esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis sajaukums man noteikti nav pa prātam, – viņš noteica, paostīdams gluži niecīgu tabakas šķipsniņu un pēc tam ar izteiktas nepatikas grimasi sejā notīrīdams pirkstus. – Tu noteikti sacīsi, ka man jau nu vajadzēja būt gudrākam un neļaut, lai Mendlšems pierunā mani izmantot viņa iecienīto šķirni. Un tev visādā ziņā būs taisnība. Nekad nevajag jaukt šķirnes! – Lords piecēlās kājās. – Ja tas būtu viss, tad es atļaušos atvadīties.
– Nē, tas nav viss! – Lēdija vairs īsti nevaldījās, un viņas sejas krāsa bija kļuvusi pavisam koša. – Es zināju, ka tieši tā arī būs! Es taču to zināju. Nu, protams… Kā gan citādi? Zināju!
– Pieļauju, ka tā varēja būt, bet kāda joda pēc tu tērēji manu laiku…
– Jo es iedomājos, ka varbūt vienu reizi mūžā… tikai reizi mūžā tu varētu izrādīt vismaz nelielu iejūtību! Kaut mazliet sapratnes par to, ko tas nozīmētu tavai ģimenei! Kaut nelielu pieķeršanos nabaga Džeinai!
– Tikpat labi var mēģināt nostāties zem varavīksnes, Luīza! Mans tā sauktais nejūtīgums ir tevi sāpinājis jau gadiem ilgi; un pret tavu nabaga Džeinu man nav tikpat kā nekādu jūtu, jo es īsti pat nezinu, kāda viņa izskatās. Ja es viņu nejauši sastaptu, noteikti nepazītu. Un man vēl ir jāiemācās pieņemt to, ka Bakstedi ir mana ģimene.
– Un es? Es neesmu tavas ģimenes locekle? – viņa aizvainoti noprasīja. – Vai tiešām tev ir aizmirsies, ka es esmu tava māsa?
– Nē. Man nekad nav dota iespēja to aizmirst. Ak, nu nevajag atkal tik ļoti aizsvilties! Vai tev ir kaut mazākā nojausma, cik nepievilcīga tu izskaties, kad tā niknojies? Mierini sevi ar domu, ka es justu pienākumu ņemt tevi savā aizgādībā, ja Baksteds būtu atstājis tevi tukšā. – Viņš izsmējīgi paraudzījās uz māsu. – Jā, jā, es jau zinu, ko tu grasies man sacīt. Tu apgalvosi, ka nespēj salasīt pat sešus pensus, taču patiesība ir tāda, ka tu šajā pasaulē esi gana labi iekārtojusies un naudas tev netrūkst, mana dārgā Luīza, bet no visiem, ko pazīstu, tu esi vissīkstulīgākā. Un pietiks man uzdzīt nelabumu ar savām tukšajām runām par kaut kādu tur pieķeršanos! Tu mīli mani tikpat maz, cik es tevi.
Šāds neapšaubāmi tiešs uzbrukums manāmi samulsināja Luīzu, un viņa izstostīja vārdus: – Kā gan tu vari tā sacīt? Es esmu pārliecināta, ka allaž esmu izjutusi pret tevi sirsnīgu pieķeršanos.
– Tu maldini pati sevi, māsa! Ne jau man tu biji pieķērusies, bet manam naudas makam.
– Kā gan tu spēj būt tik ļoti netaisns! Un, kas attiecas uz taviem izteikumiem par manu labklājību šajā pasaulē… Tu ar savu neapdomīgo ekstravaganci būsi pārsteigts, kad uzzināsi, ka par to man jāpateicas tieši prasmei ārkārtīgi stingri ekonomēt! Kā gan tev šķiet, kālab es pēc Baksteda nāves pārcēlos no mūsu skaistās mājas Elbemārlstrītā uz šo nomaļo vietu?
Viņš smaidīja. – Tā kā nebija ne mazākā pamatotā iemesla šādai pārbraukšanai, es varu tikai pieņemt, ka to rosināja tava mīlestība uz kviešu plāceņiem un rūpīgiem rēķiniem.
– Ja tu šādi vēlējies norādīt, ka man bija jāsamazina tēriņi…
– Nē, es vēlējos pateikt tikai to, ka tu nespēji turēties pretī šādai vēlmei.
– Ar pieciem bērniem, par kuriem jārūpējas… – Viņa piepeši aprāvās, pamanījusi dīvaino skatienu brāļa acīs, un saprata, ka turpināt sarunu par šo tematu nebūtu visai saprātīgi.
– Tieši tā! – viņš līdzjūtīgi noteica. – Man liekas, ka mums bija paveicies vairāk.
