Jaunāka. Pamela Redmonda Setrena

būtība bija tāda, ka mēs ar Geriju bijām maldīgi nosprieduši: mūsu ļoti romantiskā iepazīšanās Londonā un pirmās kopā pavadītās, ekstāzes pilnās nedēļas ir zīme, ka savu atlikušo dzīvi mums vajadzētu nodzīvot kopā. Pēc karaliskajām kāzām tā bija noticis ar daudziem.

      Es zināju, ka nejūtos laimīga, taču man šķita, ka pēc divdesmit laulības gadiem tam tā ir jābūt. Tā dzīvoja arī daudzi mūsu precētie draugi. Mēs mīlējāmies pavisam reti un vēl retāk atklāti runājām par kaut ko nozīmīgu, tomēr arī nestrīdējāmies. Tas šķita pieņemami: man patika tā dzīvot, un es nekādā ziņā negrasījos viņu pamest, jo nebiju pārliecināta, ka atradīšu kaut ko labāku.

      Toties Gerijs gan atrada kaut ko labāku, un tā bija Džīna, viņa zobu higiēniste. Zinu, zinu, tas ir banāli, bet kur gan lai ar kādu iepazīstas, ja ne darbā (un, ja kādam nav darba, gluži kā man, kur lai viņš vispār ar kādu iepazīstas?). Es biju satriekta, pazemota, greizsirdīga, nikna – tomēr klusībā jutos arī atvieglota. Savā ziņā Gerijs bija izdarījis man pakalpojumu. Viņš bija piespiedis mani ieviest dzīvē pārmaiņas tobrīd, kad biju pārāk gļēva, lai to izdarītu pati.

      Daudz vairāk un neviltotāk mani bija satriekusi gan Diānas bēgšana uz Āfriku, gan pagājušajā vasarā piedzīvotā mātes nāve. Mana māte vairākus gadus bija cietusi no Alcheimera slimības, un beigās viņa mani nemaz nepazina, tomēr nekas nav tik galīgs kā nāve, un pēc viņas aiziešanas es pirmo reizi dzīvē sajutos patiesi vientuļa.

      Tagad, gluži tāpat kā pirms daudziem mēnešiem, es apsēdos pie kamīna, lai izbaudītu savus vienatnes priekus: līdzās tukšajai tējas krūzei tika nolikta baltvīna glāze, klēpi sildīja žurnālu kaudze. Citi acīmredzot uztvēra mani kā vēl neredzētu, taču, sēžot šeit, es jutos gluži kā senāk; te bija omulīgi, un man bija bail pamest šo ērto ligzdu.

      Un tomēr, lai atkal atgrieztos jaunībā, bija nepieciešams gan piedzīvojumu gars, gan ticība nākotnei un iespēju iespējamībai, un to visu man vajadzēja atkal atjaunot. Atjaunot un izstrādāt, it kā es būtu vampīrs, un tās būtu svaigas asinis.

      Tikai tad, kad vēlu nākamajā pēcpusdienā, pārgurusi no visiem paveiktajiem darbiem un koferu stiepšanas uz autobusu un metro, un pa stindzinoši aukstajām ielām, es ienācu pie Megijas un apraudājos. Megija tobrīd darbojās ar mitru betonu, veidojot jaunu kubu, taču, ieraudzījusi mani, viņa sastinga, novilka garos gumijas cimdus un piesteidzās man klāt.

      – Kas noticis? – viņa noprasīja.

      – Es laikam vienkārši to nespēju.

      – Kas noticis?

      – Es ilgojos pēc savas mājas. Es ilgojos pēc savas meitas. Dieva dēļ, es gribu savu mammu.

      Tad es apraudājos pa īstam, Megija pievilka mani sev klāt, apskāva un sāka maigi plikšķināt man pa muguru gluži kā bērnam, bet es tikmēr šņukstēju un siekalojos viņai pie pleca. Un, kamēr aptraipīju viņas blūzi, pēkšņi aptvēru, ka viņa bija vienīgā, kura vesela gada laikā bija mani apskāvusi, pa īstam apskāvusi.

