vēlies palikt uz vakariņām? Atnāks arī vecmāmiņa un vectēvs. Šoreiz gatavoju es.
– Tu gatavo?
– Tieši tā, Forest Džekson Pomeroj. Tā ka… vai nu pieņem, vai nepieņem.
– Vai tu vienmēr saposies, kad gatavo vakariņas?
– Es neesmu nekā īpaši saposusies. Sasodīts! Vai es patiešām esmu pārāk uzcirtusies, lai dotos uz “Kontrabandistu bāru”?
Brālis piemiedza acis. – Kāpēc prasi?
– Ak tu, idiot! Tāpēc, ka es iešu uz “Kontrabandistu bāru” un nevēlos saģērbties nepiemēroti.
– Es vaicāju, kāpēc tu iesi uz grilbāru, ja pati gatavo vakariņas.
– Ja reiz tev tik ļoti vajag zināt visus sīkumus – es iešu pēc vakariņām. Man norunāta tikšanās ar Emmu Keitu.
Foresta sejā parādījās gaišums. – Oho!
– Kā tad ir? Vai es patiešām esmu pārcentusies ar drēbēm?
– Drēbēm nav nekādas vainas. – Viņš atvēra cepeškrāsns durtiņas un paraudzījās uz vistu. – Izskatās sasodīti labi.
– Un arī būs sasodīti labi, bet tagad paej nost no ceļa. Man vēl jāgatavo uzkodas.
– Vai tad mums vajadzīgi tādi smalkumi? – Viņš apgāja apkārt Šelbijai un paņēma alus pudeli.
– Man vienkārši gribējās izdarīt kaut ko jauku. Mamma sarunāja man masāžas seansu, vecmāmiņa safrizēja Kalijai matus, un tu… Istabas augšstāvā ir tik skaisti sapostas! Man gribējās kaut kā pateikties.
Viņš paberzēja māsas plecu. – Tas ir jauki. Galds uzklāts kā augstiem viesiem. Un ir ļoti labi, ka tu satiksies ar Emmu Keitu.
– To mēs vēl redzēsim. Viņa joprojām ir nikna uz mani.
– Varbūt tev vajadzētu papūlēties un arī viņai pagatavot vakariņās vistu?
Šelbijai ap sirdi bija silti, jo apkārt galdam sēdēja ģimenes locekļi un visi kopā baudīja viņas gatavoto maltīti. Un piepeši viņa atskārta, ka šī ir pirmā reize. Šelbija apsolīja pati sev, ka noteikti būs arī otrā – kad piedalīsies gan Klejs un Džillija, gan arī mazais Džeksons.
Ēdiens bija izdevies lielisks, jo vectēvs ēda pa otrai porcijai no visa un vecmāmiņa vaicāja pēc receptēm.
– Es tās uzrakstīšu, vecmāmiņ.
– Tev nāksies to darīt divas reizes. – Eida Meja piecēlās no galda un palīdzēja novākt traukus. – Šī vista manis gatavoto atstāj kaunā.
– Labāk pietaupiet vietu desertam.
– Mums vēl pietiks vietas, vai ne, Kalij? – Džeks papliķēja sev pa vēderu, un Kalija, mazliet atgāzusies savā krēsliņā, darīja tāpat.
Bija lieliski vērot, kā ieplešas viņas mīļo cilvēku acis, kad tika ienests kūku tornis, kuram pāri pārlieta izkausēta šokolāde.
– Tas izskatās tikpat skaisti kā tie deserti, ko pasniedz restorānā, – tēvs sacīja Šelbijai. – Vai garšo tikpat labi kā izskatās?
– To tu tūdaļ uzzināsi. Man tagad jāiet. Mammu, vai tu uzliksi visiem desertu, lūdzu? Es nevēlos nokavēt.
– Tikai neej, kamēr neesi uzkrāsojusi lūpas! – Tā bija vecmāmiņas pavēle. – Kaut ko sārtu. Ir taču pavasaris.
– Labi. Lai Forests palīdz ar šķīvjiem.
– Es arī drīz iešu, – viņš steigšus sacīja un satvēra Šelbijas roku, kad viņa noliecās, lai noskūpstītu Kaliju. – Patiešām laba maltīte, Šelbij. Tikai nesēdies pie stūres iereibusi.
– Tu jau esi tas, kuram uz galda ir alus. Kalij, esi laba meitene!