– Reizēm, – lēdija Baksteda ar apslāpētu kaislību balsī noteica, – es domāju, ka tu esi pats pretīgākais un nedabiskākais radījums, kāds jelkad elpojis šās pasaules gaisu! Nemaz nešaubos, ka tu būtu krietni vien piekāpīgāks, ja pie tevis vērstos Endimions.
Izskatījās, ka šie rūgtuma pilnie vārdi bija atstājuši spēcīgu iepaidu uz marķīzu, bet pēc neveiklības pilna mirkļa viņš tomēr saņēmās un neuzbāzīgi ieteica māsai iedzert kādu pretsāpju līdzekli un mazliet pagulēt. – Tu esi pārmēru satraukusies, Luīza, tici man! Un es atļaušos tevi pārliecināt, ka arī tad, ja pats Endimions ierastos pie manis ar lūgumu sarīkot balli viņam par godu, es tik un tā neļautos viņa valdzinājumam.
– Ak, cik gan riebīgs tu esi, nudien! – viņa izsaucās. – Tu labi zini, ka es nebiju domājusi… ka tas, ko es biju domājusi… ka…
– Nē, nē, nemaz necenties man to paskaidrot! – lords neļāva māsai turpināt. – Tas nepavisam nav nepieciešams, vari man ticēt! Es tevi lieliski saprotu, nudien! Un tā ir bijis jau gadiem ilgi. Tu… un es ticu, ka arī Augusta tieši tāpat… jūs esat pārliecinājušas pašas sevi, ka man ir kāda īpaša attieksme pret Endimionu.
– Tas… tas taču ir pilnīgs vājprāts!
– Tu esi pārmēru barga! Varbūt grūtāka galva, tas arī viss.
– Jā gan, mēs visi zinām, ka tu viņu uzskati par ideālu, kam vērts līdzināties! – viņa nikni noteica, rokās ņurcīdama nēzdodziņu.
Vērnons bija laiski šūpojis savu monokli, turot aiz garās lentes, bet nu, šā izsauciena pamudināts, pielika to pie acs, lai labāk saskatītu savas māsas niknumā kaistošo seju. – Cik gan savādi, kā tev izdevās manu izteikumu tik viegli pavērst pret mani, – viņš aizrādīja.
– Izbeidz! – asi atcirta lēdija Baksteda, ātri bērdama vārdus. – Lai ko tavs dārgais Endimions arī vēlētos, viņam ir tikai jāpalūdz, un tu to viņam sniegsi. Turpretī tavas māsas…
– Es nesteidzos tevi pārtraukt, Luīza, – lords melīgi nočukstēja, – taču es šo apgalvojumu uzskatu par galēji apšaubāmu. Es nebūt neesmu tik augstsirdīgs, un tu to zini.
– Un tu viņam neesi piešķīris nekādu naudu, kā noprotu. Nē, kur nu tādu greznību, nudien!
– Tātad tas ir iemesls visam šim teātrim? Cik gan nepastāvīga radība tu esi! Tikko tu man pārmet, ka es pret ģimeni izturos kā īsts sīkstulis, bet jau nākamajā mirklī nosodi par to, ka es turu godā pienākumus pret savu mantinieku.
– Pret to dumjo zaļoksni! – viņa izsaucās. – Ja viņš dienās kļūs par šās ģimenes galvu, tad man tas nebūs paciešams.
– Nu ko, es ieteiktu tev par šo jautājumu neraizēties, – viņš sacīja. – Tev, iespējams, nemaz nenāksies to paciest, jo pastāv visai reāla varbūtība, ka tu šo pasauli pametīsi ātrāk par mani. Pēc manām domām, tev atlikuši vairs kādi pieci gadi.
Nespējot atrast šādai situācijai atbilstošus vārdus, lēdija Baksteda meklēja patvērumu asarās un šņukstēdama apbārstīja brāli ar pārmetumiem par neiejūtību. Ja viņa bija cerējusi ar šādu taktiku kaut mazliet atkausēt brāļa cieto sirdi, tad ļoti kļūdījās. Sieviešu asaras un viņam veltīti apvainojumi piederēja pie to parādību kategorijas, kas lordu garlaikoja visvairāk, un šajā sarakstā ieņēma visaugstākās vietas. Nepārliecinoši izrādīdams rūpes un sacīdams, ka nav zinājis par māsas slikto pašsajūtu un noteikti nebūtu viņu apgrūtinājis ar savu klātbūtni, viņš steidzās atvadīties, ātrāk pazust no lēdijas acīm un vienlaikus dedzīgi pauda cerību, ka māsa tomēr vēl piedzīvos brīdi, kad viņa nopelni tiks atzīti.
Tiklīdz durvis aiz marķīza aizcirtās, lēdija pārtrauca liet asaras – viņai nācās steidzīgi atgūt vismaz kādu nieku aukstasinības, jo pēc dažām minūtēm istabā ienāca viņas vecākais dēls, vēlēdamies apvaicāties, vai bijis ieradies