.

zaudēja saikni vai kaut kā tamlīdzīgi. – Mets paraustīja plecus. – Emma Keita kādas pāris reizes ir viņu pieminējusi, taču nekas daudz viņai sakāms nebija.

      Grifam atlika vien pašūpot galvu. – Met, tavas zināšanas par sievietēm viegli varētu ietilpināt uzpirkstenī. Ja sieviete sarunā piemin kaut ko, bet pēc tam viņai nekā daudz sakāma nav, viņai par to ir sakāms pat ļoti daudz.

      – Tad kāpēc viņa to nepasaka?

      – Tāpēc, ka ir nepieciešama pareiza pieeja, lai viņa varētu atvērties. Arī Forests neko daudz nepastāstīja, bet viņš ir pieradis noklusēt. Iepriekš man pat prātā neienāca mēģināt panākt, lai viņš būtu atvērtāks.

      – Pirms tu uzzināji, ka viņa ir tik satriecoša.

      – Tieši tā.

      Mets atkal pārbaudīja, vai skapītis pielikts pareizi, un tad viņi ķērās pie nākamā.

      – Tu taču negribēsi ošņāties ap atraitni ar bērnu, kura turklāt vēl ir tava labākā drauga jaunākā māsa.

      Grifs tikai pasmaidīja. – Tu taču negribēsi sākt ošņāties ap kādu bezkaunīgu dienvidnieci, kura nemitīgi apgalvo, ka ir pārāk aizņemta, lai kaut ko uzsāktu.

      – Galu galā taču es viņu pielauzu, vai ne?

      – Tas ir labākais, ko tu jebkad esi paveicis. Vai beidzot apjēdzi?

      – Apjēdzu.

      – Varbūt vajadzētu pavaicāt Emmai Keitai, kas tur īsti par lietu. – Grifs sāka stiprināt nākamo skapīti blakus iepriekšējam.

      – Kāpēc?

      – Tāpēc… Viņa devās pavadīt rudmati un pēc tam atgriezās ar dziļām skumjām acīs. Pirms tam viņa bija mazliet aizkaitināta, bet pēc tam atgriezās noskumusi.

      – Patiešām.

      – Jā. Un tev vajadzētu viņai par to pavaicāt.

      – Kāpēc lai es viņai vaicātu par kaut ko tādu? Kāpēc man vajadzētu visu atkal uzjundīt?

      – Jēzus, Met! Tur kaut kas ir. Un tā arī paliks ar dusmām vai skumjām, kamēr netiks uzjundīts un aizmirsts.

      – Tikpat labi varētu urķēties lapseņu pūznī. – Tāds bija Meta viedoklis. – Ja reiz tev tik ļoti gribas zināt, pavaicā pats.

      – Nīkulis.

      – Šādā situācijā? Jā gan. Un par to nemaz nekaunos. – Viņš pārbaudīja, vai skapīši pielikti pareizā līmenī. – Tieši tā, kā bijām atzīmējuši. Mēs esam labi pastrādājuši.

      – Malači.

      – Tieši tā. Pabeigsim visu šo rindu un tad ķersimies pie maizēm.

      – Es esmu ar tevi, brāl.

      Iesākumā Viola frizūras veidoja tikai tāpat, savam priekam. Uzposa māsas vai draudzenes, taisot pasakainas sasukas – līdzīgas tām, ko meitenes redzējušas žurnālos. Viņa mēdza stāstīt, kā pirmo reizi ķērusies pie šķērēm un sava vectēva bārdas naža, apgriezusi savas māsas Īvlinas matus, un viņai nekur nebija jāslēpjas. Māsas frizūra izskatījās tikpat skaisa kā tās, par kuru izveidošanu Brendas kundze savā skaistumkopšanas salonā ņēma bargu naudu.

      Toreiz Violai bija divpadsmit gadu, un kopš tā laika viņa bija atbildīga par visu ģimenes locekļu matu griešanu un meiteņu, ieskaitot arī mammas, matu ieveidošanu īpašiem gadījumiem.

      Gaidot savu pirmdzimto, Viola strādāja pie Brendas kundzes un piepelnījās mazā virtuvītē dzīvoklī, kur abi ar Džeksonu sākumā bija apmetušies. Kad pasaulē nāca Greidijs, līdz viņas septiņpadsmitajai dzimšanas dienai bija palikuši vien četri mēneši. Viņa izmēģinājuma kārtā iesāka taisīt arī manikīru un strādāja tikai savā divu guļamistabu mājā, ko viņi īrēja no Džeksona tēvoča Bobija.

