Nora Robertsa

Sausserža saldā smarža


Скачать книгу

tā?

      – Nu, – Raiders izņēma zīmuli no darbarīku jostas un sāka zīmēt uz grīdas. – Kas tas ir?

      – Tas ir ēzelis. Tu labi zīmē!

      – Nē, tas ir mūlis.

      – Mammu! Raiders uz grīdas nozīmēja mūli!

      – Uzzīmēja, – Klēra viņu izlaboja un neapmierināti palūkojās uz Raideru.

      – Man patīk zīmēt. Vai drīkstu zīmēt uz grīdas?

      Raiders pasniedza zīmuli.

      – Ņem ciet, punduri!

      Mērfijs priecīgi apsēdās uz grīdas. Viņš uzzīmēja kvadrātu un virs tā – trijstūri.

      – Šī būs mūsu māja, kad mēs apprecēsimies.

      Liems piesteidzās pie Ouena.

      – Man vajag vēl ēdamo, ko mest Dumiķim.

      Ouens pasniedza sviestmaizes gabalu.

      – Tu būsi mūsu krusttēvs.

      – Tā rādās.

      – Tev būs jāpērk Ziemassvētku dāvanas.

      – Taisnība.

      – Man ir dāvanu saraksts.

      – Tas man patīk. Kur ir tas saraksts?

      – Pie ledusskapja mājās. Līdz Ziemassvētkiem atlikušas tikai desmit dienas.

      – Tad man jāķeras pie darba.

      Zēns palūkojās uz telpas pretējo pusi, kur Bekets mācīja Harijam iesist naglu.

      – Es arī gribu strādāt ar āmuru.

      – Tad nāc un palīdzi man izgatavot pieliekamā korpusu.

      – Kas ir pieliekamais?

      – Tur mamma glabās ēdienu.

      – Tam domāts ledusskapis.

      – Ir lietas, kas nav jāglabā ledusskapī. Piemēram, konservēta zupa.

      – Man garšo vistas zupa ar zvaigznīšu makaroniem.

      – Man arī! Ķersimies pie darba.

      Par spīti nebeidzamajai jautājumu virknei, Ouenam patika strādāt kopā ar zēnu: mācīt mērīšanu, atzīmēšanu, āmura turēšanu. Viņam glaimoja fakts, ka Liems palika pie viņa gandrīz stundu un tikai tad pievienojās Mērfijam, kurš sēdēja uz grīdas ar rotaļlietām.

      Ouens atzinīgi novērtēja arī Klēras sniegumu. Viņa pienesa klāt un aiznesa projām priekšmetus, pati iesita dažas naglas un pieskatīja bērnus.

      Viņa māte pret saviem dēliem izturējās tāpat laikā, kad viņi palīdzēja tēvam mājas darbos.

      Tēvam vienmēr bija kaut kas darāms.

      Kad tika nolemts pielikt punktu, Liems gribēja doties projām Ouena automašīnā, un viņam tas glaimoja. Viņi piesprādzēja sēdeklīti un iesēdināja tajā bērnu.

      – Kur ir tava māja? – zēns painteresējās.

      – Ceļa galā. Tur var aiziet arī kājām, caur mežu.

      – Vai varu apskatīt?

      – Jā, labi.

      Apkārtceļš nebija ilgs. Ouens nogriezās no ceļa un piebrauca pie mājas.

      Viņš bija izrotājis namu ar spuldzītēm un novietojis eglīti pie loga. Viss apgaismojums tika darbināts ar taimeri un mirdzēja tumšajā decembra vakarā.

      – Mūsu māja ir lielāka, – Liems paziņoja.

      – Taisnība. Jūsu ir vairāk.

      – Vai tu te dzīvo viens?

      – Jā.

      – Kāpēc?

      – Tāpēc, ka… Nu, šī ir mana māja.

      – Tev nav, ar ko spēlēties.

      Ouens nebija par to aizdomājies.

      – Laikam jau tev taisnība, bet tepat netālu dzīvo Raiders. Kad jūsu māja būs gatava, arī jūs būsiet tepat tuvumā.

      – Vai varēšu nākt pie tevis spēlēties?

      – Protams. – Ouenam tas nebija ienācis prātā, bet viņam nebija iebildumu. – Jā.

      Viņš apgrieza automašīnu un devās uz ceļa pusi.

      – Es nopirkšu suni.

      – Suņi ir labi. – Puika viedi palocīja galvu. – Ar viņiem var spēlēties, un viņi ir jābaro un jāmāca. Viņi nelaiž tuvumā ļaunus cilvēkus. Mūsu mājā ienāca ļauns cilvēks, bet suņi vēl bija tikai kucēni.

      Ouens samulsa. Viņš nezināja, cik daudz zēniem stāstīts par Semu Frīmontu.

      – Tavi suņi ir labi.

      – Tagad viņi ir paaugušies, bet joprojām ir tikai kucēni. Kad viņi izaugs lieli, ļaunie cilvēki nenāks mājai tuvumā. Ļaunais cilvēks nobiedēja manu mammu.

      – Zinu. Bet viņai nekas nekaiš, un ļaunais cilvēks ir cietumā.

      – Bekets viņu apturēja. Jūs ar Raideru arī palīdzējāt.

      – Tieši tā. – Ouens nosprieda, ka Liems grib runāt par šiem notikumiem, jo tie viņu uztrauc. – Tev nav jāraizējas. Mēs tevi piesegsim.

      – Jo Bekets un mamma precēsies.

      – Tas ir viens no iemesliem.

      – Ja ļaunais cilvēks atgriezīsies, un Beketa nebūs mājās, mēs ar Hariju viņam pretosimies, Mērfijs piezvanīs policijai un Beketam. Mēs visu pārrunājām un izmēģinājām.

      – Prātīgs lēmums.

      – Kad suņi izaugs, viņi sakodīs ļauno cilvēku, ja viņš atgriezīsies. – Zēns palūkojās uz Ouenu. – Viņi iekodīs tieši dibenā.

      Ouens iesmējās un viegli papliķēja pa Liema galvu.

      – Jā!

      Pēc vakariņām Klēra veda bērnus mazgāties, un Ouens atstāstīja sarunu Beketam.

      – Suņi iekodīs dibenā. Puika ir apķērīgs. Pēc uzbrukuma mēs ar Klēru runājām ar zēniem. Mēs nestāstījām visu, tomēr skolā viņi šo to uzzināja. Harijs pieprasīja paskaidrojumus, un zēni vērsās pie manis.

      Конец ознакомительного фрагмента.

      Текст предоставлен ООО «ЛитРес».

      Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.

      Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.

/9j/4AAQSkZJRgABAQEAAQABAAD/2wBDAAQDAwQDAwQEBAQFBQQFBwsHBwYGBw4K