Grejs. E. L. Džeimsa

bija ļoti skaista. Vai Bahs?

      – Baha apdare. Viņš pārrakstīja Alesandro Marčello koncertu obojai.

      – Melodija ir brīnišķīga, bet ļoti skumja.

      Skumja? Tā nebūtu pirmā reize, kad man kāds veltījis šo epitetu.

      – Vai drīkstu runāt atklāti? Pavēlniek. – Leila ir notupusies man blakus, kamēr strādāju.

      – Drīksti.

      – Jūs šodien esat skumīgs.

      – Tiešām?

      – Jā, Pavēlniek. Vai vēlaties, lai kaut ko izdaru…?

      Es atvairu atmiņas. Anai vajadzētu gulēt. Es atkārtoju savu pavēli.

      – Pamodos, bet tevis nebija.

      – Man ir grūti aizmigt, un es neesmu radis gulēt ar kādu kopā. – Es jau to viņai teicu… un kāpēc cenšos attaisnoties? Aplicis roku ap Anas kailajiem pleciem, es vedu viņu uz guļamistabu un vienlaikus baudu pieskārienu viņas maigajai ādai.

      – Cik sen tu jau spēlē? Tev ļoti labi padodas.

      – Kopš sešu gadu vecuma, – es aprauti nosaku.

      – Ak tā. – Laikam viņa uztvērusi mājienu; nevēlos runāt par bērnību.

      – Kā tu jūties? – es jautāju, ieslēdzot lampu pie gultas.

      – Viss ir labi.

      Uz maniem palagiem ir asinis. Viņas asinis. Zaudētās nevainības liecība. Ana brīdi lūkojas uz traipiem, pievēršas man un nokaunējusies slēpj acis.

      – Džonsas kundzei būs, par ko padomāt.

      Viņa izskatās šausmu pārņemta.

      Tā ir tikai miesa, Ana. Es satveru viņu aiz zoda un paceļu to, lai redzētu viņas sejas izteiksmi. Jau grasos nolasīt nelielu lekciju par atbrīvošanos, bet viņa stiepj roku, lai pieskartos manam torsam.

      Velns!

      Es atkāpjos, jo pamostas tumsa.

      Nē. Nepieskaries man.

      – Ej gulēt, – es pavēlu, runājot asāk, nekā biju iecerējis. Cerams, viņa nesadzirdēs manas bailes. Ana apjukusi iepleš acis un šķiet sāpināta.

      Sasodīts.

      – Es apgulšos tev blakus. – Tas ir mans izlīguma piedāvājums. Izņēmis no atvilktnes kreklu, es to ātri uzvelku, lai sargātos no pieskārieniem.

      Ana vēl joprojām vēro mani. – Uz gultu! – es bargi atkārtoju. Viņa paklausa, un es apguļos viņai aiz muguras, apvijot rokas apkārt meitenes augumam. Ieslēpis seju viņas matos, es ieelpoju tīkamo rudens un ābeļu smaržu. Šādi viņa nevar man pieskarties, un es apņemos turēt viņu skavās, līdz viņa iemigs. Pēc tam piecelšos un pastrādāšu.

      – Guli, jaukā Anastasija. – Es noskūpstu viņu uz matiem un aizveru acis. Viņas smarža ieplūst man nāsīs, atgādinot laimīgus laikus, un es jūtos piepildīts… pat apmierināts…

      Mamma šodien ir priecīga. Viņa dzied.

      Dzied par mīlestību un jautā, kāda tai saistība ar jebko.

      Un gatavo ēst. Un dzied.

      Man ierūcas puncis. Viņa cep šķiņķi un vafeles.

      Labi smaržo. Manam puncim patīk šķiņķis un vafeles.

      Gardi smaržo.

      Es atveru acis. Pa logiem istabā ieplūst gaisma, un no virtuves vējo apetīti rosinošs aromāts. Šķiņķis. Neko nesaprotu. Vai Geila jau atgriezusies?

      Pēc tam es atceros.

      Ana.

      Ieskatījies pulkstenī, es atklāju, ka ir vēls. Strauji izkāpju no gultas un sekoju aromātam uz virtuvi.

      Anai mugurā ir mans krekls, viņa sapinusi matus bizēs un dejo mūzikas ritmā, bet es to nedzirdu. Viņai ir austiņas. Meitenes nemanīts, es apsēžos pie virtuves letes un vēroju izrādi. Viņa kuļ olas brokastīm un, bizēm šūpojoties, aizrautīgi lēkā. Ir skaidrs, ka viņa nevalkā apakšveļu.

      Laba meitene.

      Nekad vēl neesmu redzējis sievieti, kura tik neveikli kustas. Tas ir vienlaikus uzjautrinoši, valdzinoši un neparasti uzbudinoši; es sāku domāt, kā varētu uzlabot viņas līdzsvara izjūtu. Ana pagriežas un, mani ieraudzījusi, sastingst.

      – Labrīt, Stīlas jaunkundze. Jums šorīt ir daudz enerģijas. – Ar bizēm viņa izskatās vēl jaunāka.

      – Es… es labi izgulējos, – viņa izstoma.

      – Interesanti, kāpēc, – es pajokoju un esmu spiests atzīt, ka tas attiecas arī uz mani. Pulkstenis rāda, ka ir jau pāri deviņiem. Kad es pēdējo reizi pamodos vēlāk par pusseptiņiem?

      Kad biju gulējis ar viņu.

      – Vai esi izsalcis? – Ana jautā.

      – Ļoti. – Un nezinu, ko vēlos vairāk: brokastis vai viņu.

      – Pankūkas, šķiņķi un olas? – viņa piedāvā.

      – Izklausās lieliski.

      – Nezinu, kur tu glabā šķīvju paliktņus, – viņa apjukusi ieminas, un šķiet, ka viņa kaunas, jo pieķēru viņu dejojam.

      Apžēlojies par meiteni, es piesakos saklāt galdu un piebilstu: – Vai vēlies, lai ieslēdzu mūziku un tu varētu turpināt savu… ē… dejošanu?

      Viņa pietvīkst un iedur skatienu grīdā.

      Velns! Esmu viņu apbēdinājis. – Lūdzu, manis dēļ nevajag to pārtraukt. Bija ļoti izklaidējoši.

      Viņa uzmet lūpu, uzgriež man muguru un turpina sparīgi kult olas. Vai viņa nojauš, cik necienīga tāda izturēšanās šķiet cilvēkam ar manu dzīvesveidu? Protams, nē. Un kāda nesaprotama iemesla dēļ man gribas smaidīt. Es tuvojos viņai un paraustu bizi. – Man tās patīk. Un tās tevi neglābs.

      Ne jau no manis. Ne tagad, kad esmu tevi ieguvis.

      – Kādas olas vēlies? – Ana painteresējas negaidīti vīzdegunīgā tonī. Un man gribas skaļi smieties, tomēr es savaldos.