties par Kūperu. Viņš droši vien tiek pielūgts kā kaut kāds sasodīts moceklis, kurš zaudējis dzīvību kādas svētas lietas dēļ. Un man vēl aizvien nav skaidrs, kas tā varētu būt par lietu.
– Vai tu esi mēģinājis ar viņiem sazināties?
– Nē. Es nesarunājos ar teroristiem.
Sāpīgo izteiksmi viņa sejā aizstāja neapmierinātības pilnās dusmas, ko biju paradusi redzēt ikreiz, kad sākām runāt par hakeriem. Bleiks bija ietekmīgs un neticami talantīgs, tomēr šiem cilvēkiem bija kaut kā izdevies padarīt viņu nemierīgu. Tas mani biedēja, jo Bleiks, iespējams, bija pēdējais un vienīgais, kas spēja mani no viņiem pasargāt.
– Vai šāda rīcība nešķiet pārāk skarba, paturot prātā, cik ļoti viņi ir apņēmušies izpostīt visu, kam tu pieskaries?
– Šo hakeru stratēģija mums nav nekāds noslēpums. Viņi rīkojas paredzami, un tāpēc mana komanda ir izdomājusi efektīvas metodes, ar kuru palīdzību neļaut viņiem iejaukties mūsu darbā. Viņi ir vandaļi, bet, tiklīdz šo cilvēku rīcības plāns ir skaidrs, viņus var uzveikt viltībā. Es nevaru tevi pasargāt, kamēr tu man to nebūsi atļāvusi.
– Tu nemaz nemēģini saskatīt šīs problēmas izcelsmi.
Bleiks nopūtās.
– Lai kas arī būtu šie ļaudis, viņi uzskata Kūperu par mocekli. Un es esmu nodevējs un slepkava. Kamēr vien viņi pastāvēs, šis uzskats paliks nemainīgs.
– Manuprāt, tu esi palaidis garām pašu svarīgāko.
– Rīt no rīta es parunāšu ar Sidu, labi? Tas ir viss.
Bleika balss kļuva asa, un es uz brīdi aprāvos. Viņš vairs neizskatījās viegli ievainojams, viņa sajūtas bija lietpratīgi nomaskētas ar dusmām, taču mani vairs nevarēja piemānīt. Kūpers savulaik bija viņa draugs, tātad Bleiks noteikti nespēja aizmirst viņa nāvi un, šķiet, bija gatavs uzņemties personisku atbildību par gandrīz visiem apkārtējiem. Brīdī, kad viņš ierunājās par Kūperu, pamanīju viņa acīs kaut ko pazibam, taču drīz vien viņš atkal bija noslēdzies tikpat strauji, kā pirmīt bija man atklājies. Mani pārņēma vēlēšanās viņu noskūpstīt, no jauna izvilināt ārā to vīrieti, kuru mīlēju, un padzīt viņa joprojām neaizmirstās sāpes. Nedroši pacēlu roku un piekļāvu plaukstu viņa vaigam. Viņš pagrieza galvu, satvēra manu plaukstu, pagrieza to, maigi noskūpstīja un novilka lejup uz dīvāna starp mums abiem.
– Nedusmojies uz mani, – es klusi sacīju.
– Es nedusmojos. Man nepatīk par to runāt. – Varbūt tu justos labāk, ja par to parunātu.
Bleiks novaidējās un izteiksmīgi saviebās. Varēja manīt, kā mans ieteikums bija licis viņam noslēgties sevī. Pabāzu roku viņam zem krekla, izbaudīdama katru viņa vēdera muskuļu izcilni zem saviem pirkstiem. Biju apņēmusies izvilināt viņu no nelāgā noskaņojuma. Nekas nespēja likt aizmirst manas nesakarīgās domas tik ļoti kā kailais Bleika augums man līdzās. Man bija aizdomas, ka arī viņam bija tāpat.
– Es ilgojos pēc tevis.
Viņa seja atvilga, un es atviegloti pasmaidīju. Viņš bijīgi noglāstīja manu seju no vaiga līdz pat zodam.
Pirms vēl biju paguvusi kaut ko bilst, Bleiks noliecās un noskūpstīja mani. Vieglais un maigais skūpsts ātri vien kļuva kaislīgs. Pēkšņi viņš atrāvās.
– Kas ir?
Viņš novērsās.
– Es šobrīd nevaru to darīt.
– Ko tas nozīmē?
Jāteniski iesēdos Bleikam klēpī tieši tā, kā biju gribējusi. Mani svārki uzrāvās nepiedienīgi augstu. Pievilku viņu sev klāt, lai vēlreiz noskūpstītu. Izliecos, piespiezdamās viņam klāt, lai mūs vairs nekas nešķirtu. Neprātīgi alku pēc viņa pieskāriena. Tiklīdz biju ielaidusi pirkstus viņam matos un savilkusi tos dūrēs, viņš atrāvās, atbrīvoja manas rokas un saudzīgi nolaida tās man gar sāniem.
– Ērika, beidz. Man… jānomierinās.
Pirms vēl biju paguvusi kaut ko pavaicāt, Bleiks viegli papliķēja man pa augšstilbu, dodams mājienu, ka man jāatkāpjas. Nesteidzīgi paklausīju. Viņš devās uz virtuvi un sāka novākt traukus. Pievienojos, lai palīdzētu, taču viņš mani apturēja.
– Būs jau labi. Es pats tikšu galā.
Tad viņš apklusa, pagriezās pret mani un ar vienu gurnu atbalstījās pret galdu. Lai gan Bleiks burtiski izstaroja spriedzi, viņš izskatījās mānīgi mierīgs.
– Paklau, man līdz rītam vēl šis tas jāpadara, un izklausās, ka tev tāpat. Vai neiebildīsi, ja šo vakaru beigsim agrāk?
Jautājoši ielūkojos Bleikam acīs, taču viņš izskatījās ierasti salts un noslēdzies sevī. Apstulbusi un palikusi bez valodas, cieši raudzījos viņā. Ar pūlēm noriju siekalas, beidzot sapratusi, ka tieku atraidīta. Vai biju viņu pārāk daudz izprašņājusi? Vai tad viņš nesaprata, kāpēc vēlos to visu uzzināt?
Viss, ko grasījos sacīt, manās domās izklausījās vārgs un nožēlojams. Kāpēc tu negribi būt kopā ar mani? Kāpēc es nevaru te palikt? Iedomājoties, ka viņš varētu atbildēt uz šiem jautājumiem, mani pārņēma neviltotas bailes. Nebiju pārliecināta, vai patiešām vēlējos zināt, kāpēc viņš mani šovakar bija atraidījis.
Dzīvoklis bija tukšs un nedzīvs. Tajā nebija ne Sida, ne Allijas, kas varētu kliedēt vientulību un mani pārņēmušo aizvainojumu. Bleiks vēl nekad nebija mani tā atstūmis. Mans