pie mums nākt.
– Tāpat kā tētis, – noteica Kalija, kad Šelbija nesa viņu lejup pa kāpnēm.
– Ne gluži tāpat. Un tagad es mums abām sarūpēšu lieliskas brokastis. Vai zini, kas brokastīs ir gandrīz tikpat garšīgs kā konfekte?
– Kūka!
Šelbija iesmējās. – Gandrīz uzminēji. Pankūkas. Kucēnu pankūkas.
Kalija ieķiķinājās un atspieda galvu pret Šelbijas plecu.
– Es mīlu mammu.
– Es mīlu Kaliju, – Šelbija atbildēja un apņēmās visiem iespējamajiem līdzekļiem nodrošināt savai meitiņai patīkamu un drošu dzīvi.
Pēc brokastīm viņa palīdzēja Kalijai saģērbties, un jau drīz abas stāvēja biezos tērpos. Ziemassvētkos Šelbija ļoti priecājās par sniegu, taču janvārī, pēc Ričarda nāves, viņa to tikpat kā neievēroja.
Nu jau bija marts, un Šelbija sniegu vairs nespēja paciest, gluži tāpat kā griezīgi vēso laiku, kas nerādīja ne mazākās zīmes par iespējamu atkusni. Taču garāžā bija pietiekami silts, lai iekārtotu Kaliju sēdeklītī un visus smagos apģērbu maisus sakrautu pilsētas džipā, kas arī pavisam drīz laikam vairs nepiederēs viņai.
Vajadzēja izdomāt, kur dabūt naudu, lai nopirktu kādu lietotu automašīnu. Labu, drošu, bērna pārvadāšanai piemērotu automašīnu. “Minivenu,” viņa sprieda, atpakaļgaitā stūrēdama auto ārā no garāžas.
Šelbija brauca uzmanīgi. Ceļi gan bija kārtīgi nošķūrēti, tomēr ziemā vajadzēja uzmanīties pat tik labā rajonā, jo bija izveidojušās grambas.
Te viņa nevienu nepazina. Ziema bija ārkārtīgi skarba un auksta, turklāt notikumi viņas dzīvē aizēnoja pilnīgi visu pārējo, un viņa daudz vairāk laika pavadīja mājā nekā ārpus tās. Un Kalija bija spēcīgi saaukstējusies. Tieši meitas slimība neļāva abām braukt kopā ar Ričardu, kad viņš devās uz Dienvidkarolīnu. Šis ceļojums bija paredzēts kā kopīgs ģimenes izbraukums ziemas brīvdienās.
Viņas kopā ar Ričardu būtu atradušās uz jahtas. Šelbija klausījās, kā meita pļāpā ar Fifī, un šī doma viņai šķita neizturama. Viņa pievērsās ceļa vērošanai un meklēja komisijas veikalu.
Kaliju Šelbija iesēdināja bērnu ratiņos un, lādēdama griezīgo vēju, izcēla trīs augšējos drēbju maisus no automašīnas. Tagad vajadzēja atvērt veikala durvis, pieraudzīt, lai drēbju maisi nenokrīt zemē, un pasargāt Kaliju no nešpetnākajām brāzmām. Tajā brīdī veikala durvis atvēra kāda sieviete.
– Ak vai! Ļaujiet, es jums palīdzēšu.
– Paldies! Tie ir pasmagi, tāpēc man vajadzētu…
– Es tos paņemšu. Meisij! Dārgumu krātuve.
Kāda cita sieviete – ar ļoti izteiktām grūtniecības pazīmēm – iznāca no dibentelpas.
– Labrīt! Sveiki, jaukumiņ! – viņa vērsās pie Kalijas.
– Tev ir bērniņš vēderā.
– Jā, ir gan. – Uzlikusi roku savam vēderam, Meisija uzsmaidīja Šelbijai. – Laipni lūgtas “Otrajā iespējā”. Vai atvedāt mums kaut ko?
– Jā. – Šelbija ātri pārlaida skatienu drēbju pakaramajiem un plauktiem ar apaviem un aksesuāriem. Un pavisam niecīgajai telpas daļai, kas bija atvēlēta vīriešu apģērbiem.
Viņa juta, ka cerības sabrūk.
– Man neradās izdevība atnākt uz šejieni jau agrāk, tāpēc nebiju pārliecināta, vai jūs… Lielākā daļa no visa, ko atvedu, ir vīriešu uzvalki. Krekli un žaketes.