      Kad drīz pēc Greidija pasaulē nāca otrais bērns, Viola pamanījās iestāties kosmetoloģijas skolā. Bērnus pieskatīja viņas māte.

      Viola Maknī Danahjū bija dzimusi lielu mērķu sasniegšanai un nebaidījās pamudināt arī savu vīru rīkoties.

      Divdesmit gadu vecumā, pasaulē laidusi jau trīs bērnus un zaudējusi vienu, kuram līdzi bija aizgājusi arī kāda daļiņa no mātes sirds, viņa vairs nespēja atgriezties agrākajā darba vietā. Viņa uzsāka pati savu biznesu – nopirka Brendas salonu, jo Brenda bija aizbēgusi no sava vīra kopā ar kādu ģitāristu no Merivilas.

      Tādēļ, protams, viņi iedzīvojās parādos. Viola nebija no tiem, kas tic mācītāja vārdiem par to, ka Dievs visu iedos. Viņa ticēja, ka Dievs laipni uzlūkos tos, kas strādā sviedriem vaigā, lai nodrošinātu visu sev paši.

      Un viņa strādāja patiešām smagi. Reizēm pat astoņpadsmit stundas dienā bija uz kājām. Viņas vīrs Džeks strādāja tikpat smagi Festera servisā.

      Viņa dāvāja dzīvību ceturtajam bērnam un palēnām rāpās ārā no parādiem, bet drīz atkal iekrita šajās dzīlēs, kad Džeks uzsāka pats savu automehāniķa un autoevakuācijas biznesu. Džeksons Danahjū bija labākais mehāniķis apgabalā, un galvenokārt viņš bija vadījis Festera biznesu, kamēr pats īpašnieks piedzēries steberēja apkārt jau ap pusdienlaiku piecas nedēļas dienas no septiņām.

      Viņi vadīja savu biznesu, audzināja bērnus un iegādājās kārtīgu māju. Par iekrājumiem, ko Violai izdevās sataupīt, viņa iegādājās trīs pasakainus pedikīra krēslus. Pilsētā atkal bija ko mēļot.

      Bizness attīstījās stabili, taču, ja vēlējās ko vairāk, vajadzēja par to parūpēties. Tūristi staigāja pa Ridžas ielām, meklēdami kaut ko īpatnēju vai lētu, vai oriģinālu mierīgākā atmosfērā, nekā to piedāvāja Getlinbērga vai Merivila.

      Tūristi ieradās, lai makšķerētu un dotos pārgājienos ar teltīm. Daži palika Randevū viesnīcā un devās izbraucienā pa krāčainajām kalnu upēm. Šie cilvēki bija gatavi brīvāk izturēties ar savu naudu un arī ļauties vienam otram izaicinājumam.

      Jau atkal viņa riskēja. Atkal paplašināja savu darbību. Un pēc tam vēl.

      Vietējie to dēvēja par “Vī salonu”, bet tūristi ieradās “Violas Harmonijas nama salonā un dienas spa”.

      Viņai patika šo vārdu skaņa.

      Jaunākais un – kā Viola dievojās – arī pēdējais paplašinājums bija “Relaksācijas telpa”. Tas bija skaļš nosaukums uzgaidāmajai telpai, taču tā nudien bija pasakaina. Lai gan viņai pašai patika diezgan koši, piesātināti toņi, šai telpai tika izvēlētas maigas krāsas. Viņa izraudzījās gāzes kamīnu un aizliedza lietot jebkādas elektroniskās ierīces, toties piedāvāja dažādas vietējo iedzīvotāju savāktas tējas, avota ūdeni, dziļus, ērtus klubkrēslus un pūkainus peldmēteļus ar izšūtu iestādes logo.

      Tā kā šis pēdējais jauninājums bija tapis laikā, kamēr Šelbija no Atlantas pārcēlās uz Filadelfiju, viņa to nemaz vēl nebija redzējusi.

      Nevarētu sacīt, ka Šelbija būtu īpaši pārsteigta par to, ka vecmāmiņa veda viņu cauri ģērbtuvei uz telpu, kur gaisā vēdīja liega lavandas smarža.

      – Vecmāmiņ, tas ir apbrīnojami.

      Viņa runāja pieklusinātā balsī, jo turpat netālu gaišos krēslos bija iekārtojušās divas viņai nepazīstamas sievietes un šķirstīja glancētus žurnālus.

      – Pagaršo jasmīnu tēju. Ziedi ievākti tepat Ridžā. Un mazliet atslābinies. Drīz Vonija atnāks tev pakaļ.

      – Šis ir tikpat jauks spa kā tie, kuros esmu bijusi. Pat jaukāks.

      Telpā