      – Viss ir kārtībā, – es beidzot noteicu. – Mani tikai ir pārņēmušas… – šajā brīdī es ieturēju pauzi, lai dziļi nopūstos, – šaubas.

      – Šaubas? – viņa pārvaicāja.

      – Bailes.

      Megija svārstījās.

      – Kas tad īsti, bailes vai šaubas?

      – Bailes un šaubas.

      – Stāsti, – viņa pavēlēja.

      – Šāda izlikšanās par jaunāku, nekā esmu, dara man raizes. Paklau, varbūt es arī izskatos jaunāka, bet vai es patiešām varu būt jaunāka?

      – Tev nav jābūt jaunākai, – Megija iebilda. – Tur jau arī slēpjas tavas jaunās esības skaistums: tev ir jaunas sievietes augums un nobrieduša pieaugušā prāts. Tu esi ideāla sieviete.

      – Bet ja nu mani pieķers? – es noprasīju.

      Megija izteiksmīgi izpūta gaisu caur lūpām, liekot skaidri manīt, ka esmu idiote.

      – Kurš tad tevi pieķers? – viņa atvaicāja. – Un, ja arī pieķers, kas par to? Tas taču ir tikai joks, vai ne?

      – Ne gluži, – es iebildu. – Tas darbs man ir patiešām vajadzīgs. Un nauda arī. Ja nekas neiznāks, es varētu zaudēt māju.

      – Un kas tad būs, ja tu zaudēsi māju? – Megija nerimās.

      Šie vārdi bija kā pļauka.

      – Megij, var jau būt, ka tu jau sen esi atteikusies no Ņūdžersijas, – es sacīju, – taču tās ir manas mājas. Un tā māja man ir mīļa.

      – Labi, labi, – Megija mierinoši iebilda, – bet pagaidām tavas mājas ir šeit.

      Paskatījos apkārt. Līdz šim biju gulējusi uz samta dīvāna, taču turpmāk, ja grasījos patiešām pārcelties uz šejieni, man bija vajadzīgs kaut kas pastāvīgāks. Ja es turpinātu gulēt uz dīvāna, pavisam drīz mans kakls kļūtu stīvs un to savilktu sāpīgi krampji, un, lai kādu matu krāsu es arī izvēlētos, tā mani nepadarītu jaunāku par simt trim gadiem.

      – Man laikam vajag kārtīgu gultu, – es sacīju, atcerējusies savu dārgo, lielo matraci ar dūnu virsmatraci, Ēģiptes kokvilnas palagiem un dūnu segu.

      Pār Megijas seju pārlaidās apmierinājuma pilna izteiksme. Ar mājienu mudinādama mani sekot, viņa šķērsoja telpu un piegāja pie sarkanās zīda telts, kas viņai kalpoja par drēbju skapi. Viņa atvilka aizkaru, kas aizvietoja durvis. Tur, telts sārtajā mirdzumā, atradās nevis plaukti un pakaramie, pilni ar Megijas drēbēm, bet gan šaura gulta ar sarkanu atlasa pārklāju un vēl šaurāka kumode.

      – Kas tas ir? – es noprasīju.

      – Tava istaba, – Megija starodama paziņoja.

      – Man šķita, ka tas ir tavs drēbju skapis.

      – Pareizi. Taču es to izvācu un zem durvīm ievilku vadu, lai tev te būtu gaisma.

      No Megijas puses tā bija milzīga labvēlība. Viņa bija ne vien uzaicinājusi mani padzīvot pie viņas, bet arī atvēlējusi man pašai savu vietu. Izlauzusies no savām pārpildītajām bērnības mājām, viņa, šķiet, ne reizi nebija piekritusi atļaut kādam iebrukt viņas sūri grūti izcīnītajā savrupībā. Taču nu, šķiet, viņa laipni aicināja mani ienākt. Atlika vienīgi pārliecināties, ka viņa to dara no visas sirds.