– Mums ir gaužām nepietiekams vīriešu apģērbu klāsts. – Sieviete, kura pirmīt ielaida Šelbiju, pabungoja ar pirkstiem pa apģērbu maisiem, kurus bija sakrāvusi uz letes. – Vai neiebilstat, ja apskatīšos?
– Nekādā ziņā! Lūdzu!
– Jūs neesat no tuvākās apkārtnes, – Meisija noteica.
– Nē, nē. Laikam gan ne.
– Vai esat te atbraukusi kādu apciemot?
– Mēs… es pašlaik dzīvoju Villanovā, kopš decembra, bet…
– Mans Dievs! Tie taču ir brīnišķīgi uzvalki! Un vēl pavisam jauni. Meisij!
– Kāds izmērs, Šerila?
– Četrdesmit otrais. Normālais. Un tur, kā skatos, ir divdesmit uzvalku.
– Divdesmit divi, – Šelbija precizēja un sakrustoja pirkstus. – Man mašīnā ir vēl.
– Vēl? – abas sievietes vienā balsī iesaucās.
– Kurpes. Vīriešu desmitais izmērs. Mēteļi un žaketes, un… Mans vīrs…
– Tēta drēbes! – Kalija paziņoja, kad Šerila uzkarināja statīvā nākamo uzvalku. – Neaiztiec tēta drēbes ar netīrām rokām!
– Pareizi, bērniņ! Saprotiet… – Šelbija iesāka skaidrot, pūlēdamās atrast piemērotākos vārdus. Kalija to izdarīja viņas vietā.
– Mans tētis aizgāja uz debesīm.
– Man ir patiešām žēl. – Vienu plaukstu uzlikusi uz vēdera, Meisija pasniedzās uz priekšu un pieskārās Kalijas rokai.
– Debesīs ir jauki, – Kalija viņām paziņoja. – Tur dzīvo eņģeļi.
– Pilnīgi pareizi. – Meisija paraudzījās uz Šerilu un pamāja ar galvu. – Varbūt izejiet ārā un atnesiet visu pārējo, – viņa sacīja Šelbijai. – Jūs varat atstāt… Kā tevi sauc, jaukumiņ?
– Kalija Roza Foksvērta. Un tā ir Fifī.
– Sveika, Fifī! Mēs pieskatīsim Kaliju un Fifī, kamēr jūs ienesīsiet pārējās mantas.
– Ja jūs esat pārliecinātas… – Šelbija svārstījās. Pēc tam viņa vaicāja pati sev, vai patiešām sieviete vismaz septītajā grūtniecības mēnesī, paķērusi Kaliju, varētu aizbēgt pa to laiku, kamēr viņa no automašīnas atnesīs mantas. – Tas būs tikai īss mirklis. Kalij, uzvedies labi! Mamma tikai paņems kaut ko no mašīnas.
“Viņas bija patiešām jaukas,” Šelbija nodomāja vēlāk, braucot izmēģināt veiksmi vietējās bankās. Cilvēki visbiežāk mēdz būt jauki, ja vien mēs dodam viņiem iespēju tādiem būt. Veikalnieces bija paņēmušas pilnīgi visu, pat vairāk, nekā viņām būtu vajadzējis; to Šelbija nešaubīgi zināja. Droši vien Kalija bija viņas apbūrusi.
– Tu esi mans veiksmes talismans, Kalija Roza.
Kalija pasmaidīja, ar salmiņu sūkdama sulu no kārbiņas, tomēr viņas acis palika piekaltas DVD ekrānam aizmugures sēdeklī. Viņa jau demit miljono reizi skatījās “Šreku”.
2
Laime tika izmēģināta sešās bankās, bet velti. Šelbija nosprieda, ka varbūt tāsdienas veiksmes limits ir pārsniegts. Turklāt viņas bērnam bija nepieciešams paēst pusdienas un pagulēt diendusu.
Pabarojusi, novannojusi un nolikusi gulēt Kaliju – un pēdējā darbība allaž prasīja vismaz divtik vairāk laika, nekā viņa bija cerējusi, – Šelbija sagatavojās noklausīties telefona automātiskajā atbildētājā atstātās ziņas, kā arī pārbaudīt balss pastkastīti mobilajā telefonā.
Ar kredītkaršu kompānijām viņa bija vienojusies par parādu atmaksas plāniem un atzina, ka tieši tik atbilstoši, kā viņa cerējusi. Līdzīgu vienošanos viņa