– Vecmamma teica, ka man būs vanna ar burbuļiem.
– Tas tik būs jautri! Es nekavēšos pārāk ilgi.
– Ak, kavējies gan! – Eida Meja lika šķīvjos dāsnas deserta porcijas. – Ej un izklaidējies.
– Tā arī darīšu. Tikai ne…
– Škic!
– Labi, labi.
Bija burvīgi vakarā iziet no mājas. Vienai pašai. Un tad nācās saņemt drosmi, jo viņu nomāca raizes par to, ka Emma Keita varētu tomēr nepiedot.
Šelbija uzkrāsoja lūpas un uzklāja mazliet vaigu sārtuma. Viņa cerēja, ka izdosies atrast īstos vārdus, parādīt, cik ļoti nožēlo bijušo un alkst, lai kādreizējā labākā draudzene atkal atgrieztos viņas dzīvē.
Mirdzēja laternu ugunis, un Šelbija arī kalnos pamanīja dažas gaismiņas. Veikali tika slēgti sešos vakarā, bet picērijā vēl valdīja rosība. Daži cilvēki pastaigājās pa ietvēm.
Pie grilbāra gandrīz visas vietas jau bija aizņemtas, bet Šelbija atrada nelielu laukumiņu, kur iebraukt automašīnu. Izskatījās, ka daži pat atstāja savus auto uz ielas. Šelbijai nācās sevi mazliet uzmundrināt, un pēc tam viņa izkāpa no automašīnas, devās uz grilbāru, atvēra durvis un spēra soli trokšņa pārņemtajā telpā.
Spriest par to, vai darba dienu pievakarēs šajā vietā kādreiz būtu risinājusies tik rosīga dzīve, Šelbija nevarēja, taču tolaik viņai vēl nebija tas vecums, kad legāli drīkstēja iegādāties alkoholu, tālab viņa vairāk laika pavadīja, ēdot picu vai saldējumu.
Lielākā daļa nodalījumu bija aizņemti, gaisā vēdīja alus smārds un ceptas gaļas smarža.
– Sveicināta! – Viesmīle vai varbūt grilbāra namamāte dāvāja Šelbijai smaidu un ar skatienu pārskrēja telpai, meklēdama brīvu galdiņu. – Es varu jūs apsēdināt pie bāra, ja jūs… Šelbij! Šelbija Ena Pomeroja! – Viņa apvija rokas Šelbijai, un apskāviens smaržoja pēc persiku ziediem. Sieviete mazliet atvirzījās. Viņa bija izskatīga, āda šķita kā nopulēts riekstkoks, un skropstas bija noklātas ar biezu tušas kārtu. – Tu mani neatceries?
– Atvainojos, es… – Un piepeši nāca atskārta. – Tensija?
– Tu tomēr atceries! Nevaru tevi vainot, ka bija nepieciešamas dažas minūtes, lai tu mani pazītu. Es mazliet esmu mainījusies.
– Mazliet? – Tensija Džonsone, kuru reiz pazina Šelbija, nemaz nelīdzinājās šai. Savulaik lempīgā, pūtainā, briļļainā meitene ar retiem zobiem tagad viņas priekšā stāvēja kā sieviete ar izteiksmīgiem apaļumiem un pasakainu smaidu, tīru ādu un mirdzošām acīm.
– Āda kļuva tīra, es ieguvu sievišķīgākas formas, zobi tika salaboti, un es tagad valkāju kontaktlēcas.
– Tu izskaties fantastiski!
– Ir patīkami to dzirdēt. Jāteic gan, ka tu un Emma Keita nemēdzāt mani apsaukāt skolas laikā. Daudzas citas gan to darīja. Jūtu līdzi, Šelbij, par tavu vīru, tomēr esmu priecīga par tavu atgriešanos mājās.
– Paldies. Tu tagad strādā šeit? Te ir daudz vairāk cilvēku un krietni pievilcīgāka atmosfēra, nekā man palicis prātā.
– Uzskatīšu to par komplimentu. Es šeit ne tikai vienkārši strādāju, bet esmu arī menedžere. Un ir sanācis tā, ka esmu precējusies ar īpašnieku.
– Oho! Jā, pasaule mainās. Kad tu apprecējies?
– Pirms gada. Jūnijā. Pie pirmās izdevības es tev izstāstīšu visu par savu Deriku, taču tagad tevi gaida Emma Keita.
– Viņa jau ir ieradusies?
– Es